Dokumenti
Rīkotājam, kas pakļauts Līmeņa Sargātājiem
Ziņo astotā apgabala tiesnesis
Lai Skaistums mūžam ar tevi.
Kā bija vēlēts, liku katram desmitajam ņemt lāpstu un ieročus un visiem kopā doties uz vietu, kur neviens nedrīkst atrasties. Viņi saņēma arī pārtiku trijām dienām.
Sen nav redzēts tik brīnišķīgs saulriets kā šodien. Zāle ir koši zaļa, un no meža pūš smaržīgs vējš.
Lai arī pie jums viss ir tāpat, un lai visi veseli.
Astotā apgabala tiesnesis.
tķ * *
Zari draudīgi liecās zem viņa smaguma, taču nepaguva nokrakšķēt: spēcīgi sašūpojies, Piteks — nē, ne Piteks, bet vēl Nhashušvasams, kā viņu īstenībā sauca —• pārlidoja uz nākamo koku. Rokas nekļūdīgi aptvēra
paredzēto zaru, kājas vienā rāvienā pievilkās pie vēdera, atsperīgi iztaisnojās — un atkal acumirklīgs lidojums, cits zars. Tagad ātri uzlēkt uz tā, piecelties, aizskriet līdz stumbram, aptvert to ar rokām un kājām, vienā mirklī uzrāpties divus augumus augstāk, pieķerties pie zara, turoties rokās, nokļūt līdz tā vidum; no jauna ceļi pieskaras pie krūtīm, tad kājas iztaisnojas — un ķermenis vēlreiz aizzib pa gaisu pāri tukšumam …
Lejā auga krūmi, tur nevarēja tik ātri paskriet, uz zemes viņš nenoķertu briežu māti, neatnestu gaļu sievietēm un bērniem.
Šeit, augšā, viņš to apdzina. Garām skriedams, ievēroja divas putnu ligzdas — vēlāk, tās nekur neaizlidos. Mēle no siekalām bijā kļuvusi smaga. Piteks ātri, pie- placis stumbram (kāds zars noskrāpēja krūtis, mednieks to pat neievēroja), nolaidās līdz pašam apakšējam resnajam zaram, sakņupa un, gatavs lēcienam, sastinga.
Lejā parādījās briežu māte. Tās skrējiens pierima. Nāsis cilājās. Viņa pacēla kāju nākamajam solim. Atskatījās.
Piteks bez skaņas nogruva no augšas tieši dzīvniekam uz muguras.
Ar abām rokām aptvēra lokano kaklu. Briežu māte no trifeciena sabruka. Nokrakstēja skriemeļi.
Uzvaras kliedziens, dzīvespriecīgs pašpārliecības sauciens. Tas esmu es, mednieks! Es, stiprais un ātrais! Es nesu gaļu. Esi Es!
Kas tur lejā krūmos sakustējās? Kas? …
* * *
.7*
195
Lēni un dobji zvanīja zvans. Čīkstēdamas vērās celles durvis. Garais gaitenis bija mikls un vējains. Brāļi devās uz rīta lūgšanu. Blāvi dega sveces. Sarkanīga
blāzma atstarojās acīs. No ēdamtelpas nāca kāpostu smarža. •
Brāļi gāja lēnām. Kādreizējie zemnieki, karavīri, amatnieki devās izlūgties piedošanu par daudzu paaudžu grēkiem. Par lieliem grēkiem.
Lai nāk tava valstība, kungs, lai notiek tavs vārds!
Gāja arī brālis Nikodims. Gāja, ierasti kustinot lūpas, dvēselē tuvojoties dievam. No dzeldīgā aukstuma plaukstas slēpa piedurknēs.
Tas kungs šobrīd negribēja uzklausīt, un domas vērsās nost no augstākā, tās vilka lejup, pie zemes pīšļiem.
Saimniecība nebija bagāta, taču zirgs bija. Strādāja bez atpūtas. Tāpēc arī dzīvot varēja. Kā visi.
Kā tad pietrūka?
Trūka kā cita. Augstā, cēlā. Tāds viņš bija piedzimis. Jaunāks būdams, pa naktīm raudāja. Dvēsele smaka nost. Domāja: vai zirgs kalpo man vai es zirgam? Sēju labību, lai ēstu, bet kālab ēdu? Patiešām, cilvēks ir tikai pīšļi pasaules vējos.
Sapņoja: cilvēkam nevajadzētu rakties pa zemi. Pasaulē ir skaistums, to dievs devis cilvēkam ar lielu nodomu. Bet cilvēks to neredz, bradā kājām.
Reiz nodomāja: skaistums ir no dieva, skaistums ir dievā. Un doma neatlaidās. Viņš neizturēja, pameta visu. Atstāja vienīgajam brālim. Atvadījās. Un aizgāja.
Sen tas bija …
Nikodims lūdza dievu nedomājot, ierasti klanoties, meta krustu, bet domas klaiņoja tālumā.
Neatrada skaistumu arī klosterī, aiz ozolkoka sētas, aiz,stiprām sienām, kas celtas no kaļķiem, jauktiem ar vistu olām.
Jau sāka domāt un šaubīties: vai tiešām skaistums pastāv? Vai tas domāts cilvēkam? Varbūt tie pastāv katrs par sevi, un cilvēks lien kā uts pa kreklu un nesaredz, tādēļ ka tas nav dots?
Nopūtās mūks brālis Nikodims. Vēl ilgi jāstāv. Salst ceļi, bet nekas, ir pieradis, sen jau pieradis.
Brālis Teofīls piebāza klāt bārdu, klusi — tikai Niko- dimam pašā ausī:
— Runas klīst — poļi nākšot uz mums karot.
