Durvis ieslīdēja sienā, Kosti ar vienu lēcienu atradās iekšā, un Mura tajā pašā brīdī iesaucās:
— Jūs esat uz grauda! Palieciet savās vietās!
Vīrietis pie vadības pults satrūkās un ar mežonīga
pārsteiguma pārvērstu seju atskatījās uz Kosti. Bet rīgelieša zilganā roka viņa rasei raksturīgā pārcilvēciskā ātrumā šāvās pie kādas citas pogas.
Deins izšāva, taču netrāpīja viņam, bet vadības pultī. Krēslā sēdošais gangsteris izgrūda mežonīgu kliedzienu, kas skaļi atbalsojās labirintā. Rīgelietis pakrita, taču tūlīt pat metās virsū Kosti tādā ātrumā, kas nebūtu pa spēkam neviena Zemes iedzīvotāja muskuļiem.
Gigants centās izvairīties, tomēr nepaspēja, un abi, kamolā saķērušies, novēlās uz grīdas. Otrs gangsteris joprojām sēdēja krēslā, un viņa lūpas murmināja kaut ko nesakarīgu.
Ali ieslīdēja pa durvīm un sāka virzīties apkārt telpai, turēdamies pie sienas, lai nepakluptu. Viņš pagriezās pret Deinu.
— Kur tā ir? — viņš sauca. — Sī svira? ..
— Tieši priekšā — lūk, tā melnā ar kaut kādu ierīci rokturī! — atsaucās Deins.
Tagad cilvēks pie vadības pults pamanīja uz sienas abus pārējos «Karalienes» ļaudis. To klātbūtne nezin kāpēc lika viņam atjēgties, un viņa roka pastiepās pie ieroča, kas karājās pie jostas. Tajā pašā brīdī gaisu pāršķēla blastera lādiņš, tik tuvu, ka viņam katrā ziņā vajadzēja sajust svelmi.
— Rokas!! Rokas augšā! Ātri! — pavēlēja Mura tādā balsī, kā to parasti .mēdza darīt Dželiko.
Gangsteris paklausīja un, sasvēries uz priekšu, atbalstījās ar izplestajiem pirkstiem pret ekrānu, kuru tik ilgi bija vērojis. Bet tad viņš pamanīja ļodzīgā gaitā tuvojošos Ali, un viņa sejā parādījās šausmu izteiksme. Kad Kamila roka satvēra sviru, gangsteris iesaucās:
— Nevajag!
Taču Ali nepiegrieza viņam ne mazāko uzmanību un ar yisu spēku spieda sviru lejup. Gangsteris iekliedzās vēlreiz, un tad viss apklusa. Mašīnas dūkoņa, k^s pildīja sienas, un vibrācija viņu ķermeņos mitējās.
Rīgelietis izrāvās no Kosti tvēriena un atspērās, grasīdapiies pats mesties pie sviras. Bet Ali, spiezdams sviru uz leju, bija uzgulies tai ar visu sava ķermeņa svaru, metāla rokturis neizturēja un nolūza. Tagad mašīnu vairs nevarēja iedarbināt. To redzot, vīrietis pie pults, aiz dusmām vai zaudējis prātu, aizmirsa Muras draudošo blasteru un metās Kamilām virsū.
To Deins nebija gaidījis — viņš visu uzmanību bija pievērsis rīgelietim, kuru uzskatīja par bīstamāko no abiem. Taču stjuarts nopļāva šo ārprātīgo, iekams viņa saliektie pirksti paspēja sagrābt Ali pie rīkles. Gangstera spalgais kliedziens noslāpa, un viņš sabruka uz mutes zemē. Deins jutās atvieglots, ka neredz viņa pārogļojušos seju.
Rīgelietis piecēlās, viņa nekustīgās rāpuļa acis blenza Deinā un Murā, kuru blasteri tagad bija pievērsti viņam. Neveltīdams uzmanību Kosti, viņš sakārtoja apģērbu.
— Jūs esat mūs visus nolēmuši nāvei, — viņš noteica tirgoņu žargonā neizteiksmīgi un vienmuļi, it kā izrunādams ierastu formālu frāzi.
Kosti piegāja pie viņa.
