Dokumenti
Izraksts no ekspedīcijas «Zonde» zinātniskā žurnāla
587. ekspedīcijas diena.
īss .ieraksta saturs: Par ekspedīcijas atgriešanos pie objekta Nr. 11.
Dalībnieki: Visa ekspedīcija.
Teorētiskie priekšnoteikumi: Konstatēts, ka objekts ir ārkārtīgi bīstams Saules sistēmas iedzīvotājiem, jo uz tā notiekošie procesi var novest pie pārnovas uzliesmojuma laika periodā no dažiem mēnešiem līdz dažiem gadiem. Dati jāprecizē.
Paveiktais: Ekspedīcija startēja no objekta Nr. 12 rajona. Pāreja līdztelpā notika bez traucējumiem, tai laikā novēroti efekti, kas aprakstīti iepriekš (skat. 212., 364., 471. ierakstu) un neiespaido manevru. Izeja no līdztelpas 512 milj. kilometru attālumā. Tuvošanās līdz distancei 200 milj. kilometru. Pāreja uz apļa orbītu. Sākam novērojumus.
Gaidāmie rezultāti: Kristiansena teorijas par priekšsprādzienu procesiem eventuālās pārno- vās apstiprinājums un precizējums.
Iespējamie traucējumi: Pāragrs pārnovas sprādziens. v
Iespējamās sekas: Kuģa un visa ekspedīcijas sastāva iznīcināšana.
Veiktie drošības pasākumi: Plānots darbus veikt minimālā laikā. Iespējams mēģinājums iejaukties objekta Nr. 11 procesa norisē. (Jautājums tiek diskutēts.)
Papildinājumi un piezīmes: Novērojumos iesaistīta visa ekipāža.
Ierakstīja Šuvalovs.
:is * *
— Pitek!
— Ko gribēji, Uli?
— Ko tu tur šodien ieraudzīji?
— Neko. Zvaigzne kā jau zvaigzne. Smaržo pēc medus.
— Kā?
— Pec medus. Mana laikā vecu koku dobumos bites krāja medu. Pēc tam nācām mēs un bites izsvēpējām. Uguni iegūt mums nebija grūti, to mācējām labi. Ļoti garšīgs medus.
— Es pazīstu šo garšu, bet kāds tam sakars ar zvaigzni?
— Tā ir tikpat dzeltena kā medus. Gribas pasmelt.
— Nu, nu. Pamēģini.
— Es jokoju. Nemāku to izdarīt. Sēdēt un skatīties tālskatī, to es māku. Ja mūsu burvis .,.
— Pagaidi, izstāstīsi citreiz. Tātad neko jaunu ne- ieraudzīji?
— Neko. Tomēr, Uli, tur bija šī smarža. Citādi kāpēc gan es būtu atcerējies medu?
— Pats taču teici: krāsa …. '
— Krāsa nav medum vien. Es būtu varējis Dāla zvaigzni salīdzināt arī ar gatavu augli… nezinu, kā tas saucas šajā valodā. Mūsu valoda ir daudz bagātāka — tajā ir visi nosaukumi…
— Bija,*Pitek. ~ %
— Jā, bija. Vienmēr aizmirstu. Nē, es redzēju vēl kaut ko. Noteikti. Pagaidi, ļauj padomāt, atcerēties. Jā! Biti!
— Tā tikai vēl trūka. Kādu biti?
— Viņa rāpoja. Vai saproti: medus, un pa to rāpo bite. Tā lēni, lēni…
— Kāda idille. Vai puķītes tur nebija gar malām?
— Nē, Uli, atvaino. Ziedu nebija. Bet bite bija.
— Droši vien plankums, — sacīja kapteinis Ulde- mīrs. — Zvaigznēm mēdz būt plankumi, tas tev zināms …
— Un kā vēl! Mēs to zinājām jau tur, mājās. 'Mums bija cilvēki, kas mācēja lūkoties saulē, acis nepiemie- guši.
— Var jau būt, var būt… Būs jāpaskatās — protams, caur filtriem.
Uldemīrs aplūkoja Dāla zvaigzni. Gaismas filtru mazliet apslāpēta, tā ziedēja kā milzīga vientuļa dzeltenā ūdensroze melnā ūdenī bez krastiem. Zvaigznei plankumu nebija.
— Droši vien aizgājis otrā pusē. Vai bija liels plankums?
— Nē… ne pārāk. Drīzāk mazs. Nē, vidējs,
Uldemīrs bridi klusēja. Aparāts fotografējot vienmērīgi klikšķēja.
—• Labi, brīvā brīdī aplūkosim uzņēmumus. Turpini vērot.
— Esi mierīgs, Uli.
* a> *
— Mans draugs, es mēģināju aprēķināt varbūtību. Salīdzināsim ar jūsu datiem. Man iznāk divdesmit piecu procentu .varbūtība, ka sprādziens notiks tuvākajos trijos mēnešos. Tikpat liela uzliesmojuma varbūtība pēc pieciem gadiem. Maksimums atrodas kaut kur starp divarpus un trim gadiem. Kādi ir jūsu rezultāti?
