126258.fb2
Viņš satvēra ciešāk ieroci, taču pēc brītiņa tikpat apņēmīgi pārmeta to aiz muguras.
— Varbūt mēģināsim izlauzties?
— Man liekas — tur, pie ugunskuriem, ļaudis atpūšas, — stūrmanis atbildēja. — Un viņiem nav ne jausmas par mūsu eksistenci. Šaubos, vai esam ielenkti. Varbūt pēc vecuvecā ieraduma mēs vienkārši uzskatām sevi par pasaules centru?
— Te nav ne ciemata, ne vispār kādas pastāvīgas apmetnes, — domīgi ierunājās Maņifiks. — Neredz ne telšu, ne būdu… Viņi, šķiet, atnākuši uz zināmu laiku. Atnākuši, lai kaut ko izdarītu.
— Primitīvu cilvēku sabiedrība dzīvo pēc primitīviem likumiem, — sarunā iejaucās M'bano, — un nav grūti uzminēt, kādā nolūkā viņi 'ir ieradušies. Ugunskuri te izveido milzīgu apli, kura iekšpusē esam mēs, taču bez mums šajā aplī ir arī biezoknis, no kura tikko iznācām. Biezoknis pilns ar plēsoņām; par to mēs nupat pārliecinājāmies. Un šie plēsoņas, domājams, sagādā iedzimtajiem ne mazums nepatikšanu, tāpēc cilts vai pat vairākas ciltis šonakt aplenkušas midzeņus un sakūrušas ugunskurus, lai neļautu zvēriem aizbēgt, bet rītausmā uzsāks medības …
— Paļausimies uz šo medību eksperta slēdzienu, — stūrmanis sacīja. — Katrā ziņā par ieroču lietošanu, manuprāt, vēl ir pāragri runāt.
— Viņi var neiemigt visu nakti, — komandieris iebilda, — bet mums nav laika gaidīt, cilvēki ar sintezatoru meklē mūs, bet var^ uzdurties medniekiem… Priekšā mežs, kā par spīti, kļūst aizvien retāks… Paklausieties, vai jums neliekas, ka labajā pusē ugunskuri nav izvietoti tik blīvi? Rāpus tur varbūt izdosies no ielenkuma izkļūt. Citas izejas mums, acīm redzot, nav . ..
Kosmonauti zināmā mērā bija jau pielāgojušies mežam. Tagad viņi vairs nesacēla tikpat kā nekādu troksni. Prasme, kas bija iegūta, izlūkojot mežonīgas planētas, lika sevi manīt un automātiski vadīja visas viņu kustības.
Kolonna virzījās tieši pretim punktam vidū starp diviem samērā attāliem ugunskuriem.
Komandieris juta, ka viņam kļūst aizvien grūtāk iet: zvērs tomēr bija viņu pamatīgi samīcījis. Ja melnajā tukšumā starp ugunskuriem, kas ar katru soli pletās platāks, pēkšņi uzvīsies vēl kāda liesma, atliks tikai vest cilvēkus triecienā. Atkāpties būs par vēlu.
Līdz šim komandieris centās darīt visu, lai izvairītos no saskares ar iedzimtajiem, jo šādi kontakti ekspedīcijām bija stingri noliegti. Svešu, nesalīdzināmi augstāk attīstītu būtņu parādīšanās vienmēr traumē planētas iedzīvotāju psihi un nostiprina reliģijas saknes. Bet tās stiprināt nav ieteicams pat tad, kad cilvēki atrodas uz viszemākās attīstības pakāpes. Taču visi šie spriedelējumi zaudēs jebkuru nozīmi, ja pēkšņi iedegsies vēl viens ugunskurs un nāksies laist darbā ieročus… Viens vienīgs ugunskurs varēja izšķirt visu…
Bet ugunskurs neiedegās.
Tas neiedegās, kad cilvēki jau bija sasnieguši vietu, kur vajadzēja gulties. Tas neiedegās arī tad, kad cilvēki rāpus devās tālāk.
Komandieris līda pirmais, pārvarēdams sāpes kājā un jautādams sev, cik ilgi vēl varēs tās paciest. Veicis pusi ceja līdz iedomātajai taisnei starp diviem ugunskuriem, viņš beidzot noticēja, ka izkļūt nemanītiem no ielenkuma viņiem tomēr izdosies. Sāpes kājā tūdaļ pierima.
Šis apstāklis viņu uzmundrināja tādā mērā, ka, balstīdamies uz elkoņiem, viņš mazliet pacēla galvu. Komandieris gribēja rūpīgāk aplūkot vīrus pie ugunskuriem un pārliecināties, ka to vidū nav piekautu un sasietu, varbūt pat upurēšanai sagatavotu kuģa apkalpes locekļu. Ja tur būtu kaut viens no viņiem, uzbrukt vajadzētu nekavējoties.