Iesaku tev pacelt rokas un nemēģināt izstrādāt kādu triku līdzīgi savam drauģelim!..
Rīgelietis paraustīja plecus.
— Tagad pēc trikiem vairs nav nekādas vajadzības. Mēs visi esam lamatās…
Ali pieķērās pie krēsla un ieslīga tajā. Ekrāns aiz viņa bija tukšs, nedzīvs.
— Un kas tās būtu par lamatām? — vaicāja Mura.
— Jus nolauzāt to sviru, un tagad mašīna vairs nav vadāma, — rīgelietis vaļīgā pozā atspiedas pret sienu. Viņa zvīņainā seja bija absolūti neizteiksmīga. — Mēs nemūžam netiksim ārā no šejienes pa tumsu!
Tagad Deins pirmo reizi ievēroja pārmaiņu. Pelēcīgais mirdzums, ko izstaroja Priekšteču labirinta sienas, pamazām bālēja, līdzīgi dziestoša ugunskura oglēm.
— Mēs esam ieslodzīti, — turpināja gūstekņa cietsirdīgā balss. — Ta kā jūs salauzāt atslēgu, neviens nespēj mūs dabūt no šejienes laukā.
Kosti iesmējās.
— Ko tu — tēlo «čukstētāju», vai? — viņš skarbi noprasīja, pēc tam par atbildi izvilka lukturīti un ieslēdza gaismu. Taču rīgelietis uz to pat nepaskatījās.
— Mēs nezinām visus šejienes noslēpumus, — viņš sacīja. — Pagaidiet vien, drīz jus redzēsiet, cik maz jums palīdzēs šie lukturīši.
Deins pagriezās pret stjuartu.
— Vajadzētu iet projām… kamēr vēl no sienām nav nozudusi gaisma …
Uzrunātais piekrītoši pamāja un uzsauca rīgelie- tim:
— Vai tu vari atvērt durvis?
Tas pakratīja galvu. Tad Kosti nekavējoties sāka rīkoties. Viņš izņēma blasteru un ņēmās izdedzināt sienā pakāpienus. Deins gandrīz vai lēkāja aiz nepacietības tikt ārā un virzīties uz izeju, viņam šķita, ka pakāpieni nekad neatdzisīs.
Beidzot viņi tomēr pārkāpa sienu un pa gaiteni devās uz izeju. Kosti atlieca rīgelieša rokas uz muguras, sasēja ar viņa jostu un vilka gūstekni sev līdzi. Viņi virzījās uz priekšu lēni, jo Ali, pat pārējiem palīdzot, nevarēja ātri paiet. Tagad jau bija gandrīz pilnīgi tumšs — ja neskaitīja vienīgi spokaino agrākā mirdzuma atblāzmu.
Mura iededza gaismu.
— Iztiksim tikai ar vienu lukturīti. Jātaupa akumulatori tādam brīdim, kad tie būs visvairāk vajadzīgi.
Deins jutās pārsteigts. Lukturīšu enerģiju nevarēja tik ātri izlietot, tie bija paredzēti mēnešiem ilgai lietošanai. Taču gaismas aplis viņu priekšā vairs nebija spilgti dzeltens, bet gan neparasti bāls, pelēcīgs.
- Kāpēc tu neieslēdz to uz pilnu jaudu? — brīdi vēlāk jautāja Ali.
Tumsā ieķiķinājās rīgelietis.
— Tas ir ieslēgts līdz galam, — atbildēja Mura.
Visi klusēja, bet Deins saprata, ka ne jau viņš viens
ar bažām vēro bālo gaismas apli. Un, kad tas pārvērtās tikai izplūdušā plankumā, kas apgaismoja labi ja kādu pēdu priekšā, viņš nebija neko izbrīnījies. Tikai Kosti noprasīja:
— Kas noticis? Pagaidiet!…
Biezo tumsu pāršķēla viņa lukturīša stars. Minūtes divas gaisma bija tīra, bet tad arī sāka bālēt, it kā planētas atmosfērā kaut kas badīgi rītu enerģiju.