Averovs noklakšķināja bloknota slēdzi un ielūkojās mazajā ekrānā.
— Man varbūtība pirmajos sešos mēnešos ir trīsdesmit procentu.
— Tātad ir atšķirības. Taču tās, mans draugs, nav principiālas. Divdesmit pieci vai trīsdesmit procenti — skaidrs, ka tuvāko pāris gadu laikā uzliesmojuma varbūtība ir draudoši liela. Vai jūs piekrītat?
Averovs pamāja.
Šuvalovs mirkli klusēja, pagājās pa istabu. Biezais paklājs klusināja soļus.
— Tāpēc jo sarežģītāks jautājums — ko darīt, — viņš beidzot noteica.
Averovs sarauca uzacis.
— Mēs taču nolēmām …
Šuvalovs īgni pakratīja galvu, un Averovs apklusa, nepabeidzis teikumu.
— Jā, mans draugs, jā… Mēs-nolēmām. Tieši tā — mēs .. Taču es pūlējos iztēloties, protams, matemātiski, kāda būs mūsu iedarbības gaita uz spīdekli. Un atradu dažas neskaidrības …
•— Vai jūs apšaubāt teoriju?
— Nē jau, protams, ka ne! Bet līdz šim brīdim teorētiski paredzēts ir tikai gala rezultāts. Tur nekas nemainās. Taču es gribēju iztēloties visu šīs iedarbības procesu pa etapiem, sākot no brīža, kad mēs pieiesim vajadzīgajā attālumā un ieslēgsim iekārtu. Un izrādījās..
Viņš apklusa, it kā vēlreiz domās pārbaudot to, ko gribēja teikt.
— Izrādījās, ka pašlaik šo procesu nevar matemātiski viennozīmīgi aprakstīt. Detalizēti aprēķini aizņems pārāk daudz laika pat tad, ja noslogosim ne tikai mūsu, bet arī navigācijas skaitļotāju.
— Ja nu galīgais rezultāts nevienā gadījumā nav apšaubāms …
— Jūs gribat vaicāt, kas tad mani uztrauc? Atcerieties taču, cik tuvu mums jāpieiet, lai gūtu pilnīgu pārliecību par veiksmīgu iedarbību?
— Protams! Apmēram divi miljoni…
— Pat vēl tuvāk. Pavisam klāt. Taču zvaigznes uzvedība teorijai gluži neatbilst. Nav garantijas, ka procesa pašā pirmajā stadijā nenotiek nevēlamas parādības… izplatījumā var tikt izmesta viela tādā veidā, kas. mums neļautu atkāpties drošā attālumā. Vai jūs saprotat?
•— Jūs domājat…
— Es domāju un pagaidām neredzu cita rezultāta — mēs varam sadegt kopā ar kuģi.
Averovs satriekts skatījās Šuvalovā.
— Tas taču nozīmē, ka mums nav tiesību tā rīkoties! Kāpēc jūs klusējat, profesor?
— Jā, mans draugs, tieši tā secināju arī es. Mūsu morāles normas, mūsu tradīcijas… vienkāršs humānisms … viss ir pret to, ko mēs abi esam iecerējuši.
— Bet Zeme? Tās liktenis?
— Zeme… Ja nebūtu tās, tad te vispār nebūtu par ko domāt. Un tomēr… Pirmkārt, mēs. Mēs jau esam ieguvuši milzīgu zinātnisku informāciju. Mūsu pierakstos, vērojumos, secinājumos… Mūsu ekipāža. Seši cilvēki. Veseli seši cilvēki, mans draugs! Kas uzņemsies atbildību par to dzīvībām? Galu galā — visa ekspedīcija kopumā. Kā jūs zināt, mēs neko nevaram paziņot Zemei. Ja ekspedīcija neatgriezīsies, tur nolems, ka kļūdas bijušas tās plānojumā, un jauns lidojums kosmosā aizkavēsies uz daudziem gadiem vai pat gadu desmitiem… Vai jūs saprotat, cik liela ir riska pakāpe?
Averovs izskatījās mierīgs, jo agrā jaunībā iegūtā māka valdīt pār savām jūtām zinātniekam palīdzēja savaldīties — tāpat kā Šuvalovam.
— Profesor, kāda cita izeja vēl var būt?
— Esmu par to domājis. Piemēram, mēs varētu paveikt iespējami pilnīgu zvaigznes izpēti, atgriezties uz Zemi un iegūtos datus izanalizēt, pieaicinot labākos Saules sistēmas zinātniekus. Tad mēs izkliedētu visas šaubas par ekspedīcijas laimīgām beigām, vēl vairāk — mēs pārliecinātu arī tos, kuri šaubās par tamlīdzīgu ekspedīciju nepieciešamību. Turklāt… Iespējams, ka mums izdotos atrisināt visus neskaidros jautājumus par procesa norisi… Nu un tā tālāk.
Averovs nolaida galvu un jautāja, skatīdamies grīdā:
— Profesor… Vai jūs domājat, ka rezultātā varētu atrast jaunu paņēmienu, kā aizsargāt Zemi no uzliesmojuma draudiem?
