—- Kaptein, sveicu jūs uz kuģa, — Uve Jorgens man sacīja un sasita papēžus. Likās, viņš runāja patiesi. Es izlīdu no kutera. Bruņinieks gaidīja, tad viņa uzacis pacēlās augšup, tomēr viņš apbrīnojami ātri savaldījās un metās uz priekšu — palīdzēt, bet es pasteidzos pirmais.
•— Sveicināta, jaunkundz. •— Viņš paklanījās. — Cik patīkams pārsteigums. *. Esmu ļoti, ļoti priecīgs — ja vien tas nav sapnis.
Anna stāvēja man blakus un skatījās uz Bruņinieku, savukārt viņš pievērsa skatienu kuterim, bet no tā vairāk neviens neizkāpa, un viņš pavērās manī. Smaids nodzisa.
•— Vai esat tikai divi vien?
■— Jā, — sadrūmis atbildēju un, lai ātrāk pabeigtu neizbēgamo ceremoniju, turpināju: — Iepazīstieties.
—- Uve Jorgens Riters fon Eks. Man ir tas gods.. ? Kas noticis, Uldemīr?
—- Sīki paskaidrošu, bet ne pašlaik. Anna.-?
Anna ziņkārīgi lūkojās visapkārt; tagad viņa pievērsās man.:
'— Tūlīt aizvedīšu tevi uz savu kajīti. Ieiesi vannā, paēdīsi pusdienas. Pa to laiku mēs parunāsimies ar
biedriem.
— Vai neesi aizmirsis, ka mūs gaidīs mežā?
Domās uzsaucu viņai «bravo!»: Annas sejā nebija pat samulsuma ēnas, nekādu «kā tas izskatīsies», «ko citi domās» un tā tālāk. Acīmredzot viņu nenomāca ne svešā vide, ne arī nepazīstamais cilvēks.
—* Protams, ne. Iesim. Pēc piecpadsmit minūtēm tiekamies centrālajā postenī, Uve. Un paaiciniet, lūdzu, doktoru Averovu.
— Katrā ziņā.
Pilota balss bija lietišķa, tajā vairs nebija jūtams izbrīns.
* * *
— Ļoti dīvains cilvēks. _
Manošajā jautājumā bija savi uzskati, bet es tomēr
pavaicāju:
— Kurš, Anna? Vai Uve Jorgens?
— No viņa tā vien vējo aukstums.
— Viņš ir ļoti atturīgs. Tā audzināts. Sīkāk es tev izstāstīšu kādreiz vēlāk. Kā tu šeit jūties?
— Te ir ērti. Lai gan.». uzreiz manāms, ka te dzīvo vīrietis. — Viņa apgāja kajīti, sīkāk aplūkodama tās iekārtojumu. — Ļoti daudz nepazīstamu priekšmetu, nezinu, kam tie dor»āti.
— Norunāsim tā: es tev parādīšu, ko drīkst aiztikt un kam labāk nepieskarties. Nāc šurp. Te ir vanna. Šeit ūdens … Kur tu esi?
— Tūlīt… — viņa atsaucās pārvērstā balsī, — Uli… Panāc šurp uz brīdi. Kas tas ir?
Kajītē uz galda atradās ierāmēts portrets. Nē< fotogrāfija, bet zīmējums pēc atmiņas no tā attēla, kas man kādreiz bija: Nanika melnā vakarkleitā sēdēja uz krēsla, nolaidusi rokas uz ceļiem, un pieliektu galvu skatījās objektīvā. Pati fotogrāfija bija palikusi tur, divdesmitajā gadsimtā.
— Kas tā ir? — viņa pusčukstus vaicāja.
— Vai tad tu nesaproti?
— Tā… Tā taču esmu gandrīz es? Nē… Tā esmu es!
%
— Tā esi tu.
— Vai tu … mani pazini agrāk?
— Pazinu. Tikai necerēju, ka tiksimies.
•— Tu atlidoji šurp manis dēļ?
— Jā, — neliekuļojot atbildēju, jo es šeit patiešām biju nokļuvis viņas dēļ. Vajadzēja tikai atcerēties, ka viņas abas man bija viena vienīgā, pretēji saprātam un loģikai.
— Tevis dēļ. Un pēc tevis.
— Uli…
Mēs apklusām. Gaiss kajītē sabiezēja un elektrizējās, mēs nebūtu pārsteigti, ja tagad iespertu zibens. Joprojām gaiši dega spuldzes, bet man likās, ka iestājusies krēsla. Atrados jau tajā dvēseles stāvoklī, kad redz nevis to, kas ir, bet to, ko grib ieraudzīt, kad tevis paša radītā pasaule ap tevi kļūst reāla. Droši vien arī ar Annu notika tas pats. Paspēru soli un atradu viņu gandrīz ar tausti. Sirds mežonīgi sitās. Viņas plaukstas nogūlās uz maniem pleciem. Taču hronometrs īsi nodūca nozīmētās piecpadsmit minūtes, un atkal neiespējami spilgti iedegās spuldzes, un no griezīgās gaismas man nācās piemiegt acis.