Kādu brīdi komandieris vēroja ugunskuru kreisajā pusē. Pēc tam, pārvietojis ķermeņa smagumu uz otru elkoni, pagriezās pa labi.
Ne te, ne tur neredzēja nevienu, atskaitot mežoņus. Viņu sejas vaibstus un vispār sīkākas detaļas nevarēja saskatīt, taču visi viņi bija tērpti zvērādās, un gūstekņiem diezin vai apmainītu drēbes pat tad, ja tās būtu saplēstas vai norautas. Turklāt — tā vismaz komandierim likās — iedzimtie bija krietnu galvas tiesu garāki par Zemes cilvēkiem.
Kāds uzspieda roku uz viņa kājas, tas bija stūrmanis, kas vēlējās uzzināt, kāpēc kolonna kavējas. Pieplacis atkal pie zemes, komandieris devās tālāk. Rāpot trīskārtai- najā kombinezonā nebija viegli, turklāt kreisajā rokā vajadzēja turēt ieroci, lai jebkurā mirklī, tikko radīsies nepieciešamība, to varētu laist darbā. Un vēl ieroci vajadzēja maskēt ar augšdelma ārējo virsmu, citādi nejaušs ugunskura uzliesmojums varēja atspoguļoties metālā un izraisīt kāda mednieka ziņkāri.
Izšķirošais moments pamazām tuvojās. Pirms visspilgtāk apgaismotā iecirkņa, kur attālums starp ugunskuriem saruka līdz minimumam, komandieris apstājās atkal un šoreiz uz ilgāku laiku.
Viņš — daudzos jo daudzos lidojuma gados pieradis pie vienmērīgās gaismas kuģa vadības telpā — nekad tā nebija alcis tumsas kā tagad. Un vienlaikus nekad no tumsas tā nebija baidījies.
Tagad viņš bija ieņēmis ļoti neizdevīgu pozīciju: atrazdamies tur, kur apgaismojums samērā spilgts, viņš sliktāk redzēja to, kas notiek tumsas aizsegā. Komandieris nespēja atkratīties no sajūtas, ka viņu var saskatīt tikpat labi, kā viņš pats skata tos, kas sēž ap ugunskuriem. Un vēl viņam šķita, ka arī priekšā — necaurredzamajā tumsā paslēpies kāds, kas uzmanīgi novēro viņus. Vēro cilvēkus, kuri rāpo pa zemi kā vaboles pa stikla trauciņa dibenu.
Nepaceldams galvu, komandieris uzlika infrasarkanās acenes. Bet pat ar šī aparāta palīdzību neizdevās saskatīt neko citu kā vien kokus — tikko izšķiramus uz dienā sasilušās un tagad siltumu izstarojošās augsnes fona. Lielu siltasiņu dzīvnieku tuvumā, acīm redzot, nebija. Tad komandieris no virsvalka kabatas izvilka uni- fona klausules, aizvēra acis un sasprindzināja dzirdi.
Sākumā naksnīgais mežs, uztverts caur akustiskajām lēcām, apdullināja viņu ar neskaitāmu, parasti nedzirdamu klaudzienu, čīkstienu, svilpienu, krācienu, šņācienu un brīkšķu haosu. Pagāja ne mazāk kā divas minūtes, kamēr komandieris pieradināja sevi nepievērst uzmanību šīm skaņām, kuras viņam nebija vajadzīgas. Viņš cerēja saklausīt citas, bet tādu diemžēl nebija. Atlika vienīgi turpināt ceļu.
Ar ierastu kustību viņš izvirzīja uz priekšu labo roku un kreiso kāju un pēkšņi šajā stāvoklī sastinga. Kaut kas ieskanējās klausulēs un kā elektriska strāva pātagoja nervus. Skaņa bija tik pazīstama, ka pirmajā mirklī komandieris nolēma: viņš ir kļuvis par dzirdes halucinācijas upuri.
Tālumā rūca motors, rūca klusināti kā lieljaudas dzinējs, kas darbojas ar maziem apgriezieniem.
Rūkšana lēni pieņēmās spēkā. Pārāk lēni, lai varētu domāt, ka apvidus mašīna — uz šīs planētas tikai tai varēja būt motors — virzās grupai tieši pretim. Acīm redzot, mašīna brauca pa mežu perpendikulāri viņu kustības virzienam. Ja ļautu tai pabraukt garām, panākt to nebūtu viegli.
Komandieris pacēla galvu, ar acīm sameklēja Mozelu un pamāja, dodams zīmi, lai radists pierāpo klāt.
— Pamēģini izsaukt apvidus mašīnu. Tai jābūt tepat netālu. Unifonā dzirdams motora troksnis.