— Sajā telpā jebkura enerģija tagad tiek uzsūkta, — klāstīja rīgelietis. — Iekārtas darbībā ir daudz kā tāda, ko mēs nesaprotam. Vispirms pazūd gaisma, pēc tam ari gaiss…
Lai par to pārliecinātos, Deins dziļi ievilka elpu.
Viņaprāt, vēsais gaiss bija tāds pats kā vienmēr. Pēdējais apgalvojums varēja būt vienkārši gūstekņa fantāzijas auglis. Tomēr viņi paātrināja soli.
Kādu laiku bālais lukturīša gaismas aplis |āva viņiem ievērot pagriezienu secību, kādā bija devies Ričs, lai izkļūtu no labirinta. Tagad, kad lielā mašīna bija izslēgta, visur valdīja plašs, drūms klusums, kurā savādi atbalsojās vienīgi viņu zābaku troksnis. Kosti lukturītis beidzot izdega, un Deins ieslēdza savējo. Viņi turpināja virzīties uz priekšu, pārejot no telpas telpā, no viena īsa gaiteņa citā, cenzdamies līdz pēdējam izmantot dziestošo gaismu. Taču viņiem nebija ne jausmas, cik tālu vēl ir līdz ārdurvīm.
Kad tumsa bija aprijusi arī Deina lukturīša gaismu, Mura deva jaunu pavēli:
— Tagad visiem sadoties rokās!
Deins ar labo roku ieķērās Muras jostā un ar kreiso satvēra Ali roku pie plaukstas pamata, tādējādi izveidodams vienu ķēdes posmu. Un viņi devās tālāk. Kravas uzrauga palīgs izdzirda klusu murmināšanu — stjuarts priekš-galā skaitīja soļus, izstrādādams kaut kādu savu īpašu metodi, kā pārvietoties tumsā.
Bet tumsa bija nospiedoša, bieza, taustāma, kaut kā neizprotama pilna, kā jau tas bija raksturīgi šai planētai. Šķita, ka viņi ar pūlēm pārvietojas kaut kādā lipīgā šķidrumā, un sāka jau zust cerība sasniegt ārpasauli — drīzāk jau radās sajūta, ka viņi tiek dzīti atpakaļ, pretī pazušanai.
Deins mehāniski sekoja Muram, viņam atlika vienīgi cerēt, ka stjuarts zina, ko dara, un agri vai vēlu aizvedīs viņus pie labirinta izejas. Pats viņš smagi elsa, it kā viņi būtu skrējuši, kaut gan visi, kopš bija sadevušies rokās, gluži neviļus soļoja nesteidzīgi kā Biroja parādes laukumā.
— Un tomēr — cik jūdzes mums vēl jānoiet? — atskanēja Kosti balss.
Par atbildi atkal nicīgi iespurcās viņu gūsteknis.
— Vai tev, tirgoni, nav vienalga? Izejas no šejienes nav — jūs nolauzāt sviru.
Vai rīgelietis pats tam tiešām ticēja? Ja tā, tad kāpēc viņš bija tik mierīgs? Varbūt viņš piederēja pie kādas no tām fatālistiskajām rasēm, kuru uztverē nav atšķirības starp dzīvību un nāvi?
Mura pārsteigts iesvilpās, un brīdi vēlāk Deins uzgrūdās viņam virsū. Ali un abi pārējie savukārt uzgrūdās Deinam un sadrūzmējās viņam aiz muguras. Priekšā bija siena. Pēc Deina domām, tam bija tikai viens izskaidrojums — Mura kaut kur bija kļūdījies un tumsā nogriezies pa nepareizu eju. Viņi bija apmaldījušies!
— Kur rnēs esam? — vaicāja Kosti.
— Apmaldījušies, — sausi atteica rīgelietis ar aukstu izsmieklu balsī.
Taču Deins jau bija pielicis roku sienai, kas bija viņiem aizšķērsojusi ceļu, un viņa pirksti sataustīja tās virsmu. Tas vairs nebija gludais Priekšteču darinātais materiāls, bet raupjš akmens. Viņi bija sasnieguši dabisku klinti — alas robežu! Arī pats Mura to apstiprināja.
— Tā ir klints — labirinta gals.
— Bet kur ir izeja? — neatlaidās Kosti.