Lēni nolaidu rokas. Viņa arī.
— Uli…— viņa atkal sacīja, un man bija bail domāt par to, kas jautās viņas balsī.
— Laiks, — es neskanīgi noteicu, balss atteicās klausīt. — Nomazgājies, pēc tam atpūties pirms pusdienām. Pagūli šeit. Tu esi nogurusi. Baidos, ka mūsu saruna ar biedriem mazliet ieilgs. Sanāksme …
Sanāksme, nodomāju. Nolādētais seno laiku izgudrojums. Pārtrauc darbu, atpūtu, ej prom no mīļotās sievietes, dzīvs vai miris, celies un ej uz sanāksmi, sava gadsimta, sava laikmeta nolādētais dēls …
Anna soli atkāpās, kaut kas uzzibēja un izzuda viņas acīs.
— Vai tu apvainojies?
— Nē, kas tev prātā!
Tie bija meli. Vai viņa meloja tikai man vai sev arī?
— Apvainojies gan. Taču pašlaik citādi nevar. Pārāk svarīgi…
Kam tagad meloju es?
— Jā, protams. Nevar .. .■
— Saproti.
— Es saprotu. Ej.
» tfc tķ sļ:
— … tāda ir situācija uz planētas. Kā redzat, viss ir diezgan sarežģīti.
Paskatījos Averova, gaidot, ka tas turpinās sarunu. Bet negaidīti ierunājās Uve Jorgens.
— Uldemīr, vai situācija nevar izrādīties vēl sarežģītāka?
— Paskaidro, ko tu domā.
— Varbūt bez šīm divām grupām uz planētas ir vēi kādi cilvēki? Citas iedzīvotāju grupas?
— Domāju, ka man to būtu pateikuši.
— Jaunieši, par kuriem tu stāstīji? Viņi pateiktu, ja zinātu. Viņi var arī nezināt. Pats teici, ka no viņiem daudz ko slēpj.
Averovs tikai tagad iekļāvās sarunā, un es uzreiz sajutu, ka viņi velk vienu meldiņu — acīmredzot paguvuši labi sadziedāties, kamēr biju prom.
— Padomājiet, — Averovs teica. — Tāda iespēja ir visai ticama. Cilvēki vēl lidojuma laikā varēja sašķelties vairākās grupās. Lidojums taču ilga ne jau vienu gadu un ne divus. Šķelšanās varēja notikt, arī izkāpjot uz planētas vai drīz pēc tam. Tā nebūt nav nejaušība,, ka mūsu atklātie cilvēki nedzīvo kuģa nolaišanās vietā.
— Tad kaut kas būtu palicis atmiņā, — es iebildu, tai pašā laikā mēģinādams saprast, uz kuru pusi viņi velk. Man vairs nebija šaubu, ka viņi grib panākt noteiktu rezultātu.
— Tas nemaz nav obligāti, — Averovs pakratīja galvu. —• Ne velti viņi aizmirsuši arī pašu kuģi! Vai daudz ko mēs zinām par tautu, no kuras cēlies mūsu Piteks? Taču šī tauta neapšaubāmi eksistējusi!
— Tas nu ir taisnība! •— pasmīnējis teica Piteks. — Mēs bijām gan, un kā vēl bijām! — Viņš plati izpleta rokas. — Reizēm pa vakariem, kad es izeju Atmiņas dārzā, man liekas, ka jūs visi neeksistējat. Bet mēs bijām!
— Pitek, jūs dzīvojāt aizvēsturiskos laikos, es viņam, cik spēdams, maigi sacīju. — Tāpēc no jums arī nekas nav palicis.
— Es esmu palicis, — Piteks, mazliet apvainojies, iebilda. Tiesa, apvainojies tikai uz mirkli: mēs nemācējām cits uz citu apvainoties, tieši tādēļ arī šeit atradāmies.
— Atvaino, —•■ es teicu. — Tu esi palicis, turklāt lieliski saglabājies. Gribēju tikai sacīt, ka šeit, uz Otrās
Dāla planētās, tādu aizvēsturisku laiku droši vien vispār Mv bijis.
— Neredzu iemesla strīdam, ■— sacīja Averovs.
— Gluži vienkārši es uzskatu, ka tāda iespēja nav izslēgta. Jūs taču nekontaktējāties ar vadību, un, pat ja tas būtu noticis, viņi aiz kādiem apsvērumiem varētu jums nepateikt visu patiesību.
— Jā, — es atbildēju, strīdēties, protams, riav par ko. Pat ja uz planētas nav citu populāciju, ja viņu sabiedrība atrodas tikai šķelšanās procesā vai pašā tā sākumā, arī tas jau pietiekami sarežģī mūsu uzdevumu.