— Hm, nezinu.-.. Protams, var pieļaut ari tādu iespēju. Atklāti sakot, es tomēr uz tādu neceru.
— Tātad mums tik un tā jāsūta uz zvaigzni kuģis — mūsējais vai kāds cits — un jāizmanto iekārta?
— Acīmredzot… jā.
—- Vai nav iespējama iedarbība bez cilvēku līdzdalības, tikai ar automātiem vien? _ '
— Mans draugs, nevaru jums atbildēt. Šeit, galu galā, nav Saules sistēma. Mēs abi, lai gan aptuveni, tomēr zinām, ko nozīmē lidojums līdztelpā. Baidos, ka te bez cilvēkiem neiztiks. Protams, ja speciālistiem un konstruktoriem izvirzītu tādu uzdevumu, viņi šādus automātus izprojektētu un uzbūvētu. Taču tas prasītu laiku, arī kuģa pārbūvi… Mums nav laika, lūk, vislielākā nelaime!
— Jā, es jūs sapratu, pateicos. Tātad kuģis lidos šurp ar cilvēkiem. — Tagad Averovs pacēla galvu un prasīgi lūkojās Šuvalovā ar savādu spīdumu acīs. — Atļaujiet jums jautāt: kas ar to lidos? Jūs vai es?
—; Kas tas par jautājumu, mans draugs? Lidosiet jūs, lidošu es, • lidos katrs, kura līdzdalība būs nepieciešama …
— Profesor! — Averovs iesaucās. — Vai tiešām jūs nesaprotat, ka jūs.nelidosiet un droši vien arī es ne. Mums neatļaus! Jo mēs tāpat nevienam neatļautu, zinādami, ka eksistē, lai arī niecīga, iespēja neatgriezties! Nē, mēs ar jums vairs nelidosim!
— Kurš tad?
— Es arī domāju — kurš tad? Bez mums kuģis nokļūs šurp, taču bez ekipāžas gan.ne! Viņi noteikti, lidos! Sakiet man, profesčr, vai mūsu rīcība, lai arī kāda motivācija mums būtu, neizskatīsies pēc mēģinājuma izglābties pašiem, atstājot sešus cilvēkus likteņa varā?
— Averovl — Šuvalovs satriekts pacēla augšup rokas. — Mans draugs, jūs taču nedomājat…
— Protams, nedomāju. Bet, ja mēs tā rīkosimies, es nevarēšu piespiest sevi nedomāt! Un jūs, profesor, nevarēsiet! Nē, nevarēsiet!
— Neesmu mēģinājis aplūkot problēmu tādā aspektā, — Šuvalovs lēni un neskanīgi noteica. — Jums taisnība .,. Jums, bez šaubām, taisnība … Mans draugs, esmu jums ļoti pateicīgs, ka savlaicīgi pievērsāt manu uzmanību… Nē, protams, tāds variants mums neder. Bet… ko tad. lai dara?
— Varbūt… varbūt apspriedīsim stāvokli kopā ar ekipāžu? Tomēr seši cilvēki — zināmā mērā sabiedriskā doma, kuras mums te pietrūkst.
— Averov, mans draugs… Diez vai viņi varēs pienācīgi novērtēt stāvokli. Neaizmirstiet, ka tie tomēr ir citi cilvēki… Nē, es neuzskatu, ka viņi būtu dumjāki par mums. Viņi gluži vienkārši nav sagatavoti tādu
problēmu uztverei. Labi, padomāšu …
* * ' *
Viņī^ienāca zinātniskajā centrā kaut kā dīvaini, katrs citādi, taču viņu uzvedībā bija arī kas kopīgs — viņi visi ienāca gluži kā svešā pasaulē. Tagadējie cilvēki jebkuros apstākļos jutās kā mājās. Sēdēdams pie galda, Šuvalovs skatījās, kā viņi ieradās reizi par visām reizēm noteiktā secībā, kura tam bija pilnīgi nesaprotama. Acīmredzot ekipāžas locekļiem bija sava visu atzīta hierarhija, lai gan grūti noteikt, pēc kādiem kritērijiem viņi vērtēja paši sevi un cits citu. Pirmais ienāca Mūks, kā vienmēr apstājās divus soļus no durvīm, ierasti pievērsa acis salona attālākajam labajam kaktam — tur šķērssienā bija iemontēts spektrogrāfa ekrāns —, un ienācēja seja pauda nelielu vilšanos — ari kā vienmēr. Salicis rokas uz vēdera, viņš paklanījās un devās uz savu pastāvīgo vietu iepretim zinātniekiem pie sanāksmju gaida. Pēc pusminūtes ātri un klusi ieradās Piteks, zibenīgi aplaida salonam skatienu — taču varēja būt drošs, ka ikviens sīkums tika pamanīts un stingri iemū- zināts atmiņā —, aizslīdēja uz savu vietu, likās, pat ne- piemīdams paklāja plūksnas, un apsēdās blakus Mūkam. Atkal pēc pusminūtes parādījās Lokanā Roka. Vēl nupat viņa nebija, bet piepeši viņš jau atradās salonā: To mirkli, kad Roka ienāca, Šuvalovs, kā parasti, nebija pamanījis. — Tas esmu es, — Roka sacīja un elastīga solī devās pie galda un apsēdās otrā pusē Mūkam. Grieķis neapstājās pie durvīm, tikai pacēla roku sveicienam un, pārgājis pāri salonam, nopietns un koncentrējies apsēdās, tad pārlaida visiem skatienu, pakavējoties mirkli ikviena sejā, un nolaida acis. Uve Jorgens apstājās pie durvīm, sveicinot asi nolieca galvu un sasita papēžus, pasmaidīja — Šuvalovam likās, ka mazliet izaicinoši, bet varbūt īstenībā tā nemaz nebija — un, atbīdījis krēslu no galda, apsēdās un pārmeta vienu kāju pār otru, tad pacēla galvu un sāka raudzīties griestos. Pēdējais bija kapteinis. Viņš pamāja, ar skatienu pārbaudīja, vai visa ekipāža klāt, un apsēdās blakus Averovam, pretim Uvem Jorgenam. Tagad varēja sākt..