Nikodims pārmeta krustu:
— Dievs palīdzēs …
— Karalis Stefans. Tie garām mums nepaies, nav cita ceļa.
Mūks pamirkšķināja acis, neko neatbildēja. Varbūt bija ieraudzījis — retos dzīves Mīžos cilvēks gara acīm kaut ko tādu var ieraudzīt — sevi uz vaļņa, nevis lai aizsargātu brāļus no pasaulīgiem kārdinājumiem, bet stātos pretī visiem, kuri nāk no rieta puses. Sevi uz vaļņa un smagu bultu, kas lēni lido aizvien tuvāk un tuvāk, kā grūtā sapnī, ko uzsūtījis pats nelabais. Lido, un tev nav kur dēties …
Ardievu, baltā pasaulīt, kungs, piedod grēkus.
Ardievu, skaistums neiepazītais …
* * *
Saldas ir cītaru skaņas, bet skanīgāk atsitas bronza pret bronzu, zobens pret krūšu bruņām, šķēps ieduras stingri nostieptajā vairogādā, šūpojas sekste uz bruņu- cepures.
Kāpēc cilvēks dzīvo? Lai cienīgi nomirtu.
Kāda ir cieņas pilna nāve? Tikai kaujā.
Karavīrs krīt kaujā, un Sparta to apraudās un priecāsies, ka vēl ir īsti vīri.
Izaugs bērni, paņems tavu zobenu un uztrīs, lai vienā vēzienā nocirstu melnās bārdas kopā ar galvām.
Krūtis ieelpo Termopilu vieglo gaisu. Vēli Vēl!
Solis sānis — un šķēps aizlido garām. Nespēcīgi no- šķind pret akmeni tev aiz muguras.
— A!
Solis uz priekšu — zobena cirtiens. Šausmas svešās acīs mirkli pirms tam, kad tās pielīs asinīm. Kā gliemežvāks zem sandales izšķīst svešā apaļā bruņucepure.
Notiek kauja, un šķind šķēpi.
Neizturējuši atkāpjas algotņi — kas tiem Sparta? —, no kreisās puses persieši uzmācas kā jūras bangas.
Atpakaļceļa nav…
Hhā! — izelpa cirtienā.
Ipolits cīnījās labajā pusē. Kur tu esi palicis?
Ipolits jau sēž laivā, un pārcēlājs Hārons lēni cilā airus. Neviļņo Stiksas smagie ūdeņi…
Hhā!
Kas gan nebūtu atkāpies, sācis bēgt, izņemot mūs, Spartā dzimušos?
Neviens.
Hhā!
Un vēlreiz: hha!
Un vēl…
Cik smaga kļuvusi roka. Un plūst asinis. Kad tas gadījās? … Nemanīja.
Vai .tiešām tā būs pēdējā kauja?
Vai arī tur — svētajos laukos — "karavīri iet cīņā pret tiem, kas nav bijuši tīkami dieviem, kas bēguši no karalauka, nodevuši savu pilsētu un savu tautu, savus vecajos un sievietes, savus un citu bērnus, dievus un godu? Karavīri uzbrūk, un tie atkal bēg, bet nevar aizbēgt, un godīgie karavīri tos nogalina desmit reizes un desmit pa desmit reizēm, un aizvien drausmīgākas kļūst to izbailes un šausmīgākas — šausmas, un viņu duļķainās asinis tek pa mūsu zobenu asmeņiem, un zeme tās neņem pretī — tās> citas Spartas sausā zeme, jo Sparta, protams, ir ari tajos svētajos laukos.is
Tikai tā ir jābūt.
Neņemiet mani, es gribu nomirt šeit, uz šiem akmeņiem, kur blakus mūsu kritušie karavīri, bet citi vēl
cīnās. »
Neņemiet manil.. «
* «s *
Viņi iznāca no Atmiņas dārziem, katrs iegrimis sevi, noslēgušies un klusi. Ātri sakrāmēja somas.
Uldemīrs un Uve Jorgens tos gaidīja pie ellinga.
Anna ieraudzīja tuvojamies ekipāžas locekļus un neviļus piekļāvās kapteinim.. Tā spīdēja viņu acis un tik caururbjoši bija skatieni.
Durvis atvērās bez trokšņa, atklājot pieeju kuteriem.
Abi kuteri gandrīz vienlaicīgi atrāvās no kuģa. Averovs un Roka pavadīja tos ar skatieniem, līdz gaišie punkti uz ekrāniem izgaisa, saplūduši ar planētas disku.
Tad Roka apsēdās.
— Smēķē, doktor …
— Ko jūs, es nesmēķēju …
— Jā, pie jums nesmēķē. Pie mums smēķē. Es smēķēšu.
Viņš aizsmēķēja.
— Pareizāk būtu sacīt — pie jums smēķēja, — delikāti aizrādīja Averovs.
— Vai tu domā, ka -tagad nesmēķē?
—.Tagad… Tas taču bija tik sen, ka viņu jau sen vairs nav.
— Jā, — Lokanā Roka mierīgi piekrita. — Tā man teica. Mums visiem tā stāstīja.
— Nūjā. Vai tad jūs tam neticat?
— Nezinu. Zinu, ka viņi atrodas ļoti tālu. Tik tālu, ka es droši vien nekad vairs tos neredzēšu. Mana cilts ir šeit. Kapteinis, Bruņinieks, pat tu esi mana cilts.
— .Hm ,.. Jā …
— Bet arī tā cilts, kas agrāk bija mana, —' arī tā ir. Ja esmu es, kāpēc lai tās nebūtu?