— Izeja ir slēgta, jo jūs salauzāt sviru, — atteica rīgelietis. — Visas izejas kontrolē iekārta …
— Ja jau tā, — pirmo reizi, kopš viņi bija sākuši iet, ierunājās Ali, — tad ko jūs darījāt agrāk, kad jums vajadzēja mašīnu izslēgt? Sēdējāt ieslēgti, kamēr tā netika iedarbināta no jauna?
Atbildes nebija. Tad Deins izdzirdēja tumsā kaut kādu kustību un savādu kņadu, kuru noslāpēja Kosti dobjais bass:
— Kad mēs uzdodam jautājumus, tu, čūska, tad ir jāatbild, citādi būs slikti! Ko jūs darījāt agrāk, kad izslēdzāt mašīnu?
Atkal bija dzirdama kņada. Pēc tam aizsmakusi atbilde:
— Mēs palikām šeit, kamēr to iedarbināja no jauna. To izslēdza tikai šad tad.
— Kad šeit uzturējās Inspicēšanas dienesta darbinieki, tā bija izslēgta dienām ilgi, — izlaboja Deins.
— Tad mēs tai vispār netuvojāmies, — ātri atteica rīgelietis — pārāk ātri.
— Kādam bija jāpaliek šeit, lai ieslēgtu mašīnu, kad jūs to vēlējāties, — uzsvēra Ali. — Ja durvis būtu bijušas slēgtas, jūs netiktu ne iekšā, ne ārā…
— Es neesmu inženieris, — rīgelietis bija zaudējis da'ļu savas bezrūpības un saīga.
— Nē, tu esi tikai viens no Riča rokaspuišiem. Un, ja no šejienes ir izeja, tad tu to zini, — noskaldīja Kosti.
— Kā ar jusu caurulīti? — Deins pievērsās Mu- ram, jo stjuarta ilgstošā klusēšana viņu mulsināja.
— Es jau mēģināju, — uzrunātais atbildēja.
— Bet tā nedarbojas, vai ne! Nu, čūska, klāj vaļā!…
Atkal bija dzirdama kņada, tad ierunājās Ali:
— Ja tā ir klints un ja te ir īstā vieta — kā būtu, ja pamēģinātu ar blasteru?
Pārgriezt klinti! Deins uzlika roku uz maksts. Blasters varēja griezt akmeni, turklāt daudz vieglāk nekā cieto labirinta sienu materiālu. Šī ideja pārņēma savā varā arī Kosti — viņa «pārliecināšanas» metožu radītais apslāpētais troksnis mitējās.
— Jāatrod tikai īstā vieta, — turpināja Ali. — Kur ir durvis …
— Nu, to mēs uzzināsim no šīs čūskas, vai ne? — noņurrāja mehāniķis.
Par atbildi atskanēja kaut kāda neskaidra šņukstēšana. Kosti acīmredzot to noturēja par piekrišanas zīmi, jo brīdi vēlāk jau spraucās garām Deinam, stumdams gūstekni sev pa priekšu.
— Nu ko, vai te? Nu, pielūko, puisīt, lai tā būtul
Deins tikko noturējās kājās, kad Kosti gandrīz me-
šus uzmeta rīgelieti viņam virsū. Viņš ar elkoni atgrūda to pie sienas un gaidīja.
— Tas esi tu, Frenk? Paej sāņus, puis… visi paejiet sāņus!
Deinam uzgrūdās virsū vēl kāds ķermenis, un viņš kopā ar rīgelieti un Muru pakāpās atpaka|.
Sargi seju, muļķi! — iesaucās Ali. — Sāc ar minimālu jaudu, lai redzētu, kā tā lieta iet!..
Kosti iesmējās.
— Es šito lietiņu pārzināju teicami, dēliņ, kad tu vel mācījies staigāt. Laiks tagad parādīt, uz ko spējīgs tēvocis Kosti. Nu, laimīgu startu!
Gandrīz vienlaikus ar šo bravūrīgo lozungu, kurš bija skanējis neskaitāmos bāros, kad tirgoņi bija atgriezušies mājās pēc ilgiem ceļojumiem, izšāvās apžilbinoša liesma, padarīdama viņus visus aklus.