— Atkarībā no tā, kā to formulē, — piezīmēja Uve Jorgens, mazliet pavilcis uz augšu mutes kaktiņu.
— Man liekas, — es teicu, cenzdamies izrunāt vārdus pēc iespējas svarīgāk, —- uzdevums bija skaidri formulēts: planētas iedzīvotāju evakuācija, kuras mērķis ir novērst viņu bojāeju.
— Tā ir maksimālā programma, — piloJts nepadevās.
— Ir taču alternatīva.
■— Jā, —• apstiprināja Averovs un nolaida galvu.
— Ņemot vērā, ka pirmām kārtām jāglābj Zemes iedzīvotāji.
• Man viss kļuva skaidrs, arī — kas. bijis iniciators. Bet es gribēju, lai viņi visu pasaka paši — tādos gadī: jumos parasti oponenta loģikā ir vieglāk atrast vājās vietas. Tādas vajadzēja atrast, jo' mēs nediskutējām vienatnē —• šeit atradās Piteks, arī Mūks, Georgs un Lokanā Roka, un daudz kas bija atkarīgs no tā, kam viņi piesliesies.
— Tā, — es norūcu, lai nebūtu jāsaka nekas noteikts.
— Trīs vīri un muciņa ruma … .
— Ko? — Averovs nesaprata.
— Nekas, doktor, — manā laikā bija tāda dziesmiņa. Labi, Uve Jorgen, — apzināti vērsos tieši pie viņa, — es gaidu, lai jūs paskaidrotu, kāda tad ir šī alternatīva.
— Jūs, kaptein, jau esat lieliski sapratis. Vai nu mēs riskējam burtiski ar visu pasauli — ar Zemi, Otro Dāla planētu un piedevām paši ar sevi —, vai arī izvēlamies mazāku risku un mazākus upurus, — viņa žokļi saspringa un viņš pabeidza teikumu skaļi un skaidri, — upurējam šo planētu un izglābjam visu pārējo.
— Planētu un tās cilvēkus.
— Planētu un tās cilvēkus, — viņš apstiprināja.
— Vai nu — vai, un, bet, taču, ja, jeb, — murmināju, apdomājot atbildi. — Saikļi, saikļi, mīļvār- diņi… — Cik viegli manam kolēģim tas izdevās: pla-
, nētu un tās cilvēkus. Cilvēkus — gan tos, kuri pašlaik mani gaidīja mežā, gan to, kura atradās manā kajītē, gan tos, kuri ievēroja Līmeni, gan arī tos, kuri no tā bēguļoja mežos… Gribēju iekaist dusmās, bet laikus sapratu, ka nevajag, un sapratu arī iemeslu: viņam, Uvem Jorgenam, kā arī visiem pārējiem maniem biedriem Otrā Dāla planēta bija tikai debess ķermenis, kas redzams uz ekrāniem, abstrakcija. Viņi nebija gājuši pa tās zāli, sēdējuši koku ēnā, redzējuši debesu zilgmi, klausījušies, kā dzied vējš, sasaucoties ar putniem, ieelpojuši ziedu smaržu un dalījušies maizes riecienā ar tās cilvēkiem. Tāpēc arī neviens no viņiem tagad nebūtu man piekritis. Vajadzēja rīkoties citādi. Bet manās krūtīs verda naids, un tam derētu rast izeju, kaut vai nelielu, turklāt lai neviens nesaprastu, ka esmu izdomājis mazu viltību.
— Jā, Uve Jorgen, — es teicu, — esi gan tu atradis alternatīvu, ka labāku vairs nevar. Es pazīstu… Ak,1 šīs alternatīvas, šie bezizejas stāvokļi, vēstures nepier
ciešam&as, šie jaukie, lieliskie puiši ar atrotītām piedurknēm un «Lilī Marlēnu» uz mutes harmonikām…
Mēs skatījāmies viens otrā ar visu saprotošām acīm un smīnējām, nebūt ne pārāk jautri un labvēlīgi, un biedri skatījās uz mums un neko nesaprata, jo šī saruna bija domāta nevis viņiem, bet vienīgi mums diviem. Tā bija riska pilna spēka pārbaude, taču man noteikti bija jāliek Bruņiniekam saprast, ka redzu viņam cauri, lai nedomā, ka varēs visus vest aiz sevis un es nespēšu viņu apturēt. — Neapstrīdami loģiska alternatīva. Šeit varbūtība lielāka, tur — mazāka, tātad realizējam otro variantu. Ak, šis teitoņu metodiskums …
Uve Jorgens nepalika parādā.