— Ir taču pagājuši gadsimti…
— Doktor, es to nesaprotu. Mani paņēma un aizveda. Es priecājos. Citādi būtu palicis pavisam bez matiem… un arī bez galvas. — Roka nesmējās, viņš nemācēja smieties. — Aizveda, doktor, tālu. Bet viņi visi palika tur, no kurienes mani aizveda. Es zinu, ka viņi arī pašlaik ir dzīvi. Tikai droši vien vecajie apmiruši. Daži. Bet pārējie dzīvo. Nevajag runāt, ka tas tā nav. Es saprotu tā. Citādi nevaru.
— Labi. Es par to nerunāšu.
— Jā. Smēķē.,. Ak, jā. Klausies. Brokastis, pusdienas un vakariņas mēs ēdīsim abi kopā.
— Labi.
— Mūsu palicis pārāk maz, tāpēc būsim kopā. Un katru reizi tu man stāstīsi par to, kas notiek.
— Par ko?
— Par zvaigzni. Kā tai klājas.
— Kāpēc?
— Tā vajag.
— Vispār es zinu, man arī kapteinis teica … Taču nesaprotu — kāpēc. Jūs jau neesat speciālists…
— Lai doktors domā — tāpēc, ka Roka uztur sakarus. Ja kapteinis vaicā, lai Roka var uzreiz atbildēt.
— Var taču paaicināt mani,»t
— Droši vien. Bet saprati: trīsreiz dienā tu man to
stāstīsi.
— Un naktī? Vai naktī arī stāstīt?
— Pagaidi. Tu man ierādīsi, kā ieraudzīt, kad zvaigznei labi, kad tai slikti. Naktī doktors atpūtīsies. Novēros Roka.
— Kad tad Roka atpūtīsies?
— Vēlāk, — atbildēja indiānis. — Vēlāk. Viņš at^ pūtīsies kopā ar savējiem. Nevis ar šiem. Ar tiem, kuri palikuši tālu.
— Nesaprotu…
— Tu, doktor, daudz ko nesaproti. Es saprotu. Un gana.
* *
Iestiklotā lūka griestos atvērās, un lejup tika nolaistas kāpnes. No augšas raudzījās vairāki pāri acu.
Šuvalovs uzkāpa pa kāpnēm. Viņš nokļuva laukumiņā — visdrīzāk uz lēzena ēkas jumta, kam apkārt bija zemas margas. Ap viņu stāvēja vairāki cilvēki; četri sevišķi muskuļaini — droši vien sanitāri, divi citi acīmredzot bija ārsti. Šuvalovs lūkojās viņos ar atklātu ziņkārību.
— Ej turp, — teica viens no ārstiem un izstiepa roku.
— Es tomēr lūgtu atļaut man nomazgāties un visu pārējo, — Šuvalovs sacīja.
— Protams. Tas atrodas tur.
Šuvalovs piegāja pie laukumiņa malas tai vietā, kur nebija margu. Lejup veda no bieziem dēļiem celtas kāpnes ar rokturiem. Ēkai bija viens stāvs, vēl dažas tādas bija redzamas blakus, to sienas bija izrotātas ar krāsainām līnijām un laukumiem. Krāsas bija harmoniskas, uz tām bija patīkami skatīties, un Šuvalovs juta, kā viņā norimst nemiers: no gaidāmās sarunas tomēr daudz kas bija atkarīgs.
— Vai baidies kāpt lejā? — tas pats ārsts vaicāja.
— Es tāpat vien priecājos. Skaisti.
Šuvalovs to neteica par sienas rotājumiem vien. Plašajā, ar augstu sētu iežogotajā zemes gabalā atradās ne tikai mājiņas — gan šur, gan tur redzēja ēnainus koku pudurus, un ikviena grupa atšķīrās no pārējām gan ar zaļuma toni, gan ar zaru formu un vainagu apveidu. Katra grupa izteica kādas jūtas: prieku, skumjas, paļāvību …
— Jā, — ārsts piekrita. — Varbūt tev palīdzēt?
— Pateicos. Es pats.
Kamēr viņš mazgājās, sanitāri nenolaida acu no viņa. Dvielis bija parupjš un ass.
— Esmu gatavs, — Šuvalovs atvieglots noteica.
Viņu aizveda pie ārsta. Telpa gan bija, gan nebija
līdzīga ārsta kabinetam uz Zemes: tur atradās pat stikla skapītis, bet nebija tās elektronikas, automātikas un optikas, bez kuras grūti iedomāties moderno medicīnu.
Sanitāri palika stāvam aiz muguras pie durvīm. Ārsts sēdēja pie galda.
— Apsēdies … Nu, kā tu jūties?
— Pateicos jums, lieliski. Tomēr, pirms atbildu uz jūsu turpmākajiem jautājumiem, lūdzu atļaut man uzdot vienu.
— Lūdzu ..f
— Vai man ilgi nāksies palikt šeit, protams, tajā gadījumā, ja mani atzīs par veselu?
— Ak, ne vairāk par divām nedēļām. Tu, protams, zini, cik dienu nedēļā?
— Dabiski, ka septiņas.
— Ak septiņas.
Ārsts saskatījās ar otru, kas sēdēja sāņus.
— Kāda šodien nedēļas diena?
Šuvalovs padomāja.
— Atklāti sakot, bija tik daudz darba, ka neesmu ievērojis…
— Nekas, nekas, ja tev grūti atbildēt, tad tā arī pasaki. Tātad tu neatceries, kāda šodien nedēļas diena. Bet kāds mēnesis un datums?
— Pēc mūsu kalendāra …
— Atvaino. Ko nozīmē :— pēc jūsu kalendāra?
