No zemes cēlās siltas, vasarīgas smaržas. Debesīs iedegās milzums zvaigžņu, ko nespēja aizsegt pat blīvās koku lapotnes. Kaut kur neaptveramā tālē mirgoja arī Saule un no šejienes neredzamā mazā planēta Zeme. Tiesa, abas atradās debesjuma pretējā pusē — tur, kur tagad zaigoja šīs planētas liesmainais spīdeklis. Un Zeme arī nevarēja saviem dēliem nekādi palīdzēt; taču tādēļ vien, ka tās šobrīd nebija debesīs, viņiem kjuva vēl skumjāk, un viņi vēl sāpīgāk izjuta savu vientulību.
Cilvēki centās nesacelt troksni, bet viņu zābaki bija pārāk smagi, un tāpēc varēja nešaubīties, ka mežoņi daudzu kilometru attālumā dzird viņu soļus un varbūt jau sākuši viņus ielenkt. Komandieris nemitīgi kāpināja gājiena tempu, lai ātrāk sasniegtu kuģi, pārliecinātos, ka tas ir sveiks un vesels, un līdz ar to noveltu kaut daļu tā smaguma, kas aizvien smeldzīgāk nospieda viņa sirdi. Kolonna virzījās uz priekšu, vadoties gandrīz tikai no intuīcijas, jo Saule jau bija norietējusi un zvaigžņu izvietojums šīs planētas debesīs cilvēkiem bija svešs, bet tādā magnētiskā vētrā, kad nedarbojas pat kuģa lielā bāka, nekādi portatīvi aparāti viņiem, protams, nevarēja līdzēt.
201
Mežs pamazām kļuva biezāks. Tiesa, iespējams, ka to padarīja biezāku tumsa — nepazīstams apvidus tumsā vienmēr liekas mazliet draudošs, un te šādu iespaidu vēl pastiprināja attiecīgs noskaņojums. Lai nu kā, koki sablīvējās arvien ciešāk, un liānām līdzīgi staipekņi, kas nemaz neiederējās tādā mežā, ik pa brīdim apvija gājēju
plecus. Ari krūmi šķita izstiepušies garāki, un ikvienā no tiem varēja slēpties nezināmas, cilvēkiem naidīgas būtnes.
Šaubu pārņemts, komandieris uz mirkli apstājās un gluži instinktīvi uzlika roku uz izstarotāja spala. Šis pieskāriens daudzkārt pārbaudītajam ierocim it kā ieplūdi- nāja viņā jaunu možumu. Viņš apņēmīgi devās uz priekšu, un pārējie — dažs labs droši vien klusībā nopūzdamies — viņam sekoja.
Pārvietoties mežā kļuva aizvien grūtāk, un cilvēki sāka jau nožēlot, ka atstājuši robotus pie strauta: tie varētu izcirst biezoknī ceļu, un arī tad troksnis diezin vai būtu daudz lielāks. Turklāt troksnis savā ziņā pat bija noderīgs: ja šajā biezoknī mita plēsoņas, tas varēja zvērus aizbaidīt. Vismaz no šī viedokļa vienības drošība patlaban šķita garantēta.
Iegrimis šādās pārdomās, komandieris vēl vairāk paātrināja gaitu un atrāvās no saviem ceļabiedriem.
Turpmākie notikumi parādīja, ka viņam to nevajadzēja darīt.
No biezokņa izšāvās kaut kas tumšs, uzklupa komandierim, notrieca viņu no kājām un piespieda pie zemes.
Tas norisinājās tik zibenīgi, ka pirmajā mirklī cilvēki pat nesaprata, kas īsti noticis.
Brīkšķi un elsas skanēja no zemes. Komandieris un uzbrucējs bija saķērušies, viens — cenzdamies piekļūt tuvāk, otrs — turēt pretinieku iespējami lielākā attālumā. Nagi skrapstēdami slīdēja pa virsvalka sintētisko audumu. Komandieris paspēja tikai iesaukties: «Nenāciet tuvāk!» — pēc tam cīnījās klusēdams.