— Kā tad! — viņš atbildēja, raugoties manī piemiegtām acīm. — Labāk jūsu iemīļotie «gan jau» un «nekas», «urā» sauciens pēdējā brīdī un mīklainā slāvu dvēsele, vai ne? Gan jau kaut kā tiksim galā! Tāds ir jūsu spriedumu algoritms, dārgais kaptein! Taču atbildība ir pārāk liela, un, starp citu, savā laikā jūs iemācījāties savaldīt šo, savu «gan jau». Atcerieties, kapteini
Es atcerējos gan. Acīmredzot arī viņš apķērās, jo tas, par ko mēs runājām, nesaucot lietas īstajā vārdā, beidzās ne jau viņam par labu. Pārējie tikai skatījās un mirkšķināja acis. Viņiem neko neizteica ne teitoņi, ne slāvi (pat Mūkam ne), tā bija viņiem veco un jauno laiku vēsture kopā, bet ne vienu, ne otru tie nebija mācījušies. Sapratu, ka man tieši šobrīd jāpāriet uzbrukumā, kamēr vēl Bruņinieks atceras, ar ko beidzās mūsu attiecību noskaidrošana tajos laikos,
— Tagad uzklausiet, — sacīju, lai atgādinātu visiem un ikvienam, ka šeit kapteinis esmu es. — Šo alternatīvu mēs vēl apspriedīsim. Pašlaik esmu pret un būšu līdz tam brīdim, kamēr apstākļi pierādīs, ka tā ir vienīgā izeja. Pagaidām mums ir vairāki konkrēti uzde-
vumi. Atrast Šuvalovu, sniegt viņam nepieciešamo palīdzību, lai viņš varētu realizēt vajadzīgos kolitaktus. I Tas pirmkārt. Otrkārt, nopietni noskaidrot visu par S iedzīvotājiem. Cik to ^un kur. Ne tikai noskaidrot, — sarunāties ar tiem, pastāstīt, kādas briesmas draud, kā no tām izglābties, panākt, lai doma par evakuāciju rastos un attīstītos ne vien vadībā, bet visā sabiedrībā. n Kā redzat, darba pāri galvai. Jāsāk "tūlīt. Uz mežu pie tiem cilvēkiem, par kuriem es runāju, ies Lokanā
— Mirklīti, kaptein, — Uve Jorgens mani pārtrauca, " lai gan tā rīkoties nepieklājās. — Labāk lai uz mežu
iet Piteks.-
■
Padomāju un nekā aizdomīga neatklāju.
— Labi. Lai iet Piteks.
— Grūti, — Piteks izslējās,'— ak, cik grūti būs, Ulde- mīr. Ja tu būtu atnācis pie mums t— tolaik, kad vēl dzīvoju starp savējiem — un būtu teicis, ka mums jāpamet savas medību vietas, ezeri, kur ķērām zivis, ] meži, pilni ogu, sēņu un garšīgu sakņu… Uldemīr, tev klātos slikti, un tu neko nevarētu mums izskaidrot. Par
šīm vietām mēs cīnījāmies ar citiem un tos nogalinā-. jļ jām, un viņi nogalināja mūs — citādi jau es nebūtu |J šeit… Nē, Uldemīr, tas būs ļoti grūti. Vajadzētu izdarīt tā, lai viņi paši grib aiziet. Bet kā lai to izdara? M / Mēs gājām prom, kad vairs nebija zvēru, kad brieži bija noēduši un nomīdījuši visu zāli. Es nezinu, kā šeit dzīvo cilvēki un vai stepēs ir daudz zvēru.
—• Droši vien daudz, —• mehāniski nomurmināju, atcerēdamies to, ko redzējām, pirmoreiz pārlidojot planētu. r
— Uldemīr, saku tev atklāti: es izdarīšu visu, kas <1 vajadzīgs, izdarīšu, bet nezinu, kas no tā iznāks. Ja tie
būtu mūsējie, tad es zinātu — var aizdedzināt mežu vai zāli stepes. Bet šeit — kas pateiks, kā rīkoties?
— Patiesi, — apstiprināja Mūks, pašūpojis galvu un skumji palūkojies manī. — Paredzu lielas nedienas. Kā pateiksi cilvēkam, lai tas pamet tēvu tēvu zemes?. Kurš pieļaus, ka plēsīgi zvēri izposta dzimtas kapus? Lielas ir tā cilvēka bēdas, kurš atstāj savu māju visiem vējiem. Kas gan ir stiprāks par mīlu uz savu namu? — Mūks pārlaida mums visiem skatienu un pacēla pirkstu. — Ticība. Kam viņi tic? Vai tu to zini, kaptein?
—- Droši vien savam Līmenim, — es skaļi izteicu to, ko biju domājis.
— Tad tie neaizies, jo tiem nav sava Mozus, kas tos vestu. Mozus spēks ir no dieva, bet tu saki, ka viņi dievam netic. Nē, kaptein, tu mums sagādā grūtu pārbaudījumu.
Lai jau izsakās visi, noguris nodomāju un pamāju stūrmanim.
— Un ko tu domā, Georg?