— Tas ir… Redziet, šis paskaidrojums jāsāk no kā cita…
— Ak, lūdzu, mums ir laiks, un tev ari tā pietiekami …
— Tieši te es jums nepiekrītu. Redzat, a Jūs esat ārsts, tātad cilvēks, kam nav sveša zinātne, zinātnisks domāšanas veids. Un jums būs salīdzinoši viegli saprast to, ko gribu pateikt.
Viņš apklusa, notvēris sevī domu, ka viņam ir ļoti viegli un reizē arī ļoti grūti sarunāties ar šiem cilvēkiem. Viegli — jo viņi izraisīja atklātību. Grūti — jo. viņš, sava laikmeta cilvēks, tāpat kā visi, kas dzimuši un auguši viņa laikā, bez pūlēm sekoja sarunas biedra domu gājienam, izprata viņa rīcības motīvus un paredzēja secinājumus, taču izrādījās, ka tas attiecas tikai uz viņa laikabiedriem: jau ekipāžas locekļi Šuvalovam vairs nebija atvērta grāmata. Bieži viņu loģikā ielauzās negaidītas, neparedzamas emocijas, sakropļojot vai vispār to pakļaujot sev. Dažkārt — gluži otrādi — jūtu uzplūdu brīdī tajās ielauzās auksts aprēķins, ko Šuva- lova laikabiedri tāpat sev neatļāva, cīnoties par domu un jūtu tīrību, skaidri nodalot to, kas pakļauts jūtām, no visa, kas jāizšķir tikai prātam. Pašlaik, sēžot pretī šiem ārstiem, Šuvalovs sajuta, ka tie — koka celtņu un priekšmetu laikabiedri — ne sliktāk par viņu māk iedziļināties cilvēkā, bet dara to viņam neizprotamā veidā, kā jaudīgs raidītājs, kas darbojas tepat blakus, taču uz tāda viļņa, kāda nav jūsu uztvērējam.
— Vai tu neaizdomājies? 'Van būt pārliecināts — mēs centīsimies tevi saprast. — Ārsts aši saskatījās ar otru. — Mēs klausāmies.
— Jā. Es tikai domāju, ar ko iesākt, lai…
— Lai būtu vieglāk, iesaku sākt ar to, kas tevi visvairāk satrauc šajā brīdī. Vai tu zini, kas tevi visvairāk satrauc?
Šuvalovs gribēja sacīt, ka visvairāk viņu pašlaik satrauc kontakta nepieciešamība, bet šī kontakta nav. Piepeši viņš saprata, ka tas nav lielākais satraukuma iemesls, viņš tikai ir pieradis tā domāt. Pašlaik spēcīgāks bija kaut kas cits, ne uzliesmojuma draudi.
— Saprotiet… Protams, primārais iemesls — jūsu spīdekļa uzliesmojums, tā iespēja un varbūtības pakāpe. Vēl ir kas cits. Mēs- taču varam nodzēst zvaigzni — jūsu sauli. Tad visi aizies bojā. Ja uz kuģa atrastos es, nebūtu iemesla uztraukties. Bet pie aparatūras pašlaik sēž mans • līdzstrādnieks … Averovs. Viņš novēro, uzkrāj informāciju… un tagad tikai viņš var to interpretēt. Taču mums jāzina, cik svarīgi interpretējot atmest visus aizspriedumus. Visu personisko. Vai jūs mani saprotat?
— Jā. Protams.
— Es nesaku, ka viņš nespēj pareizi novērtēt… Viņš ir zinošs un talantīgs cilvēks, galu galā, visus pēdējos gadus es vairāk nodarbojos ar organizēšanu nekā tieši ar zinātni. Nē, es nedomāju, ka esmu jau pavisam… Pārmērīgi nelieloties, varētu teikt, ka esmu paveicis zinātnē tik, cik pietiktu .diviem, bet neviens cilvēks nevar radīt bezgalīgi… Tas, ka man nākas nodarboties ar organizatoriskiem jautājumiem, ir neizbēgamas iegūtās pieredzes un autoritātes sekas …
Šuvalovs, pats nezinot, kāpēc, pēkšņi sāka runāt par Averovu. Droši vien tas bija slēpies kaut kur dvēseles dziļumos, pat nevis droši vien, bet noteikti, viņš tikai sev neatzinās. Pašlaik bija tā iegadījies vai arī viņu gluži vienkārši tā bija ievirzījuši… Ārsti uzmanīgi klausījās, viņš redzēja, ka tiem ir interesanti, brīdi pa brīdim tie kaut ko pierakstīja, pēc tam uz ilgu laiku nolika zīmuļus pie malas.
— Saprotiet, ka man, pēc visa tā, ko jums teicu, nav bīstami uz dažiem gadiem būt ārpus zinātniskās darbības loka. Atgriezies viegli ieņemšu vietu uz jau uzceltā pjedestāla… Averovam citādi. Viņam viss atkarīgs no tā, ko viņš šeit paveiks vai arī nepaveiks. Divos trijos gados rodas jauni zinātnieki, jauni virzieni, uzkrājas kolosāls jaunas informācijas daudzums… Ja mūsu problemātikā strādātu tikai mēs ar Averovu vien, bet varat iedomāties, cik ir tādu! Ekspedīcijas starta dienā mēs bijām pārējiem priekšā, turpretī pēc atgriešanās neizbēgami izrādīsimies astē. Paši zināt, ko tagad nozīmē kādu" panākt! Mani tas vairs neuztrauc, bet Averovu — ļoti, un viņam arī ir jāuztraucas. Es lieliski viņu saprotu, jo pašam tāpat ne zinātniskie darbi, ne atklājumi, nedz akadēmiskās zināšanas nav no gaisa nokritušas. To visu esmu paveicis pats, pateicoties ne tikai spējām un mākai strādāt, bet arī — godkārei. Averovs ir ne mazāk godkārīgs kā es, pat vairāk, jo viņa godkāre ir jauneklīga un kaislīga, krietna zinātniskā godkāre. Manējā jau paguvusi novecot un atdzist. Es baidos par to, ka viņš pašlaik sēž pie mēraparātiem un iekārtām, novēro un interpretē, bet, tiklīdz nolems, ka radusies kritiskā situācija un tuvākajā laikā var notikt uzliesmojums, iedarbinās savu aparatūru, un galu galā
viņš tiks morāli attaisnots gan savās, gan citu acīs — jo būs izglābis cilvēci!