* * *
— Tāda ir situācija, un mūs interesē jūsu viedoklis, — Šuvalovs beidza runāt.
Kapteinis pamāja.
— Katram gadījumam atkārtoju, ka iespējami divi varianti. Vai nu nekavējoties rīkoties, vai atgriezties uz Zemi. Visu sarežģī tas, ka mūsu aparatūra vēl ne reizi nav izmēģināta, tāpēc nav zināms, vai eksperiments norisēs bez sarežģījumiem, bez … nepatikšanām. Stingri ņemot, par to varam spriest tikai ar zināmu varbūtību. No vienas' puses, pastāv divdesmit piecu līdz trīsdesmit procentu liels risks, ka sprādziens notiks, kamēr lidosim uz Zemi un atpakaļ. No otras puses, —- ja esam apņēmušies rīkoties nekavējoties, iespējama neveiksme. Teorētiski jāpieļauj, ka, likvidējot uzliesmojuma iespēju, varam izprovocēt kādus blakusprocesus un tā paši iet bojā. Vai sapratāt? Mēs gribētu dzirdēt, kāds ir jūsu viedoklis.
Kapteinis atkal pamāja.
— Domāju, ka mums viss skaidrs. Arī mēs gribot negribot par to esam domājuši. Tāpēc pārdomām laiku mums nevajadzēs.
— Mani draugi, es gribēju lūgt, lai katrs ne tikai paziņo lēmumu, bet pēc iespējas arī to motivē.
— Saprotams, — atbildēja kapteinis. — Lūdzu.
•— Vai gan vajadzētu steigties? — iesāka Mūks. — Domāju, ka ne. Vai nu apmānīsi likteni? To zināt man nav lemtsļ taču patiesība aptverama pamazām, palēnām. Cilvēks pie tās nonāk dienas rūpēs un nakts pārdomās. Jādomā, daudz jādomā. Uz Zemes jādomā. Tā es saprotu.
— Skaidrs, — kapteinis sacīja. — 'Otrais pilots?
Piteks pavīpsnāja.
— Ja, ieraudzījis zvēru, es skrietu pie savas cilts pēc padoma, tad būtu slikts mednieks. Risks ir gan tur, ļ'.an te. Drosmīgais riskē uzreiz, gļēvulis izvairās. Gļēvulis iet bojā pirmais. Vairāk man nav ko teikt.
— Inženieris?
Lokanā Roka piecēlās.
— Nezinu, kā pieņemts pie jums. Pie mums svarīgas lietas izšķīra virsaiši. Mēs neesam virsaiši. Tie atrodas uz Zemes. Lai viņi izlemj. Mēs izpildīsim. Nevajag domāt par sevi. Jādomā par visiem. Medībās ir citādi, te manam biedram taisnība. Taču mēs neesam medībās. I )rīzāk jau karā. Vadoņi izlēma, vai iziet uz kara takas, nevis karavīri.
— Stūrman, vārds tev4
— Ko sacīs cilvēki? — Spartietis it kā skaļi domāja. «— Nolems, ka esam izbijušies riska. Varētu to neņemt Vērā, ja vien būtu jēga vilcināties. Tās nav. Vai uz Zemes ir pravietis, kas nekļūdās? Nav. Ko darīs uz Zemes? Vaicās tiem, kas zina vislabāk. Kas zina vislabāk? Tie, kas sēž mūsu priekšā. To, ko viņi domā, viņi var pateikt mums arī šeit. Mūsu nav daudz, bet mēs katrs domājam savādāk. Uz Zemes būs daudz vairāk cilvēku un tie arī domās gan tā, gan citādi. Ar skaitļiem patiesību neatklāj. Mēs esam tur, no kurienes nevar atkāpties. Neatkāpsimies. Lai cilvēki, atceroties mūs, nesmejas.
— Uve Jorgen.
