Petsij, zvaniet man, zvaniet, vai jūs dzirdat? Piezvaniet Dženetai! Es tūliņ atgriezīšos kantorī un gaidīšu zvanu.
— Jūsu laiks beidzas, ser.
— Petsij, kāda jūs esat? Aprakstiet sevi. Ātrāk, mīlā. Es …
Un monētas, riebīgi skanēdamas, sabira automātā.
Tālrunis klusēja kā miris.
Es atgriezos kantorī un gaidīju līdz pulksten astoņiem. Viņa vairs nezvanīja vai arī nevarēja piezvanīt. Es veselu nedēļu nosēdēju pie tālruņa, sekretāres vietā atbildēdams uz visiem zvaniem. Bet Petsija bija pazudusi. Kaut kur, iespējams, viņas, bet varbūt manā pasaulē bija sakārtoti sajauktie vadi.