Taču situācija var arī nebūt kritiska, tikai viņš no- .lems pretējo, jo viņam būs ļoti spēcīga, lai arī neapzināta, vēlēšanās… Ja es atrastos blakus, varētu to novērst. Bet, ja es sēdēšu tur, kas fad nodibinās kontaktu ar jūsu vadītājiem, kas… Par to «gan jau tiku runājis. Vai tagad saprotat, kas mani uztrauc un kāpēc man pēc iespējas ātrāk nepieciešami kontakti?
— Bez šaubām, mēs visu saprotam. Tagad uzdosim dažus jautājumus.
— Ar prieku atbildēšu …
* * *
Ārsti sēdēja kabinetā vieni paši. Šuvalovu bija aizveduši sanitāri.
— Protams, ka mūsu tiesnesis nav apveltīts ar īpaši gaišu prātu, — teica viens, — taču šoreiz viņš nav kļūdījies. Kurš gan te varētu kļūdīties? Tik lieliska slimības aina … Par ko tu domā?
— Es skatos. Palūkojies arī tu — cik brīnišķīga ēnu rotaļa uz sienas.
— Saule spīd cauri lapām. Jauki.
Viņi brīdi klusēja, izbaudot skatu.
— Aizvelc līdz pusei ciet aizkaru. Vai nav tiesa, nu ir vēl labāk?
— Lielisks kontrasts… Jā, tu runāji par slimības ainu. Tā ir pārāk lieliska.
— Vai tev radušās kādas šaubas?
— Viss atkarīgs no pieņēmumiem. Tas, ko viņš runāja, veido diezgan stingru sistēmu — kā bijām vienojušies, es sekoju izklāsta un secinājumu loģikai un motivācijai. Jā, ļoti stingru sistēmu <s
— Psihiskajās slimībās tā nemaz nav tik reta parādība.
— Piekrītu. Tomēr …
— Vai patiešām tu gribi noticēt kaut vienam viņa vārdam? Tas ir tāds pats cilvēks kā mēs.,. tikai diemžēl slims. Murgi, uzmācīgas idejas ,..
— Nesteigsimies ar diagnozes noteikšanu.
— Zini ko, ja man jāizvēlas starp divām iespējām: vai nu noticēt atnācējiem no citas, augstāk attīstītas pasaules, vai diagnosticēt paranoju, tad visdrīzāk izvēlēšos otro. Nesaprotu, kas tevi mulsina.
— Neaizmirsti, ka mans dēls ir astronoms.
— Lieliski to atceros. Un tad?
— Lai viņš parunā ar slimnieku.
— Vai gribi sarīkot ekspertīzi?
—■ Mēs taču esam speciālisti tikai savā jomā. Ja viņš murgo, tad noteikti lielākā vai mazākā mērā pārkāps zinātnes atzinumus. Mēs ar tevi neko neievērosim, bet speciālists sapratīs.
— Labi, tu mani pārliecināji. Galu galā, laiks mums ir. Pat ja mēs būtu pārliecināti, ka viņš ir absolūti normāls, likums mums to neatļautu izlaist bez pilnas apsekojuma programmas^ reiz jau viņš nosūtīts šurp oficiāli, nevis ieradies pats.
— Jā. Vakarā paaicināšu dēlu.
* * *
Viņu bija daudz, cilvēku simt, ja pat ne vairāk. Viņi nesteidzīgi gāja pa ceļu, aiz viņiem ratos tika vestas lāpstas, ieroči un melnā kaste, bet aiz tiem vilkās gara putekļu aste. Gāja grupās, daži klusēja, citi paklusu sarunājās.
— Gotfrīds Reiņs atnesis dēlu.
— Laime mājās …
— Izbeidzas pazoļāda.
— Cik tev jāizgatavo nākošmēnes?
— Cik jāizgatavo? Vēl nav pateikts ..«.
— Jeronīms Sakss aizgājis mežā.
— Žēl. Bija labs kalējs.
— Ar fantāzijām. Saskatīja skaistumu dzelzs gabalā. Vai tu saskati?
— Dzelzs gabalā ne. Bet es jau neesmu kalējs… Žēl, ka aizgājis. Man pienācis laiks saņemt jaunu lāpstu. Biju domājis, ka viņš uztaisīs. Būtu laba lāpsta.
— Nekas, cits uztaisīs… Priekšējie apstājās. Aiz tiem arī pārējie.
— Saulriets, — kāds sacīja. — Papriecāsimies. Skaisti. Patiesi, saulriets bija skaists. Krāsu lēnā laistīšanās
debesīs. Vientuļš mākonītis. Kukaiņu dūkšana ceļmalas augstajā zālē. Puķu spēcīgā smarža, kuras atver savus- ziedus vakarā.