Deins, ar roku sargādams acis, caur pirkstiem lūkojās, kā žilbinošais kūlis koncentrējas uz klints, kā akmens sakarst vispirms līdz sarkankvēlei, tad līdz baltkvēlei, izkūst un urdzošā straumītē tek uz grīdas. Dedzinošiem viļņiem vēlās virsū karstums, piespiežot visus atkāpties — visus, izņemot vienu milzīgu stāvu, kurš palika savā vietā, pavērsis ieroci pret klinti un nolaidis ķiveres sejsargu, laiku pa laikam nodrebēdams, kad no stobra izšāvās jaunas strūklas un triecās pret drūpošo sienu. Kā gan Kosti varēja izturēt šo svelmi? Tam vajadzēja iet pāri cilvēka spēkiem.
Stars joprojām neatlaidīgi grieza akmeni, kas, caurumam arvien palielinoties, plēksnēm vien bira uz visām pusēm. Izlādēšanās indīgie izgarojumi spiedās rīklē, izraisīja mokošu klepu, kairināja acis un lika tām asarot. Taču Kosti stāvēja savā vietā stabili kā robots.
— Kari! — Ali sauciens pārgāja kliedzienā, — uzmanies … apstājies!
Atskanēja brīkšķis, no klints atdalījās liels gabals un dārdēdams nobruka uz gaiteņa grīdas. Mehāniķis pēdējā brīdī parāvās sāņus tikai tik daudz, lai viņu neķertu. Ar brīvo roku viņš uzsita pa kādu gruzdošu vietu uz biksēm. Taču otra roka nenodrebēja, tvēriens neatslāba un iznīcinošais stars turpināja urbties tieši tajā vietā, kur vajadzēja.
Liesmas atblāzmā Deins ieraudzīja rīgelieša seju. Ar savām platajam acīm viņš kā hipnotizēts blenza uz Kosti, un šajā skatienā atspoguļojās šausmas. Viņš atkāpās tālāk no priekšā pavērtajiem elles vārtiem, taču šķita, ka viņš vairāk baidās no cilvēka, kas to visu bija uzsācis, nekā no blastera.
— Gatavs! — atskanēja ķiveres apslāpētā Kosti balss.
Viņi vēl neuzdrošinājās tuvoties kvēlojošajām durvīm, ko mehāniķis bija izgriezis. Taču viņš jau bija iebāzis ieroci makstī, tātad uzskatīja darbu par padarītu. Tagad viņš pienāca pie pārējiem, atbīdīdams sejsegu, un varēja redzēt, kā spīd viņa nosvīdusī seja. Ar cimdotajām rokām Kosti ņēmās enerģiski dauzīt pa gruzdošajam vietām jakā un biksēs, izplatīdams apdegušas ādas un auduma smārdu.
— Kas tur ir? — vaicāja Deins.
Kosti sarauca degunu.
— Cits gaitenis, un tajā ir tumšs kā peklē. Bet mēs vismaz varam tikt ārā no labirinta!
Kaut gan visi dega nepacietībā turpināt ceļu, vajadzēja nogaidīt, līdz varēs droši doties cauri izgrieztajām durvīm, kas joprojām izstaroja karstumu. Viņi sakārtoja ķiveres, ievīstīja Ali neaizsargāto galvu
rīgelieša jakā un bija gatavi doties uz priekšu. Bet pirms tam Kosti pēdējo reizi pievērsās gūsteknim.
— Mēs varētu ņemt tevi līdzi, — viņš paziņoja. — Bet baidos, ka tu ceļā izcepsies, turklāt tu mums tikai traucēsi, ja tur, ārā, iznāks saķeršanās ar taviem drauģeļiem. Tāpēc mēs tevi vienkārši iesaldēsim — tā sakot, līdz pieprasījumam.
Viņš sasēja rīgelietim kājas, savilka ciešāk saites uz rokām un pavēla viņu tālāk no karstās gaiteņa sienas.