Spartietis~ skopi pasmaidīja.
— Mēs rīkojāmies vienkārši. Kad vajadzēja pārliecināt, mēs gājām ar šķēpiem. Tie pārliecināja mūsu vietā, un nepalika neviena, kas mums varētu iebilst.
Tā jau ir lietišķa saruna, — pasmaidījis piebilda Uve Jorgens. Es nikni pašķielēju uz viņu, bet viņš turpināja: — Interesanti tikai, kam nācis prātā sūtīt tik tālu pilnīgi neapbruņotu ekspedīciju?
—• Vai bez zobeniem un šķēpiem, Uve? — neizturēju, nepakaitinājis viņu.
— Vismaz. Jo vietējiem iedzīvotājiem noteikti kaut kas ir. Vismaz loki ar bultām. Nevar būt, ka viņi nemedītu dzīvniekus.
* — Loks un bultas! — iesaucās Lokanā Roka. — Loks un bultas, o!
— Jā, — es atkal iejaucos. Kāds velns mani visu laiku dīdīja aizskart Uvi Jorgenu, man nez kāpēc nepatika, ka viņš sēdēja tāds mierīgs un līdzsvarots, lai gan es tikko it kā biju sarunā viņu pieveicis. Droši vien viņam azotē glabājās vēl'kāds akmens, un labi vēl, ja tikai akmens, nevis tā kārba ar garo rokturi — rokas granāta. — Britu strēlnieki savā laikā, liekas, krietni papurināja bruņiniekus, vai ne, pilot?
Šoreiz viņš pavīpsnāja.
— Kaut kas tamlīdzīgs bija gan, — viņš piekrita. — Jāteic, ka bruņinieki bija ļoti slikti informēti par pretinieka spēkiem. Mēs viņu kļūdas neatkārtosim. Paldies tev, kaptein, par pakalpojumu,kuru tu mums esi izdarījis.
— Ņem par labu, — es atbildēju. — Par kādu pakalpojumu tu runā?
— Ta,vā laikā tas saucās «dabūt mēli». — Viņš atkal pasmīnēja, un viņa smīns man nepatika. — Es domāju to meitieti, kuru tu atvedi uz kuģa. Acīmredzot esi atradis ar viņu kopīgu valodu.
Es uzskatīju par labāku saprast viņu burtiski.
— Tas nebija grūti, — atbildēju. — Tur lejā cilvēki runā mūsu valodā.
Pilotam tas nebija jaunums, bet pārējie ekipāžas locekļi nevarēja apslēpt izbrīnu.
Kā tad tā? — prasīja Georgs.
-— Es jau jums teicu, ka atradu veco kuģi. Tie ir Zemes cilvēku pēcteči, tātad mūsu radinieki.
— Brāļi, — noteica Mūks un atkārtoja vēlreiz, sva- rīgi un pārliecināti: •— Brāļi.
— Brīnišķīgi, — Bruņinieks viņu pārtrauca. — Droši vien viņa varēs izstāstīt, kā mūsu brāļi bruņojas, kad tiem rodas nepieciešamība. Vai negribi, kaptein, viņu ataicināt šurp?
— Nenāk ne prātā.
es atbildēju, cenšoties palikt mierīgs.
Es tiešām netaisījos pieļaut, ka Annu šeit nopratinātu. Ne jau tādēļ, ka neredzētu tam īpašas jēgas: varbūt viņa varētu atcerēties kaut ko tādu, kas mums noderētu. Arī ne tāpēc, ka tā būtu droši vien ne pārāk godīga attieksme pret viņu — es taču nebiju ar Annu par kaut ko tādu vienojies. Man vispār negribējās, lai mūsu turpmākās attiecības ar Otrās Dāla planētas cilvēkiem ekipāža uzskatītu kā militāru kampaņu.
— Nē, — atkārtoju cik vien iespējams kategoriski.
— Jo es netaisos karot.
Liekas, viņiem bija cits viedoklis.
— Labi, — Bruņinieks nopūtās. — 2ēl, ka nav laika. Mēs varētu izveidot labas vienības no viņiem pašiem.
— Savējie pret savējiem? — vaicāja Nikodims.
— Vai tas būtu cienīgi?
— Tā vienmēr bijis, — nesatricināmi paziņoja Georgs.
— Gana, — es viņiem teicu. — Nav jēgas runāt par to, kā nav, — par lokiem, bultām, laiku… Mums izvirzīts milzīgs uzdevums, un normālos apstākļos tas būtu pa spēkam tikai augstas klases diplomātiem. Taču mēs ar to tiksim galā. Jātiek — ar to viss pateikts.
— Un ja nu neizdosies? — klusu pavaicāja Uve Jorgens.
— Izdosies, — spītīgi atteicu.
-— Negrēkojiet pat domās, — Mūks deva padomu.