Klusēdami pastāvēja. Pienāca laiks raudzīties saulē, izcēla no ratiem kasti un skatījās. Pēc tam izklīda pa abām ceļa pusēm un sāka kārtoties naktsguļai. Vakariņas paēda aukstas, uzdzerot ūdeni.
— Ceļamies pirms rītausmas. Sagaidīsim saullēktu, palūkosimies saulē un dosimies tālāk. Nu jau esam tuvu.
Saulē bija jāskatās vienmēr — gan mājās, gan ceļā. Ziemā un vasarā. Vīriešiem un sievietēm. To nedarīja tikai bērni un vecīši.
• Saule nogāja. Iedegās zvaigznes, to raksts bija mūžīgs un drošs.
— Kāda nakts!
— Svētlaime.
— Labu nakti.
— Arī tev, draugs.
* * *
Astronoms atnāca pie Šuvalova tajā pašā vakarā — viņš dega nepacietībā —, jauns, slaids un pieklājīgs. Ienākot, kā pieņemts, papriecājās par degošo sveci, gaismēnu spēli uz griestiem. Paskaidroja, kas viņš tāds ir un kāpēc atnācis.
Šuvalovs vakarā bija nikns, jo bija cerējis, ka ārsti, būdami saprātīgi cilvēki, pēc sarunas viņu atbrīvos. Uz Zemes tā būtu noticis, jo saruna nebūtu galvenais: tur bija mēraparāti, psihiatrija sen bija kļuvusi precīza zinātne. Šeit acīmredzot iztika tikai ar pieredzi un intuīciju. Šuvalovs zināja, ka tās dažkārt pieviļ. Arī šoreiz.
— Ak astronoms, — viņš teica un nodomāja, ka arī astronomija te balstās uz intuīciju. Tātad saruna atkal neizdosies: viņu uzklausīs gan, bet nesapratīs.
Tomēr vajadzēja izmēģināt visas iespējas.
— Vai jūs atsūtīja ārsti?
— Jā.
— Kāpēc? Kuplināt manu vientulību vai sarīkot eksāmenu? Esmu gatavs uz visu. Vaicājiet, ja vēlaties.
— Viņi teica, ka tu arī esot astronoms.
— Arī? Es? Lai būtu «arī». Interesanti! Jā, katrā ziņā tur, no kurienes ierados, mani neuzskatīja par vājāko šās zinātnes pārstāvi.
— No kurienes tu ieradies?
Šis «tu» katrreiz plosīja Šuvalova nervus. Viņš neapmierināti nodomāja, ka zaudē kontroli pār sevi. Cilvēks, kas sevi ciena, neko tādu nepieļaus. Taču apstākļi bija ārkārtēji. Viņš saņēmās un nomierinājās.
— Kā to lai paskaidro… Jums, protams, Galaktikas globusa nav. Taču varbūt ir vismaz karte, mans draugs,
tuvāko zvaigžņu karte. Pēc būtības mēs esam kaimiņi .,,
Astronoms atnesa karti. Izklāja uz galda. Vājajā sveces gaismā vajadzēja piepūlēt redzi, bet Šuvalovs diezgan ātri tika skaidrībā. *
— Lūk, kur ir tā zvaigzne, no kurienes mēs atlidojām, — viņš rādot sacīja.
Astronoms ielūkojās kartē.
— Ahā, — viņš apmulsis noteica.
— Kas jūs mulsina? <
— Mani… Vai tu labi zini leģendas?
— Jūsu? Kā lai es tās zinātu?
— Ak jā, mūsu. Nemitīgi aizmirstas, ka tu esi atlidojis. Tu taču esi tāds pats kā mēs. Kā tu izskaidrosi šādu līdzību?
— Jūsu senči ir atlidojuši no mūsu planētas.
— Leģenda… — astronoms atkārtoja. — Patiesībā mums senču nav bijis un nav: mēs rodamies Traukā. Taču vienalga. Kāpēc gan jūs lidojāt šurp? Kā uzzinājāt par mūsu eksistenci! Vai novērojumos?
Tās bija mazas lamatas: tādā attālumā novērojumi nav iespējami.
— Diemžēl mums nebija pat nojausmas par jūsu eksistenci. Tad mēs būtu ieradušies sagatavotāki. Mēs tikai pētījām dažas zvaigznes, tai skaitā jūsu sauli. Un tā mūs ļoti satrauca …
— Jā, jā. Tas ir interesanti.
— Vai jūsu astronomijai ir priekšstats par pārno: vām?
— Jā.
— Un par maiņzvaigznēm vispār?
— Protams.
— Vai jūs uzskatāt savu sauli par maiņzvaigzni?
— Jā, — brīdi vilcinājies, astronoms atbildēja.
— Kā jūs vērtējat tās starojuma svārstību amplitūdu?
— Līknes maksimumos — plus mīnus pusprocents.
— Tā! Nesen bija maksimums… Mēs to reģistrējām. Tas daudzkārt pārsniedza jūsu pusprcjcentu. Tikai pateicoties tā īslaicīgumam …
— Zinu. Bija ļoti mākoņaina diena. Tādu nav gadu desmitiem. Vispār pie mums ir ļoti skaidrs laiks. Visu gadu.
— Acīmredzot jums ir labi apstākļi observācijai. Būtība jau nav mākoņainā-vai skaidrā dienā — tam nav nozīmes. Tātad jums ir zināms par šo maksimumu. Mans dfaugs, vai zināt arī, ka šīs negaidītās krasās sta-. rojuma līmeņa svārstības, pēc Kristiansena, ir — un esmu pārliecināts, ka viņam taisnība …
— Kāda Kristiansena?