— Kad ekspedīciju sūtīja ceļā, bija zināms, ka nevarēsim uzturēt sakarus. Tātad saprata, ka lēmumus pieņems šeit uz vietas. Ikviens priekšnieks zina savu atbildības mēru, pienākumus un tiesības. Uzskatu, ka tāsx ir mūsu tiesības — pieņemt galīgos lēmumus. Karus ir uzvarējuši tie, kuru komandieri izlēma paši. Mēs varam Zemei paziņot kaut ko jaunu, bet tā neko jaunu nepaziņos mums. Jāiet uz priekšu.
. — Pateicos. Tagad mana kārta, — sacīja kapteinis. — Kurā gadījumā mēs paveiksim vairāk: ja aiziesim prom vai ja paliksim? Ja aiziesim, tad būsim tikai informācijas nogādā tā j i. Ja paliksim, tad varēsim rīkoties, būsim aktīvs spēks. Skaidrs, ka otrajā gadījumā izdarīsim vairāk. Uzskatu, ka cilvēkam vienmēr jācenšas paveikt dotajos apstākļos iespējamo maksimumu. Esmu par to, lai rīkotos.
— Mani draugi, — noteica Šuvalovs, — vairums no jums ir par to, lai paliktu ūn rīkotos. Tomēr… Jūsu motivācija skan pietiekami pārliecinoši, bet ja nu mēs kļūdāmies… Būtībā mēs taču izlemjam gan Zemes, gan savu likteni… •— Viņš sastomījās, viņam pašlaik ļoti pietrūka laikabiedru, cilvēku, ar kuriem viņš jutās nesaraujami vienots, ar kuriem kopā veidoja nedalāmu veselumu, kristālisko režģi, kur ikviens atoms zināja savu vietu un visi kopā nodrošināja sistēmas stabilitāti. Tie, kas atradās šeit, — ekipāža — nepazina šo laimi būt vienam no daudziem, viņi bija pieraduši būt patstāvīgāki, par visu paši lemt un paši atbildēt. Vai gan tā nebija milzīga necieņa pret pārējiem cilvēkiem, to noniecināšana? Bet viņa vienīgais laikabiedrs Averovs domā citādi.- Iespējams, ka viņš grib ātrāk iedarbināt savu aparatūru, izmēģināt un pārliecināties, — to var saprast, bet vai tam var piekrist? .,,
Piecēlās Mūks.
— Mēs ar Roku piekrītam pārējiem. Mums nebija
taisnība.
— Mani draugi, atklāti sakot, es nezinu, h Vai tiešām? …
Viņš apklusa, aizvēra acis un tā nosēdēja labu brīdi. Ta^ pacēla galvu..
— Labi. Izdarīsim visu, ko varēsim. Galu galā.. < Kaptein, tādā gadījumā vajag uzsākt montēt aparatūru, ur kuru iedarbosimies uz zvaigzni.
— Kad sāksim?
— Tūlīt pat, kaptein.
Objekts numur vienpadsmit bija ieguvis nosaukumu «Dāla zvaigzne». Šoreiz spīdekļa apzīmēšanai bija izraudzīts senā arābu alfabēta burta nosaukums. Zvaigznei bija arī savs kataloga numurs, bet ekspedīcijā to sauca vienkārši par Dāla zvaigzni — tā bija īsāk un skaistāk.
Šuvalovs- bija nodomājis, sašaurinot orbītu, aizvien vairāk pietuvoties obj-ektam, zvaigzni nepārtraukti zondējot tik ilgi, līdz kļūtu iespējams izdarīt viennozīmīgu Keciriājumu par briesmu realitāti vai arī par to, ka tādu nav,
Visi saprata, ka izpēte aizņems laiku un nemitīgi pieaugs draudi kuģim un tajā dzīvojošajiem cilvēkiem. Taču izvēles nebija.
Lai cik tas būtu savādi, briesmu sajūta cilvēkus darīja možākus. Pirmām kārtām ekipāžu, jo briesmas atgādināja kaut ko no pagātnes, no jaunības, no tās dzīves, kuru viņi uzskatīja par savu vienīgo reālo un par tieso. Zinātniekiem briesmu un nerimto draudu sajūta bija kaut kas pilnīgi jauns, neko tādu tiem nebija nācies pārdzīvot. Neierastā sajūta pirmajās dienās tos nomāca, pēcāk paši sev par pārsteigumu viņi atrada tajā kaut ko pieņemamu. Viņiem likās, ka jaunā dzīve briesmās atšķiras no iepriekšējās, mierīgās tāpat kā šķidrums ūdensvadā no jūras ūdens. Tai bija asa garša un sma-ika, uzmundrinoša smarža, kas lika dziļi elpot un izjust katru ieelpu kā nozīmīgu un priecīgu notikumu.
Diez vai zinātnieki būtu pat sev atzinušies, ka tāda attieksme pret dzīvi viņiem radusies, iespaidojoties no sešiem citu laikmetu cilvēkiem, kuru attieksme bija tieši tāda. '
Visi strādāja ātri, ar tādu kā niknumu. Uz Dāla zvaigzni tagad raudzījās bažīgi. Skaistais spīdeklis bija izrādījies viltīgs. Gribējās visu ātrāk paveikt un atrasties tālāk no tā.