— Tātad spēku izvietojums būs šāds, — es turpināju, jo sarunas laikā jau biju paguvis kaut ko pārdomāt.
— Tūlīt mēs visi, izņemot tos, kuri paliks sardzē uz kuģa, dosimies uz planētu, Uz to vietu, kur mani gaida jaunieši. Tur sadalīsimies. Es došos pie tiem, kuri slēpjas mežos (nolēmu, ka labāk turp iet tieši man — Piteks
nebija par sevi pārliecināts, bet Bruņinieks un Georgs bija pārāk kareivīgi noskaņoti), Piteks un Georgs pa-, mēģinās nodibināt sakarus ar Šuvalovu, jo viņi ir visveiklākie, izturīgākie, pie tam vēl pēddziņi. Uve Jorgen, tavu uzdevumu noteiksim tur, apakšā. Droši vien tu būsi rezervē, — Man ļoti negribējās viņu atstāt uz kuģa. — Tu, Lokanā Roka …
' *— Lai viņš paliek sardzē, — Uve Jorgens ieteica.
— Labi, — es biju ar mieru. — Dabiski, ka doktors Averovs ar! nepametīs savu aparatūru.
Averovs pamāja. Apklusis sarunas sākumā, viņš vairs tajā nepiedalījās.
*— Sakari ar kuģi: katru dienu pulksten astoņpadsmitos, sešos un divpadsmitos. pēc mūsu laika un vēl — pēc nepieciešamības. Brīdinu: sakariem var būt traucējumi, lejā paši redzēsiet.
—• Skaidrs, — visu vietā atbildēja Bruņinieks.
•— Es beidzu, — paziņoju.
•— Kad izlidojam? — pilots apvaicājās.
— Cik jums vajag laika, lai sagatavotos?
— Lai sataisītos, nevajag daudz. Taču domāju, ka pirms kuģa atstāšanas puiši varētu pa* pusstundai pavadīt Atmiņas dārzos. Tā teikt, uzlādēt akumulatorus.
Es tur neatradu nekā peļama.
— Lai tā būtu, — piekritu. — Tas ir viss?
— Jā.
-— Varat iet, — es sacīju.
Tā jau man likās, ka Bruņinieks uzkavēsies. Un viņš palika.
•— Kaptein. * r pienācis man klāt, viņš klusu iesāka.
— Klausos.
1 — Vai tu patiešām esi pilnīgi pārliecināts?.?
Ar skatienu parādīju, ka esmu viņu sapratis. y
— Pilnīgi? — es pārvaicāju. — Kā zini, pilnīgas pārliecības nemēdz būt. Taču es nespēju iedomāties, ka mēs varētu pieļaut neveiksmi.
— Piemēram, tāds variants: mēs lidojam uz planētu, - gaisā notiek katastrofa, un mēs nokļūstam tur jau lūžņu
veidā. Vai teorētiski tas. ir iespējams?
— Teorētiski… jā.
— Uldemīr, vai Zemes bojāeju tu pieļauj kaut vai teorētiski?
— Es negribu;
— Tātad vajacizīga garantija?
Es zināju, ko viņš domā. Šoreiz es viņam piekritu. Nē, te nebija nekādas pretrunas. Nedrīkstēja apspriest neveiksmes variantu visas ekipāžas klātbūtnē: kad cilvēki gatavojas izpildīt grūtu uzdevumu, viņi nedrīkst pieļaut pat domu par iespējamu neveiksmi. Jānoskaņojas spēlei, kā teica manā laikā. Par sevi biju* pietiekami pārliecināts, un arī Uve Jorgens, lai kas viņš būtu, bija pienākuma cilvēks, un es uzskatīju, ka uz viņu var paļauties.
— Labi, — es teicu. — Kādu garantiju tu liec priekšā?
— Paskaidrošu. Tajā brīdī, kad novērojumi rādīs, ka uzliesmojums patiešām notiks, nepieciešams, lai kuģis tomēr izpildītu savu uzdevumu — neatkarīgi no visa pārējā. Vai tāds variants tevi apmierina?
— Jā. Ja tikai būs pārliecība, ka stāvoklis patiešām ļr bezcerīgs.
— To noteiks Avērovs. Vai piekriti?
— Kurš gan cits? — atbildēju. — Taču viņš neuzdrošināsies izdarīt pārējo.
— Tāpēc arī gribēju, lai Roka paliek uz kuģa. Vai tu uzticies viņam?
— Es visiem uzticos, — atbildēju, un vispār tā bija taisnība.
— Pašlaik viņi ir Atmiņas dārzos. Pēc pusstundas satiksimies pie Rokas. Esi ar mieru?
Nodomāju, ka Uve Jorgens ari šeit pūlas pārņemt iniciatīvu. Taču nebija iemesla viņu piebremzēt, un es atļāvos tikai pašu mazumu.
— Pēc četrdesmit minūtēm, Bruņiniek, — es izlaboju, palūkojies pulkstenī.