— Ak, jā… Tas ir viens no mūsu astrofiziķiem. Viņam ir hipotēze, pat teorija par pārnovu rašanās pazīmēm. Jūsu zvaigzne tieši ietilpst tajā klasē, kura…
— Mēs zinām. Es jau tev saku: mums visu laiku pieturas skaidrs laiks. Kāpēc jāuztraucas?
Jā; nodomāja Šuvalovs. Kā pret sienu, runā vai nerunā. Nav pat ko mēģināt.
— Mans draugs, ja jūs patiešām esat zinātnieks… Neskaidrošu vairs neko. Ticiet: tas ir briesmīgi svarīgi!
— Man ļoti gribas, lai tu mani saprastu. Nevaru iedomāties, kā var nesaprast… Diemžēl nemāku izskaidrot. Labāk tūlīt atnesīšu grāmatas, tabulas …
— Vai tad mani vajag tā pārliecināt? Būtu daudz labāk, ja jūs pārliecinātu ārstus laist mani ārā. Man par katru cenu tas jāizstāsta jūsu.,, Līmeņa Sargātājiem vai kā viņus sauc.
—* Ārsti tevi atbrīvos. Viņi man t^ica. Tikai — pēc divām nedēļām. Tā prasa likums.
— Par vēlu, tas būs par vēlu! Pasakiet viņiem kaut ko tādu, kas viņus pārliecinātu … Pasakiet, ka esmu briesmīgs noziedznieks, ka mani iespējami ātrāk jānogādā pie visaugstākās valdības …
— Ja es tā runātu, tas būtu taisni smieklīgi. Ārsti, tāpat kā es, zina, ka tu esi vainīgs Līmeņa pārkāpšanā. Un mēs visi zinām, ka tas nemaz nav tik briesmīgs noziegums. Ja Līmeņa Sargātāji sāktu ar to nodarboties, viņiem neatliktu laika nekam citam. Nē, ja es tā teiktu, viņi par mani pasmietos.
— Tātad noziegums ir pārāk mazsvarīgs…
— Priecājies par to, nevis skumsti. Jo tur, kur būvē torņus, patiešām dzīve nav salda. Nomierinies. Tūlīt atnesīšu grāmatas. Starp tām ir arī ļoti, ļoti senas, tev būs interesanti…
Astronoms steidzīgi izgāja. No ārpuses noklakšķēja aizšaujamais.
Šuvalovs, atbalstījis zodu uz rokas, lūkojās grīdā.
' Viņa domas bija drūmas.
Tātad pat kā noziedznieks viņš nevar panākt tikšanos ar šīs ne visai ērtās, zaļās un naivās valsts vadītājiem. Viņa noziegums ir mazsvarīgs. Viņa brīdinājumi bezjēdzīgi. Neviens ar viņu negrib runāt. Neviens negrib ne pirksta pakustināt, lai glābtu sevi un pārējos.
Viņš tūlīt pat saņēmās-un nomierinājās. Jā, tādi viņi ir, un neko nevar darīt. Nav jēgas uz viņiem dusmoties. Uz bērniem nevajag dusmoties, tie jāaudzina. Ja šos cilvēkus nāksies glābt pret viņu pašu gribu, ekspedīcija tā arī rīkosies. Uguni bērniem dažkārt atņem ar varu, un tas nav cietsirdīgi.
Neviens viņu negrib uzklausīt. Un, tomēr viņš piespiedīs to darīt. Uzklausīt, saprast, noticēt, paklausīt.
Kā gan viņš to panāks?
Maznozīmīgs noziegums. Tātad, ja notiek svarīgs noziegums, tad Līmeņa Sargātāji tomēr par to interesējas.
Pieņemsim, ka tā tas ir.
Kāds noziegums ir visbriesmīgākais?
Slepkavība — viņš nodomāja un no šī vārda nodrebēja.
Slepkavība. Atņemt cilvēkam dzīvnbu. Pārvērst cilvēku, dZīvu un saprātīgu būtni, ne-dzīvā, ne-saprātīgā, ne-būtnē. Slepkavība. Noziegums pret dzīvību — pret to, kam esam pateicīgi par savu eksistenci. Noziegums pašam pret sevi, pret ikvienu dzīvu cilvēku.
Varbūt tu tiešām esi jucis prātā? — Šuvalovs sev vaicāja. Sēdi un mierīgi prāto par slepkavību. Tu esi dižākās, humānākās -kultūras daļiņa, turklāt nebūt ne pati neievērojamākā, — un mierīgi domās izrunā briesmīgo* vārdu un nezaudē samaņu, tevi nepārņem riebums pašam pret sevi. Nē — tu noteikti esi nenormāls.
Kas cits atliek? — viņš atkal sev vaicāja. Kas atliek, ja es esmu atnācis un kliedzu, bet no manis novēršas?
Vai tad tu nopietni uzdevi jautājumu: «Kas cits atliek?» It kā visu laiku būtu nopietni domājis par slepkavību? Tas taču bija tikai joks, viegla domu izvirtība, bezatbildīga, bet nekaitīga!
Taču viņš jau saprata, intuitīvi sajuta, ka šī doma nav radusies tāpat vien. Ka tā nav joks un kļūst ar katru mirkli nopietnāka. Tā šķietami nejauša vārdu kombinācija, aprauta doma, tūlīt pat atkal atmests briesmīgs pieļāvums atgriežas vēl un vēl, pavēršas te ar vienu, te ar citu šķautni, un tu sāc pie tā pierast un ieraugi ne vien trūkumus, bet arī pozitīvās īpašības, un šo pozitīvo kļūst aizvien vairāk, bet slikto — mazāk, un galu galā izrādās, ka tikai tā arī var^domāt un ne citādi, un dzimst hipotēze, un tu sāc tai radīt matemātisko aparātu — un rodas teorija …
Vai tā nebija ar nejauši atklāto Kristiansena grāmatu?