Mozela sejā, kas, laužoties caur biezokni, bija pamatīgi saskrambāta, ievilkās smaids. Viņš ātri noskaņoja rāciju uz vajadzīgo frekvenci un sāka raidīt izsaukuma signālus. Kāds pieskārās komandiera elkonim, un atskatījies viņš ieraudzīja stūrmaņa ziņkārīgās acis. Prieka uzplūdā komandieris viņam sazvērnieciski pamirkšķināja un tai pašā mirklī juta, ka sāpes kājā ir pazudušas, it kā to nekad nebūtu bijis. Mozels turpināja zondēt ēteru, bet smaids viņa lūpās lēni izdzisa. Atbildes nebija, ēters klusēja.
— Tātad neklausās, — komandieris nomurmināja un pēkšņi sajuta divkāršu nogurumu. Viņš pašķielēja uz stūrmani, un tikko dzimusī apvainojuma sajūta vēl vairāk pastiprinājās: līzdams bez ieroča un smagā kombinezona, navigators, dabiski, bija noguris mazāk par citiem un tagad nezināja, kur likt savu enerģiju. Bet ja nu vajadzēs uzsākt kauju?… Ar gribas piepūli komandieris apspieda īgnumu.
Viņš atkal uzbīdīja uz ausīm unifona klausules un, lēni grozīdams galvu, pamēģināja noteikt, kādā virzienā pārvietojas skaņu avots. — Lūk! — Viņš izstiepa roku uz priekšu un pa labi. — Viņi dodas uz turieni. Acīm redzot, mēs esam novirzījušies pa kreisi. Ejam!
— Tu esi noguris, — viņam pačukstēja stūrmanis. — Dod šurp, es nesīšu tavu izstarotāju …
— Vajadzēja paņemt savu!
— Man nevajag, es taču šeit ne no kā nebaidos. Atļauj, tālāk es iešu pirmais.
— Nē.
Komandieris neko vairāk neteica, un stūrmanis arī nemēģināja atjaunot sarunu. Viņš vienkārši turējās komandierim blakus, atpalikdams no tā labi ja pusmetru.
Drīz viņi sasniedza ugunskuru līniju. Tagad visi centās piespiesties pie zemes pēc iespējas ciešāk; komandieris šajā brīdī nožēloja, ka cilvēks nevar pārvērsties par kurmi vai slieku. Dažas sekundes likās nebeidzamas kā pati mūžība. Un tomēr viņi tika cauri!
Pēc tumsas, kas priekšā pamazām sāka bālēt, komandieris noprata, ka visbīstamākā, visgaišākā vieta jau palikusi aiz muguras. Neviens no iedzimtajiem, kas sildījās ugunskuru tuvumā, tā arī nebija pamanījis nogurušos un sapīkušos vīrus, kuri aizlīda viņiem garām. No ienaidnieka tumsa beidzot atkal bija pārvērtusies par draugu un aizstāvi.
Pavirzījies vēl kādus pussimt metrus uz priekšu, komandieris ar labpatiku piecēlās, nokratīja no virsvalka skujas, lapas un daždažādus kukaiņus, kas rāpojot bija pie tā pielipuši. Stūrmanis nostājās viņam blakus, un komandieris, lūkodamies uz viņu, nespēja apslēpt smaidu: gaišais, plānais tērps tagad vairs nelikās gaišs, un arī par tērpu to varēja saukt tikai nosacīti. «Jebkurš pārkāpums, acīm redzot, jau slēpj sevī soda dīgļus,» viņš nodomāja, gaidīdams pienākam pārējos.
— Mašīna pārvietojas diezgan ātri, — komandieris teica. — Iespējams, ka viņi ir tālāk, nekā es biju domājis. Motoru tik tikko var sadzirdēt. Ejam!
Atri, gandrīz skriešus visi septiņi sekoja komandierim. Nogurums šķita zudis, it kā to būtu aizslaucījusi cerība drīz satikt draugus un sekmīgi pabeigt ieilgušo ekskursiju. Cilvēki gāja, nevairīdamies trokšņu, jo tagad nebaidījās pievērst sev dzīvās radības uzmanību. Komandieris atgādināja, ka jāievēro piesardzība.
Bija aizritējušas kādas desmit minūtes un noiets vismaz kilometrs. Motora rūkšana kļuva nedaudz skaļāka. Tiesa, bez unifona to dzirdēt vēl nevarēja, taču lūstošo zaru krakšķēšanu jau dzirdēja visi.
— Laužas uz priekšu, — komandieris apmierināti teica. — Steidzas. Lūk, priekšā ir prāvāks klajums. Tur mēs viņus satiksim. Kas noticis?
Pēdējie vārdi bija domāti stūrmanim, kas satvēra komandieri pie rokas.
— Nekas… Bet varbūt labāk, lai viņi parādās pirmie?
— Kāpēc? — komandieris dusmīgi vaicāja.
— Tāpēc, ka tā nav mūsu mašīna.
— Tu domā?
— Noņem austiņas. Motoru nedzird, kaut gan būtu jau laiks … Skaties! Tur viņi nāk!