Viņš pamāja.
— Vai varu iet? *
— Uve…
— Uldemīr?
*— Kāpēc tu neko vairāk nevaicā par to meiteni?
Es to pateicu tāpēc, ka pēkšņi man ļoti sagribējās parunāties par Annu — vienalga ar ko.
Viņš nogrozīja galvu:
Mums nebija pieņemts apspriest ar priekšniekiem viņu personīgās darīšanas. Dārgais Uldemīr, izprast dienestu — tas ir ļoti svarīgi.
Starp mums tomēr eksistēja savādas attiecības, brīvas — un tai pašā laikā saspringtas, draudzīgas — un kaut kādā mērā naidīgas. Bieži savās sadursmēs mēs staigājām gar bezdibeņa malu, kuru redzējām tikai mēs divi vien. Pagaidām tas attiecās vienīgi uz mums, vismaz pagaidām. Bez tā mums būtu grūtāk.
1 —■ Vai tad kāds izprot dienestu? •— es pasmaidīju.
— Hm, — Uve Jorgens norūca.
— Atvaino, Bruņiniek. Ierinda ir svēta vieta, vai ne?
— Tieši tā.
•— Tātad pēc,o trīsdesmit piecām minūtēm, — es teicu, ārā iedams.;
Anna gulēja manā kajītē uz platā kapteiņa dīvāna, viņa bija pat izģērbusies kā mājās, un par to es viņu pie sevis atkal uzslavēju. Samazināju apgaismojumu līdz pustumsai, apsēdos krēslā un ilgi lūkojos uz Annu — nevis kā uz iekārojamu sievieti, bet kā uz gulošu bērnu. Lūkojos, neko nedomājot, necenšoties nedz nolaisties pagātnē, ne arī pacelties nākotnē. Nedomājot par to, vai tikai šajā kajītē pirms stundas nav noticis kas nelabojams, jo katrai rīcībai ir savs īstais laiks, mēs to ne vienmēr precīzi uzminam vai arī dažkārt aplami aprēķinām… Es tāpat vien lūkojos, un man bija tik labi, cik labi vien cilvēkam var būt. Gluži kā glābjot cilvēkus, arī šajā gadījumā nedrīkstēja noskaņoties uz neveiksmes iespēju. Varēja būt labi, tikai labi, un neparko nevarēja būt slikti.
Tā es nosēdēju pusstundu. Pēc tam piecēlos un, cenšoties nedzirdami likt soļus, izgāju ārā. Tāda ir dzīve, es domāju, soļodams pa klusā kuģa klājiem. Tā sākusies ilgi pirms manas piedzimšanas un turpinās tagad, pēc gadu tūkstošiem. Darbs, darbs — un starpbrīžos mīlestība. Pusdienas pārtraukumā. Pārtraukums mīlestībai . Kādreiz visus darbus darīja pārtraukumos starp mīlestību. Droši vien tā bija labāk.
Taču pašlaik mūs gaida pārlieku nopietni darbi: dzīvība un nāve. Ja vēl būtu mūsējā vien… Tomēr, Anna, mīļā, tu tagad vairs neaiziesi prom, turpmāk visu dalīsim uz pusēm — gan dzīvību, gan nāvi. Pusi vienas vai otras, un vairāk man nav, ko tev piedāvāt.
1 — Roka, tātad uzdevums ir šāds.. .- Kā zini, kuģis ir gatavs uzbrukumam. Doktora Averova aparatūra uzlādēta, automātiski nomērķēta uz zvaigzni. Viņš nepā- traukti vēro tās uzvedību.
■— Uldemīr, kurš no mums ir inženieris? — R'-" jautāja. — Kurš no mums to visu zina labāk? Vari. gribi, lai es tev izklāstu doktora Averova aparatūra* uzbūvi un darbības principus?
Blakus sēdošais Uve Jorgens mazliet pasmaidīja. Es sadrūmu: ar mani runāja inženieris Lokanā Roka, beit pašlaik tas man nebija vajadzīgs. Man bija vajadzīg.. indiānis.
— Roka, — Uve Jorgens klusā balsī vaicāja. — Ko tu redzēji Atmiņas dārzā?
— Ak, — noteica Roka un, nolaidis plakstus, brīdi klusēja. — Redzēju daudz ko. Manus vadoņus un manus bērnus. Sarunājos ar tiem. Biju medībās, un mana~ bultas trāpīja mērķī. — Viņš no jauna apklusa. —Pērtam atkal stāvēju uz kara-takas. Kā toreiz, kad man» paņēma šurp. Es stāvēju, no slēpņa manī lidoja bul" un es zināju, ka tā trāpīs, zināju vēl pussekundi piktam, kad tas izšāva… — Tagad viņa monotonajā-1 :t» paklusajā balsī bija jūtams niknums, un es to izr-**^ toju.