Kāds tam sakars ar Kristiansenu, viņš domās sašuta, un kāds sakars ar slepkavību?
Tomēr domas atkal un atkal atgriezās pie tā.
Nogalināt cilvēku nozīmē vispirms nonāvēt pašam sevi. Nogalināt cilvēku sevī. Patiešām, vispretīgākais noziegums pret… pret absolūti visu.
Jā, jā. Tā ir.
Tu runā par slepkavību ar rīcību. Ar sitienu vai vēl kā citādi. Ir taču kaut kādi nonāvēšanas paņēmieni.
Interesanti, vai tas ir grūti? Vai viņam pa spēkam?
Slepkavība ar rīcību. Bet vai pasīvi gaidīt ir labāk?
Tu nevienu neaiztiksi. Samierināsies. Mierīgi sēdēsi. Paies divas nedējas. Tevi izlaidīs. Tu atradīsi savējos, vai arī viņi atradīs tevi. Atgriezīsies uz kuģa…
Izglābsies. Nenogalināsi sevī cilvēku. Saglabāsi to par prieku sev un visiem pārējiem.
Bet šie cilvēki aizies bojā. Lēnā, nežēlīgā nāvē.
Vai tāda izeja ir labāka?
Viņš drūmi pavīpsnāja.
Ja uz mirkli apklusina jūtas un ļauj vaļu prātam, kļūst skaidrs: labāk nonāvēt vienu, nekā daudzus. Pat ja to vienu nogalini ar savām, bet pārējos — ar viņu pašu rokām.
Lai arī prāts visu skaidri novērtē; tomēr nevar izraut jūtas, atmest audzināšanu, apgriezt otrādi morāli. Var lieliski saprast, ko tieši vajag darīt, — un tomēr nespēt to izdarīt.
Tu nespēj, viņš sev teica. Nevari. Lai kā arī piekristu šai domai — nevarēsi.
Tu esi mūslaiku cilvēks — labs, labestīgs, vājš.
Ko gan lai dara? Ko lai dara?
Pagaidi..* Jā, cik tālu var aizvest domas, ja tās nekontrolē, ļauj tām vaļu, — tev taču nav vajadzīga cilvēka nāve!
Tev vajadzīgs, lai noticētu taviem nolūkiem — ar to pilnīgi pietiks!
Tu nevienu nenogalināsi. Tikai centīsies pēc iespējas ticamāk iztēlot, ka gribi nogalināt.
Ticami attēlot.
Ja tikai zinātu, kā to darīja!
Tūlīt atgriezīsies astronoms. Jāuzbrūk tam un jāizdara kaut kas tāds …
Teiksim, jāsaņem aiz kakla un jāsaspiež. Protams, viegli.
Nē. Viņš ir daudz jaunāks un spēcīgāks. Viņš tūlīt pat atraus tavas rokas un aizies. Ar to viss beigsies.
Iesist?
Ar ko? Te nav nekā, vienīgi matracis, galds piestiprināts pie grīdas, Arī krēsls. Te viss domāts psihiski slimiem.
Nu, kaut vai ar dūrēm.
Cik riebīgi…
Šuvalovam kļuva nelabi.
Tomēr — būs jāizšķiras!
Viņš sažņaudza dūres un vairākas' reizes iesita gaisam. Piecēlās. Nolika matraci uz galda un sāl^ sist pa to. Nošķaudījās: nāsīs bija iekļuvuši putekļi, iesita vēl dažas reizes.
Pa matraci sist ļoti vienkārši. Tā arī vajadzēs iztēloties — ka sit pa matraci. Vienreiz, otrreiz, Un pietiek …
Šuvalovs satrūkās: viņš bija izdzirdis soļus.
Nāk. ..
Viņš tuvojās durvīm.
Tās atvērās. Astronoms ienāca atmuguriski: rokas viņam bija aizņemtas, jo viņš stiepa kaudzi grāmatu un vēl kaut ko, tādu kā čemodānu vai plakanu koka kasti.
Kaste!
Šuvalovs viņam neļāva pagriezties. Parāva kasti. Grāmatas nokrita uz gaiteņa grīdas: astronoms stāvēja uz sliekšņa un pat nebija paguvis ienest savu kravu.
Šuvalovs aizmiedza acis un ar pārvērstu seju iesita viņam ar koka čemodānu.
Astronoms laikam iekliedzās. Šuvalovs iesita vēlreiz. -Viņš tā nemaz negribēja, iznāca pats no sevis.
Kaste izjuka. Izbira kaut kādas plāksnes, stikli, vadi…
Aizsedzis pakausi ar rokām, astronoms nedrošiem soļiem skrēja prom pa koridoru. Viņš kliedza paklusā balsī, it kā kautrētos.
Šuvalovs grīļodamies piegāja pie galda. Apsēdās. Nolaida galvu uz rokām. Viņam bija slikti un gribējās raudāt kā mazam bērnam …
Saule jau bija uzlēkusi, kad divi kuteri, meklējot ērtāku nosēšanās vietu, apstājās gaisā virs meža.
Lejā kaut kas kustējās. Cilvēki. Daudz cilvēku. Vairāk, nekā to bija palicis, kad kapteinis iekāpa kuterī un devās uz kuģi.
Mazais kuteris nosēdās pirmais.
>
Tūlīt pat pa kupolu trāpīja smaga bulta.