^ — Kā pavēlēsit iztulkot jūsu vārdus, ka mans numurs neeksistē?
Nesaprotu, kāpēc jums piemīt tik savāda maniere jokot, mister Mežoni, bet, pēc manām domām, tā vienkārši ir nelietība … Noturējāt mani uz laukuma veselu stundu un pats nepagodina] aties atnākt. Kā jums nav kauna!
Jūs mani gaidījāt veselu stundu? Nav tiesa. Jūs tur nebijāt.
Nē, biju, un jūs mani piekrāpāt kā tādu muļķīti.
Petsij! Tas nav iespējams. Es jūs gaidīju līdz pusdiviem. Cikos jūs atnācāt?
— Tieši vienos.
— Tātad ir notikusi kaut kāda briesmīga kļūda. Vai jūs ievērojāt visu precīzi? Trešā karoga kārts pa kreisi? Varbūt mēs abi esam sajaukuši šīs kārtis? Jūs, mīlā, Petsij, nespējat iedomāties, kā es to pārdzīvoju.
Es jums neticu.
Kā lai jūs pārliecinu? Es arī nospriedu, ka jūs esat mani piekrāpusi. Es visu dienu tā trakoju, ka galu galā no manis aizgāja grāmatvede. Vai jūs gadījumā neesat grāmatvede?
— Nē. Turklāt man jau ir darbs.
— Petsij, es jūs lūdzu, paēdiet rīt pusdienas kopā ar mani, tikai šoreiz vienosimies tā, lai neko nesajauktu.
— Tiešām nezinu, vai es to vēlos…
Nu, lūdzu, Petsij. Starp citu, paskaidrojiet, lūdzu, — kāpēc jūs pēkšņi nospriedāt, ka numurs Laukums 65000 neeksistē? Kas par muļķībām!
Es pilnīgi precīzi zinu, ka tas neeksistē.
Kā tad es varu ar jums sarunāties? Vai pa rotaļu telefonu?
Viņa smējās.
— Pasakiet man savu numuru, Petsij!
— Nē, nē. Ar numuru būs tāpat kā ar uzvārdiem: es jums savējo neteikšu, kamēr neuzzināšu jūsējo.
— Bet jūs taču zināt manu numuru.
— Nē, nezinu. Mēģināju jums šodien piezvanīt, un telefoniste teica, ka nav pat tāda komutatora. Viņa …
—' Viņa ir sajukusi. Rīt mēs visu to apspriedīsim. Tātad atkal vienos?
— Bet nekādas karogu kārtis. 1
— Labi. Atceros, jūs stāstījāt Dženai, ka jūsu kantoris atrodas uz nākamā stūra aiz vecās Tifāni ēkas.
Jā.
Piektajā avēnijā?
Nu jā.
— Tad rītdien es jūs tur uz stūra gaidīšu tieši vienos.
Neieteicu jums mani piekrāpt.
Petsij …
Ko, Hovard?
— Kad jūs dusmojaties, jūs esat vēl jaukāka.
Nākamajā dienā nepārtraukti lija. Es aizgāju līdz Trīsdesmit septītās un Piektās avēnijas dienvidaustrumu stūrim, kur paceļas Tifāni vecā ēka, un nonīku lietū gandrīz veselu stundu. Bija jau bez ceturkšņa divi, bet Petsija atkal neatnāca. Nevarēju aptvert, kā šī meitene spēja mani tik veikli vazāt aiz deguna. Pēc tam es atcerējos viņas maigo balstiņu, jauko manieri izrunāt vārdus, un man atplauka vāja cerība, ka viņa būs baidījusies iziet uz ielas lietus dēļ. Varbūt viņa pat man zvanījusi, lai brīdinātu, bet nav varējusi sazvanīt.
Noķēris taksometru, atgriezos kantorī un jau uz sliekšņa, vēl nenovilcis virsdrēbes, jautāju, vai manas prombūtnes laikā kāds nav zvanījis. Nē, mani neviens meklējis nebija. Saniknots un apjucis nogāju lejā un iegriezos bārā uz Medisona avēnijas stūra. Pasūtīju viskiju, lai pēc sālīšanas sasildītos, dzēru, mēģināju atbildēt uz dažādiem minējumiem, nodevos nenoteiktiem sapņiem un ik pēc stundas zvanīju uz kantori. Te pēkšņi kā nelabā pamudināts piezvanīju uz Preskotu 93232: gribēju parunāt vismaz ar Dženetu. Tūlīt izdzirdu telefonistes balsi:
— Pasakiet, lūdzu, numuru, kuru izsaucāt.
— Preskota 93232.
— Lūdzu, piedodiet. Pie mums tāds indekss nav reģistrēts. Esiet tik labs un ieskatieties vēlreiz telefonu sarakstā.
Nu ko, zaglim zagļa alga. Noliku klausuli, pasūtīju vēl glāzi viskija, pēc tam vēl, tad pēkšņi izrādījās, ka ir jau pusseši, un, pirms \doties mājup, es nolēmu pēdējo reizi piezvanīt uz kantori. Uzgriezu savu numuru. Atskanēja knakšķis, un man atbildēja Petsijas balss. Es uzreiz to pazinu.
Petsija? …
Kas tur runā?
— Hovards. Kāpēc jūs esat manā kantorī?
Es esmu mājās.
Kā jūs uzzinājāt manu numuru?
— Pats nezinu. Zvanīju uz savu kantori, bet mani savienoja ar jums. Droši vien mūsu telefonu vadi niķojas no abām pusēm.
Es nevēlos ar jums runāt.
— Nu, protams, jums ir kauns.
— Kāpēc jūs tā domājat?
Paklausieties, Petsij. Jūs pret mani izturējāties nejēdzīgi. Ja jau gribējāt atriebties, tad varējāt kaut vai…
Kā es pret jums izturējos? Jūs taču piekrāpāt mani.
O, dieva dēļ, vismaz tagad iztiksim bez šiem jokiem. Ja es jūs neinteresēju, būtu daudz godīgāk to atklāti pateikt. Es uz tā nolādētā ielu stūra izmirku līdz ādai. Mans uzvalks vēl joprojām nav izžuvis.