— Klausies. Ja zvaigzne būs mierīga, tev nekas-*;. - būs jādara — tikai jāuztur sakari ar mums. Bet ja"H'5 kļūs bīstama …
•— Kā es to uzzināšu?
•— Pat ja doktors gribēs noslēpt, tu tik un tā to izlasīsi viņa sejā.
— Jā, — Roka piekrita ar nicinājuma pieskaņu balsī.
•— Tiklīdz sapratīsi, ka zvaigzne kļuvusi bīstama, tu
to nodzēsīsi. Ieslēgsi āparatūru. Taču ne uzreiz. Vispirms ar kuģi iziesi no orbītas — šim nolūkam tev būs tikai jāieslēdz automāts…
- — Zinu. Netērē vārdus veltīgi, -i — Viena miljona kilometru attālumā no zvaigznes * to ieslēgsi, oilo— pa t tad ja neviens no jums nebūs uz kuģa?
Tieši tad. Pēc tam atgriezīsies pie planētas, ieņemsi orbītu. Ja no mums nebūs nekādu signālu…
— Cik ilgi man jāgaida signāli?
-f — Divas trīs diennaktis: ja jau mēs klusēsim, tad oūsim apklusuši uz visiem laikiem… Pēc tam dodies <tiz Zemi.
— Neesmu pilots. Nevarēšu kuģi aizvest līdz Zemei. 'Es zinu, ko tas- nozīmē, Varbūt Bruņinieks var palikt
1 manā vietā?
— Bruņinieks būs nepieciešams uz planētas. Roka, ja tu neaizvedīsi kuģi līdz Zemei, tātad… neaizvedīsi. p > — Es sapratu.
— Vai tev nav bail?
Lokanā Roka pavīpsnāja.
— Ja vien tu būtu dzīvojis kopā ar mums, — viņš
ildēja, — tu nevaicātu.
" Atvaino: es neesmu dzīvojis kopā ar jums, bet pie •^«sfcs tādos gadījumos bija pieņemts vaicāt.
- Nē. Rokai nav bail. - *
- Tas arī viss. Nu, Uve Jorgen, ja tev nekas nav
• -^bilstams, tad arī mēs sāksim posties.
— Nē, — Bruņinieks teica. — Pagaidām nekas.
8K * *
Anna gulēja dziļā miegā, bet, tiklīdz1 pieskāros viņas plecam, tūlīt pamodās. Acīmredzot arī miegā viņa bija saspringta — īsi izsaucās un tūdaļ pat piecēlās sēdus. \
Dažas sekundes viņa atguvās, pēc tam nedroši pasmaidīja.
— A … atcerējos.
Es apsēdos viņai blakus, uzliku plaukstu uz viņas, kailā pleca. Sēdējām klusēdami. Pēc tam Anna palū-j kojās manī, un viņas skatienā bija pārmetums.
•— Nu … — viņa noteica.
Es pasmaidīju ar, manuprāt, vainīgu izteiksmi un piecēlos.
— Mums laiks iet, — sacīju. — Apģērbies. ? ?
Viņa pamāja.
•— Tu nedomā .. — viņa sastomījās. — Es arī… Tikai ne pašlaik. Es nekad…
— Es visu saprotu, — atbildēju. — Puiši mūs gaida. Jālido.
Kamēr viņa vannas istabā ģērbās, es paņēmu somu un iesviedu tajā dažus sīkumus, kas varēja uz planētas noderēt.
Cik savāda ir mīlestība, es nodomāju. Droši vien tā ir īsta tad, kad ir pretrunīga — nevar izšķirties par to, kas būtībā ir tās pamatā. Pretstatu vienība … — Pēc tam katram gadījumam palūkojos apkārt, atslēdzu savu seifu, izņēmu no tā senlaicīgu koltu un divas paciņas patronu. Pasvārstīju ieroci uz delnas un iebāzu kabatā. Neesmu veltīgi to izkaulējis, apmierināts nodomāju. Kā viņi man negribēja dot! Tomēr šajā jautājumā es ne- /biju pārliecināms… Aplūkoju patronas un arī iebāzu kabatā. «Jācer, ka tās neatteiksies darboties, ja būs vajadzība,» es teicu seifam. «Lai gan mēģinājums bija veiksmīgs. Arī šaut neesmu aizmirsis …»
Ienāca Anna — skaista, pietvīkusi, sasukājusies.
■— Uli, esmu gatava.
— Liekas, es arī, — atbildēju, skatīdamies apkārt, vai kā parasti nav piemirsts kaut kas mazs, bet svarīgs.
— Vai ejam?
Gribēju viņu noskūpstīt, viņa pagrieza vaigu. Iespējams, tas varēja nozīmēt, ka nevajag uzbāzties. Taču es to neiedomājos.
— Nu, — aizvainoti noteicu.
— Nevajag, — atbildēja Anna, un es atvēru durvis.
7. — 2043