— Nē, Uli, tas nav medus, tā ir žults, īsts žults receklis. Pat ne žults. Liels dzeltens mežakaķis, kas slēpni gaida mednieku pienākam tuvāk .,. Gatavs.
— Piestiprināsim.
— Darīts. Smags gan .. ?
■— Tu esi nesis arī šo to smagāku, vai ne?
— Tas bija medībās. Tā krava nebija smaga. Es atceros …
— Ari tagad notiek medības, Pitek. Lielas medības. Uzmanīgāk, Roka, piegriez ciešāk …
— Mums būs piecas bultas gaisā, kaptein.
*— Jā, Roka, — piecas bultas gaisā. Šausim ātri un precīzi. Bruņinieks mūs izvedīs tieši uz mērķi.
Uve Jorgens slēdza klāt fīderu. Viņš pacēla galvu:
— Es pirmoreiz mūžā rīkošos ar ieroci, par kura uzbūvi man nav ne mazākā priekšstata. Savāda sajūta.
— Neuztraucies, Bruņiniek. Mums ir priekšrocības: mēs esam bruņās, bet ienaidnieks izģērbts kails. Tas gan nav bruņnieciski, vai ne?
— Dāla zvaigzne nav bruņinieks. Drīzāk saracēnis ar aizsegtu seju.
— Vai tad viņi, Bruņiniek, aizsedza sejas?
— Gadījās arī tā. Reiz.. Bet man jāpieslēdz nākamais. Pabeidziet.
— Vai saracēnis ir cilvēks? Nē, Bruņiniek, Dāla zvaigzne tomēr ir mežakaķis. Ļauns un dumjš meža- kaķis. Blusains.
— Kādas blusas? Pasteidzieties, puiši. Kādas blusas, Pitek?
— Tā, ko es toreiz ievēroju, nebija bite. Es domāju par biti, kad likās — zvaigzne līdzīga medum. Bet tas ir kaķis, kas tikai izlicies par medu. Ne jau bite, bites nerāpo pa mežakaķiem. Tā bija blusa, melna blusa uz dzeltenas vilnas … Pietiek! Labi!
— Biju jau piemirsis. Nekādi neizdodas apskatīt uzņēmumus. Vai atdevi tos zinātniekiem?
— Jā, tikai viņi arī nav apskatījuši. Visu laiku rēķina un rēķina.
— Labi, tas nav steidzami. Galvenais mums zināms. Nē, mēs divatā kondensatoru nepacelsim, Visi reijzē! Viens-divil
# * #
— Pateicos, kaptein. Darbs veikts spīdoši. Atklāti sakot, pat negaidīju… Viss ļoti labi. Tagad jāuzlādē baterijas. Kuģi — taupības režīmā. Visu jaudu — bateriju uzlādēšanai. Tam uzmanīgi jāseko, bet jāuzlādē maksimāli.
— Es zinu. Mēs taču ar to esam nodarbojušies.
— Jā gan, bet tie bija tikai izmēģinājumi…
— Tam nav nozīmes.
— Es ļoti priecājos, kaptein. Ko teiksiet, kolēģi Ave- rov?
— Esiet sveicināts, kapteini Uldemīr. Vienu mirkli.«» Pēdējie ieraksti apstiprina, ka mums taisnība: procesa attīstība principā atbilst Kristiansenam.
— Man ļoti patīkami dzirdēt… Vai jums kaut kas sakāms kapteinim?
— Tikai viens jautājums. Kad varēsim sākt?
— Ja baterijas uzlādēsim pēc noteikumiem, tad paies kādas sešas dienas: piecas uzlādēšanai un viena līdz- telpas drenāžai…
— Protams, kaptein, pēc noteikumiem, es jūs lūdzu —■ tikai pēc noteikumiem. Lai nebūtu ne mazākās paviršības, nekā tāda …
— Saprotams. Mēs visu izdarīsim tieši tā, kā vajadzīgs. .
Sķ # *
Kuteris ieslīdēja ellingā. Žalūzijas sakļāvas, iešņācās gaiss. Kapteinis Uldemīrš novilka cimdus un atspiedās pret sēdekļa atzveltni.
— Manuprāt, viss kārtībā.
— Jā, jums pilnīga taisnība. Jāteic, ka no ārpuses, no izplatījuma tas viss izskatās ļoti iespaidīgi. Es nekādi nebiju iztēlojies… Jā, taisni šausminoši. Ja es būtu Dāla ^zvaigznes iedzīvotājs, tad, goda vārds, būtu
nobijies.
• — Par laimi, uz zvaigznēm nedzīvo. Iekārta izskatās labij emiters ir pat skaists. Es guvu estētisku baudījumu …
— Ak jā, jūs esat estēts, kolēģi Averov. Jums tas piedodams: iekārta taču ir jūsu garabērns .. *
— Mūsu: kas gan mēs būtu bez jūsu teorētiskajiem priekšnoteikumiem?