Pat atguvuši visā pilnībā paškontroli, cilvēki uzreiz neapjēdza, kā te varētu līdzēt. Divi ķermeņi, savijušies kamolā, vārtījās pa zemi, lauzdami un nomīdīdami tuvējos krūmus. Acis nepaguva saskatīt, kurš no viņiem attiecīgajā brīdī atrodas virspusē.
Šaut nebija iespējams, jo līdz ar daudzām priekšrocībām viņu ieročiem piemita arī būtisks trūkums: izstarotāji nebija tik selektīvi kā veco laiku automāti. Un šajā gadījumā nedrīkstēja izmantot pat ieroču laides; sitieni varēja trāpīt komandieri.
Cilvēki izrāva nažus. Tie šobrīd likās visvairāk piemēroti. Kā nekā — pārdurt komandiera virsvalku nebija
iespējams, toties zvēra āda diezin vai spēja to pasargāt no dūriena.
Sažņaudzis rokā naža spalu, M'bano kā uzvilkta atspere tuvojās melnajam kamolam. Viņš centās notvert visizdevīgāko momentu triecienam.
Pēkšņi kamols pašāvās sāņus, atsizdamies viņam tieši pret kājām. Fiziķis, kas to nebija gaidījis, zaudēja līdzsvaru un pakrita. Aizsmacis sauciens izlauzās no sešām rīklēm un saplūda ar komandiera vaidu; zvēram droši vien bija izdevies satvert žokļos viņa roku. Pārkost piedurkni tas, protams, nespēja, bet sašķaidīt kaulu varēja, arī nepārkožot virsvalku.
Nākamajā mirklī Maņifiks palēcās uz priekšu, lai paveiktu to, kas nebija izdevies tumšādainajam fiziķim. Taču kāds satvēra viņu aiz pleca un spēcīgi parāva atpakaļ. Vienlaikus garām pazibēja gaišs siluets un noliecās pāri trim ķermeņiem, kas bija savijušies kamolā.
Pienācējs izstiepa rokas. Tajās nebija ieroču. Plānā virsvalka piedurknes bija uzrotītas virs elkoņiem. Stūrmanis — kā tad! Viņš vienīgais bija devies gājienā neapbruņots un bez smagā kombinezona. Jebkura nagainās ķetnas kustība varēja pārplēst vieglo audumu, ādu un muskuļus. Pat daudzko pieredzējušie pētnieki sastinga šausmās.
Bet notika citādi. Sataustījis zvēra kažoku, stūrmanis tam iecirta pliķi. Gluži vienkārši iecirta pliķi, it kā tas būtu mājas kaķis un nevis tā bīstamais, asinskārīgais radinieks.
Varēja gaidīt, ka ekspedīcijas galvenā stūrmaņa un zinātniskā vadītāja vieta tūdaļ kļūs vakanta. Zvērs griezīgi iešņācās, bet visiem par lielu pārsteigumu jau nākamajā mirklī aizlēca sāņus un apstājās dažu metru attālumā.
Komandieris, balstīdamies uz ceļa, steigšus norāva drošinātāju, taču stūrmanis laikā izsita viņam stobru no rokām. Milzu tīģeris, nodūris galvu, vēl brītiņu kavējās, ļaunais spīdums viņa zaļajās acīs pamazām nodzisa, zvērs lēni pagriezās un negribīgi aizvilkās prom.
Tikai tagad komandieris sajuta, ka viņu krata drebuļi.
14
— Mjā, — viņš, pievērsies stūrmanim, norūca. — Tu neesi pie pilna prāta, nudien! — Tomēr viņa balss skanēja diezgan vārgi; acīm redzot, izpaudās satricinājuma sekas. — Mirt sagribējās, vai?
— Nebūt nē, — stūrmanis teica. — Es tikai nolēmu pārbaudīt dažas hipotēzes. Vai tevi pamatīgi…
— Nē, liekas, ne sevišķi… Bet tu…
— Esmu pietiekami veikls, un bez čaulas ir ērtāk. Es arī nedomāju, ka… Starp citu, tas apstiprinājās. Kaut gan risks, protams, bija.
— Kas apstiprinājās? Par kādām hipotēzēm tu runā?