Tad, ielenkuši Ali, viņi ātri izgāja pa atvērumu gaitenī. Atkal viņus ieskāva tumsa, un visi pārliecinājās, ka arī te, tāpat kā labirintā, lukturīši ir bezspēcīgi. Taču ceļš viņu priekšā vismaz bija gluds un taisns, bez sānejām, kuras varētu vest nepareizā virzienā.
Visi palēnināja gailu, lai Ali varētu tikt līdzi, un sadevās rokās, kā bija to darījuši labirintā.
— Tumšs kā ķešā!… — vispārējā klusumā noņurdēja Kosti. — Vai tiešām šiem Priekštečiem nebija acu?
Ali sagrīļojās, un Deins ātri aptvēra viņu ap pleciem. Viņš juta inženiera palīgu saraujamies — acīmredzot neveiklas tvēriens bija sagādājis viņam sāpes. Taču Ali neizdvesa ne skaņu.
— Te ir izeja, mēs esam sasnieguši gaiteņa galu,— paziņoja Mura. — Tiesa, tālāk ir cits tunelis — platāks, daudz platāks…
— Jo platāks ceļš, jo svarīgāka viela, uz kurieni tas ved, — ierunājās Deins.
— Un tā mēs izkļūsim ārā no šejienes, — piebilda Kosti. — Man apnicis klaiņot pa šo mēslu bedri. Uz priekšu, Frenk, ved mūs!
Visi četri devās tālāk. Sekoja ass pagrieziens pa labi. Tagad viņi soļoja cits citam līdzās, un Deinam radās kaut kāda telpas izjūta, lai gan tumsa joprojām bija tikpat necaurredzama.
Pēkšņi viņi apstājas — šoreiz nebija vainīga siena, bet troksnis — priekšā atskanēja kliedziens un šāviena troksnis. Brīdi vēlāk norībēja vēl viens šāviens.
— Gulties! — nošņāca Mura. Bet pārējie jau to darīja bez teikšanas.
Deins noslīga zemē, novilkdams Ali sev līdzi. Tagad viņš gulēja, pūlēdamies izprast, ko nozīmē mežonīgais troksnis, kura atbalsis viņš dzirdēja.
— Kaut kāda sadursme… — starplaikā starp šāvieniem ierunājās Kosti.
— Un tā tuvojas mums, — Deinam pie auss piebilda Ali.
Kravas uzrauga palīgs izvilka blasteru, pats nesaprazdams, ko ar to tagad darīt. Nebija taču nekādas jēgas uz labu laimi bliezt tumsā!
— A-ā-ā-ā!
Tas nebija niknuma kliedziens — tur kliedza nāvīgi ievainots cilvēks. Un Ali bija taisnība — kauja tuvojas viņiem.
— Atpakaļ pie sienām, — pavēlēja Mura, bet atkal par vēlu — viņi jau atkāpās.
Deins sagrāba Ali aiz formas jakas un, vilkdams viņu sev līdzi pa labi, juta audumu plīstam. Nokļuvuši pie sienas, viņi saspiedās kopā un gaidīja.
Tumsu virs viņiem pāršķēla uzliesmojums. Lai gan gaisma apžilbināja, Deins paguva saskatīt kaut kādus melnus formas tērpus. Un tad vairs tikai sarkani kvēlojošs plankums liecināja par to, kur sienā bija triecies blastera lādiņš.
— Augstais dievs, — čukstēja Ali. — Ja viņi sāks šaut mūsu virzienā, mēs izcepsimies!
Tuvojās soļu troksnis, un Deins sastinga, sažņaudzis rokā blastera rokturi. Varbūt šaut trokšņa virzienā, lai notriektu skrējējus, pirms viņi pienāk pārāk
tuvu? Tomēr viņš nespēja piespiest sevi to darīt. Pārāk dziļi viņā bija iesakņojušās pamācības izvairīties no asinsizliešanas, līdz to nespiež darīt galēja nepieciešamība.
Pēkšņi atmirdzēja gaisma. Ta nebija pelēcīgā, spokaina blāzma, kādu reiz bija izstarojušas labirinta sienas, bet spilgts, dzeltens stars — normāls un pierasts. Un tagad viņi ieraudzīja pieplokam pie grīdas piecus stāvus — tie vairs nebēga, bet gatavojās pēdējai cīņai ar saviem vajātājiem!