— Protams, bet konstrukcija, mans draugs, ir jūsu, tikai jūsu. Tātad varam uzskatīt, ka viss gatavs? Kolēģi Averov?
— Jā.
— Kapteini Uldemīr?-^
— Baterijas pilnībā uzlādētas.
— Vai jūs nodrošināsiet nepieciešamo tēmējuma precizitāti?
— Mēs tūlīt pat veiksim manevru, lai īstajā brīdī tēmējumu vajadzētu tikai pakoriģēt. Kad sāksim laika skaitījumu? ~~
— Pašlaik — atpūta. Lai nevienam nedrebētu rokas izšķirošajā brīdī. Sāksim pēc četrām stundām.
Atlika četras stundas, kurās galīgi nebija, ko darīt. Vēlreiz pārbaudīt posteņus, pakavēties pie mehānismiem, paklausīties, kā burzguļo uzkrājēji, kā tikko dzirdami sīc baterijas, sajust, kā ož sakarsētais metāls.«. Ko vēl? Apgulties? Aizmigt neaizmigsi, un, kas zina, vēl sāksies atmiņas … Ieiet Atmiņas dārzā? Nē ..,
Kapteinis Uldemīrs paberzēja pieri. Kaut kas traucēja atslābināties uz šīm četrām stundām. Slikti. Ja kaut kas traucē, tātad kaut kas nav kārtībā. Visu mūžu kapteinis
Uldemīrs bija uzticējies savai intuīcijai, un ari tagad nebija iemesla to apšaubīt.
Ja jau tā — apsekosim domās pareizajā secībā visas operācijas. Atcerēsimies katru detaļu, ikvienu sīkumu …
Tas aizņēma vēl vienu stundu. Atlika divas.
Varbūt šaubas izraisa kāds no ekipāžas locekļiem? Kāds ir noguris vai nervozē? Iespējams, kādam var visnepiemērotākajā brīdī nodrebēt roka, un cietīs tēmējuma precizitāte vai arī iekārta iedarbosies pirms laika?
Atcerēsimies cilvēku izturēšanos. Vēl pusstunda.
Nē, cilvēki izturējās kā vajag. Kā gan tādi cilvēki būtu varējuši izturēties savādāk? Ar viņiem kopā var ne tikai apšaudīt zvaigzni — ar viņiem var vadīt kuģi uz pašu zvaigznes centru, arī tad neviens nenodrebēs.
Kas ta'd liedz nomierināties? Varbūt kaut kas viņā pašā?
Nē, šoreiz viņš ir mierīgāks nekā jebkad. Nav jēgas kaut ko nožēlot, tātad — nav iemesla bailēm.
Kas tad, kas tad, kas tad?… Kur ir šis sīkums, šī blusa?
Stāt!
Blusa?
Ko tad, galu galā, Piteks bija redzējis? Te bite, tq blusa, bet kas tas bija īstenībā?
sfc H*
Četras stundas bija pagājušas.
— Simt četrpadsmit,** — skaitļotājs skaitīja laiku^ Pauze ilga minūti.
— Simt trīspadsmit. ?«
Pirmais pilots Uve Jorgens atlaidās pret krēsla atzveltni, pavicināja gaisā delnas, paņirbināja pirkstus.
Atkal izslējās taisni.
— Pats ierodas, — noteica Mūks.
Taču tie bija zinātnieki. Viņi apsēdās.
— Es ceru, ka viss gatavs? — Šuvalovs vaicāja.
— Simt… — nobubināja skaitļotājs.
— Es neredzu kapteini, — paskatījies apkārt, teica Averovs.
— Kāpēc? — Šuvalovs satraucās. — Kas noticis?
Uve Jorgens paraustīja plecus.
—• Kapteinim nav pieņemts jautāt. Viņš atnāks, kad uzskatīs par nepieciešamu.
— Bet, galu galā, viņa pienākums …
Uve Jorgens auksti, gandrīz vai ar nicinājumu palūkojās Šuvalovā.
— Kapteiņa rīcība netiek apspriesta.
Brīdi valdīja klusums.
— Georg, cik liela ir novirze?
— Astoņpadsmit sekundes, — stūrmanis ziņoja. »— Iedarbinu.
— Pirmā korekcija, — apņēmīgi sacīja Bruņinieks. Viņš uzlika rokas uz pults. — Uzmanībul Drošībai Sāku: pieci, četri… nulle!
Kuģis viegli notrīsēja. Uve Jorgens piemiedza acis, tās ledaini iezalgojās.
— Precīzi, — viņš apmierināts nomurmināja.
— Galu galā, tā ir gluži vienkārši necieņa pret mums visiem, — Šuvalovs niknojās.
— Esmu spiests jums atkal atgādināt, — skaidri noteica Uve Jorgens.
— Ir taču atlicis mazāk par stundu! Taisni neiespējami …
Averovs apņēmīgi piecēlās.
— Kolēģi Averovl
65
— Paklausieties..,;
3 — 2043
Averovs apklusa; kļuva dzirdami soļi.
•— Beidzot!