— Tās apspriest vēl nav pienācis laiks. Mums pēc iespējas ātrāk jāizkļūst no šī biezokņa.
It kā apstiprinot stūrmaņa domas, aizvainotais plēsoņa ierēcās kaut kur blakus. Un viņam — gan tuvu, gan tālu — atsaucās tāds ciltsbrāļu daudzums, ka pret navigatora priekšlikumu neviens neiebilda.
— Pasteigsimies! — komandieris teica. Neveikli piecēlies, viņš ar pūlēm apspieda vaidu un, to maskēdams, ieklepojās. — Infrasarkanās acenes viņš man norāva. Vai neviens tās neredz? Nu, lai paliek. Aizdod savējās, ķīmiķi! …
No biezokņa viņi izlauzās, turēdamies cieši cits aiz cita. Vienīgi stūrmanis, mazliet atpalicis, soļoja savā nodabā. Patiesību sakot, viņam vajadzēja atmest ar roku — cilvēks ērmojas kā tāds plānprātiņš, tēlodams kosmiskā laikmeta svēto Augustīnu. Komandieris sakoda zobus, cenzdamies neklibot.
Nonākuši klajākā vietā, cilvēki atvilka elpu. Mozels vēlreiz pamēģināja uztvert pelengu un atkal bez rezultāta. Tad kolonna devās gar biezokni, atstājot to pa kreisi. Pēc minūtēm piecpadsmit viņiem sāka likties, ka mežs kļūst retāks. Komandieris, kaut arī klibodams, pielika soli. Un pēkšņi apstājās.
Priekšā kaut kas iemirgojās. Vīri brītiņu mīņājās neziņā, bet gaišais plankums tikmēr auga lielāks. Drīz gaisā kļuva jūtama dūmu smaka.
— Ugunskurs, — komandieris klusi teica. — Redzat? Tas ir ugunskurs …
15
Tas bija ugunskurs. Visi to redzēja, un tagad vairs nevarēja būt runas par to, ka pirmītējie mežoņi ir viņu pārkairinātās fantāzijas auglis.
Ugunskurs iedegās aizvien spožāk. Liesmu mēles šaudījās augšup. Tiesa — ne tik augstu, lai apdraudētu kokus vai cilvēkus. Un tomēr tas bija ugunskurs, īsts ugunskurs — tāds, kādi neatminami senos laikos dega arī uz Zemes, dega tajos laikos, kad vēl bija no kā tos kurt.
Komandieris lēni atkāpās, paslēpdamies aiz resna stumbra.
— Doties atpakaļ nav nekādas jēgas, — viņš teica cik vien iespējams klusinātā balsī. — Mēģināsim šo ugunskuru apiet.
Viņi nogriezās sāņus un turpināja ceļu, izmantojot kokus kā aizsegu. Tiesa gan, bija maz ticams, ka melnīgsnējie radījumi, kas pulcējās pie ugunskura, no turienes varētu kaut ko saskatīt mežmalas tumsā.
— Vēl viens, — komandieris pēc brīža sacīja, un varēja nojaust, ka viņš sasniedzis to robežu, aiz kuras mulsums pāraug dusmās.
Priekšā iedegās vēl viens ugunskurs.
Un vēl viens iedegās labajā pusē — un tālāk pa labi vēl viens, un arī pa kreisi, cik tālu vien sniedzās skatiens, liesmoja ugunskuri.
Radās iespaids, ka planētas puskailie iemītnieki ciemiņus ielenkuši ar ugunskuriem tāpat, kā senos laikos ar karodziņiem ielenca vilkus, lai tiem neļautu izlauzties no masta.
Bet vilkus lenca cilvēki, tātad — neapšaubāmi augstāk organizētas būtnes. Vai tiešām šie mežoņi, apbruņoti ar akmens cirvjiem un koka šķēpiem, uzskata, ka astronauti ļaus sevi medīt līdzīgi četrkājainajiem?
Tādas domas virmoja komandiera galvā, kad viņš atskatījās un arī aizmugurē ieraudzīja degošu ugunskuru. Un pēkšņi viņam iešāvās prātā jauna doma, daudz skaudrāka par visām iepriekšējām. Komandieris pievērsās stūrmanim.