Mazliet iemalkojis no pudeles, kas bija saglabājusies pēc ziemsvētku svinēšanas kantorī, es dusmīgi aizcirtu durvis un devos uz liftu. Tai brīdī, kad nospiedu pogu, dzirdēju, ka kantorī zvana tālrunis. Kā vājprātīgs metos atpakaļ (durvju atslēga man vēl bija rokā) un sagrābu klausuli, juzdamies kā pēdējais idiots.
— Preskota 93232, — es aizelsies sacīju.
— Piedodiet, — sacīja manas sievas balss. — Esmu kļūdījusies.
Ko es varēju sacīt? Vajadzēja iekost mēlē. Sāku gaidīt, kad sieva piezvanīs vēlreiz, apdomādams, kādā balsī man atbildēt, lai viņa nenojaustu, ka jau pirms minūtes ar mani runājusi. Nolēmu turēt klausuli tālāk no mutes, un, kad telefons iezvanījās, es uzmanīgi pacēlu klausuli, atvirzīju to iespējami tālāk un enerģiski izrīkoju kantorī neesošos darbiniekus; pēc tam, pielicis klausuli pie mutes, nevīžīgi izmetu:
— Hallo.
Ak kungs, cik jūs esat cienīgs. Īsts ģenerālis.
Petsija?! — Sirds krūtīs sāka skaļi pukstēt.
— Baidos, ka tiešām es.
— Kam tad jūs zvanāt: man vai Dženai?
— Bez šaubām, Dženai. Ar tiem vadiem tiešām šausmas. Mēs jau zvanījām remonta birojam.
— Zinu. Kā jums veicas jaunajā vietā?
Nekas … Pēc manām domām, nekas! Šefs rūc tieši tāpat kā jūs. Es no viņa baidos.
Un veltīgi. Ticiet manai pieredzei, Petsij. Kad kāds briesmīgi kliedz, ziniet, ka viņš nav par sevi pārliecināts.
— Es kaut ko nesaprotu.
— Pieņemsim, ka jūsu priekšnieks ieņem pārāk augstu amatu un pats jūt, ka nespēj pildīt uzticēto pienākumu. Tad viņš arī iztēlojas par lielu kungu.
— Pēc manām domām, tā nav.
— Bet varbūt jūs viņam patīkat un viņš baidās, ka tas var ietekmēt darbu. Iespējams, ka viņš kliedz uz jums vienkārši tāpēc, lai nebūtu pārāk laipns.
— Šaubos.
— Kāpēc? Vai tad jūs neesat pievil- j cīga?
Par to nav jājautā man.
Jums ir patīkama balss.
Pateicos jums, ser.
— Petsij, — es teicu. — Es varētu dot jums daudz derīgu un gudru padomu. Skaidrs, ka pats Aleksandrs Grēms Bells svētījis mūsu tikšanos. Kāda iemesla dēļ mēs pretojamies liktenim? Pusdienosim rīt kopā.
— Baidos, ka nevarēšu.
— Esat norunājusi pusdienot ar Dže-netu?
— Jā.
— Tātad jums jāēd pusdienas ar mani. Es tik un tā pildu pusi Dženetas pienākumu: atbildu viņas vietā uz tālruņa zvaniem. Bet kur samaksa? Sūdzība telefonu inspektoram? Vai tad tas ir taisnīgi, Petsij? Apēdīsim kopīgi kaut pusi pusdienu porcijas, bet pārējo jūs ietīsit un aiznesī-sit Dženetai.
Petsija smējās. Viņas smiekli bija brīnišķīgi.
— Redzu, ka jūs protaf pierunāt sievietes. Kā jūs sauc?
Hovards.
Hovards, bet uzvārds?
— Es gribēju to pašu jautāt jums. Petsija, bet uzvārds?
— Taču es pajautāju pirmā.
Esmu pieradis rīkoties noteikti. Vai nu stādīšos jums priekšā, kad tiksimies, vai palikšu anonīms.
Nu, labi, — viņa atbildēja. — Man pārtraukums ir no vieniem līdz diviem. Kur mēs tiksimies?
Rokfellera laukumā. Trešā karoga kārts pa kreisi.
Cik lieliski!
Vai atcerēsities? Trešā pa kreisi.
Jā, atcerēšos.
Tātad rīt vienos?
Rīt vienos, — sacīja Petsija.
— Jūs mani viegli pamanīsit: man degunā iekārts auskars. Esmu taču mežonis, man nav uzvārda.
Mēs sākām smieties, un saruna beidzās. Es bez vilcināšanās aizgāju no kantora, lai nebūtu jāatbild uz sievas zvanu. Sirdsapziņa mani kremta arī šovakar, biju ārkārtīgi uzbudināts. Tikko spēju aizmigt. Nākamajā dienā tieši vienos gaidīju Rok-fellera laukumā pie trešās karoga kārts pa kreisi, gatavodamies dedzīgam dialogam, un vienlaikus centos izskatīties iespējami impozantāks. Biju pārliecināts, ka Petsija vispirms paslepus uz mani paskatīsies un tikai tad nāks klāt.
Cenzdamies uzminēt, kura no viņām ir I Petsija, es uzmanīgi nopētīju visas gafām-ļ gājējas. Nekur pasaulē nav tik daudz ļ skaistu sieviešu kā Rokfellera laukumā I pusdienlaikā. Viņu šeit ir simtiem. Sacerēju veselu asprātību krājumu. Bet Petsija ļ joprojām nenāca. Pusdivos sapratu, ka ne-ļtesmu eksāmenu izturējis. Viņa, protams, >-lr atnākusi, ieraudzījusi mani un nolēmusi, ka turpināt pazīšanos nav vērts. Vēl nekad mūžā nebiju bijis tik pazemots un nikns.
Dienas beigās mana grāmatvede iesniedza atlūgumu, un, patiesību sakot, es nevaru viņu vainot. Neviena jauniete, kas kaut cik sevi ciena, negribētu paciest tādu priekšnieka izturēšanos. Es aizkavējos, lai piezvanītu darba birojam un palūgtu atsūtīt jaunu grāmatvedi, rājos ar biroja darbiniekiem labu pusstundu. Sešos iezvanījās tālrunis. Tā bija Petsija.
— Kam jūs zvanāt — man vai Dže-nai? — es dusmīgi jautāju.
Jums, — viņa atildēja tikpat nikni.
Laukums 65000?
— Nē. Tāds numurs neeksistē, un jūs to ļoti labi zināt. Es zvanīju Dženai, cerēdama, ka sakrustotie vadi mani atkal savie-