— Būs klāt.,* — atkal nomurmināja Mūks. — Ar dieva svētību,
Un viņš slepus pārkrustījās.
Ienāca Uldemīrs.
— Kapteini Uldemīr, — Šuvalovs atturīgi sacīja, — zināt, mēs esam nogaidījušies. Pieļauju, ka jums varēja būt iemesli,,,
Kapteinis pateica:
— Jā.
— Labi, par to parunāsim vēlāk. Esiet tik laipns, tagad komandējiet operāciju.
Kapteinis atbildēja:
— Nē.
— Kā tā — nē?
— Es tikko izskatīju uzņēmumus, *— kapteinis paskaidroja. — Neviens nebija atradis laiku, lai to izdarītu agrāk.
•— Atļaujiet uzzināt, ko tas maina?
—- Operācija jāatceļ.
— Kāpēc? •— iesaucās Averovs.
*— Tāpēc, ka vienā attēlu sērijā pilnīgi skaidri nofikr sēta planēta uz spīdekļa diska fona.
— Planēta? Piedodiet, šeit taču nav nekādu planētu …
■— Tātad ir, — kapteinis palika pie sava.
Iestājās klusums. Mūks Nikodims bilda:
-— Es taču sacīju: steiga nav padomdevējs …
Planēta — tas bija slikti.
Tas nozīmēja, ka uz Dāla zvaigzni nedrīkst nekādi iedarboties, kamēr nebūs neapstrīdami un droši pierādīts, ka uz planētas nav ne mazāko dzīvības pazīmju un
nekādu priekšnoteikumu, lai tuvākajā nākotnē tā varētu rasties.
Katrā ziņā tā bija noteikts Kodeksā, ko izstrādājusi Zeme ar tai tagad raksturīgo pamatīgumu.
Tomēr šis gadījums gan atbilda attiecīgajam .Kodeksa paragrāfam, gan neatbilda. Atbilda — jo te bija zvaigzne, uz kuru gatavojās iedarboties, un ap to diemžēl riņķoja planēta. Un neatbilda — jo zvaigznei bija neizbēgami jāuzsprāgst ne' pārāk tālā nākotnē, ja vien uz to neiedarbotos. Sprādziena rezultātā vispār nekas nepaliktu pāri no dzīvības, kas tur eksistētu, vai no apstākļiem, kas varētu stimulēt tās rašanos uz šīs planētas. Droši vien nekas nepaliktu arī no pašas planētas.
Pašlaik par to domāja vismazāk. Galvenais uzdevums bija tuvoties planētai un ieraudzīt, kāda tā ir. Ja uz planētas dzīvības nebūs, tad visi sarežģījumi atrisināsies paši no sevis un varēs rīkoties. Ja nu dzīvība ir…
Dīvaini: atraduši planētu ne pārāk lielā attālumā no Zemes, cilvēki sapņoja nevis par to, lai uz tās būtu kaut kāda — ja veiksies, pat saprātīga — dzīvība, bet, gluži otrādi, — vienprātīgi vēlējās, lai dzīvība netiktu atklāta.
Tādas domas nav raksturīgas cilvēkiem, taču gadījums bija ārkārtējs.
Baterijas izlādēja līdz labākiem laikiem. Ar to nodarbojās veselu nedēļus iekrāto enerģiju nācās atbrīvot lēni un uzmanīgi.
Iekārtu nedemontēja, bet atvienoja enerģijas avotus un vadības orgānus.
Divas nedēļas pēc nenotikušā eksperimenta kuģis tu- vojās planētai un sāka riņķot pa orbītu tūkstoš kilometru attālumā no tās virsmas.
Jo tuvāk nāca planēta, jo biežāk cilvēku sejās parādījās smaidi, — aizvien vairāk faktu liecināja par to, ka uz planētas dzīvības nav un nevar būt.
Tā atradās pārlieku tuvu spīdeklim, un, kā noskaidrojās, laika periods, kurā planēta apgriežas ap savu asi, sakrita ar periodu, kurā tā apriņķoja Dāla zvaigzni. Citiem vārdiem sakot, planēta visu laiku bija pagriezta pret spīdekli ar vienu un to pašu pusi kā Merkurs Saules sistēmā. Nekāda dzīvība nevarēja ne rasties, ne arī — vēl jo mazāk — attīstīties apstākļos, kad dienas puslode ir nokaitēta līdz vairākiem simtiem grādu, bet otrā valda visbargākais sals.
Planētu nepārtraukti novēroja. Drīzumā kļuva skaidrs, ka tai nav arī atmosfēras. Kad kuģis iegāja orbītā, visiem jau bija skaidrs, ko viņi ieraudzīs.
Viņu minējumi un cerības piepildījās. Tomēr, lai pārliecinātos galīgi, Uldemīrs, Uve Jorgens un Averovs iekāpa lielajā kuterī un nolaidās uz debess ķermeņa virsmas.
Pirms tam vfņi aplidoja apkārt planētai vairākas reizes nelielā augstumā. Uve Jorgens dažkārt nolaidās līdz dažiem simtiem un pat desmitiem metru. Pirmatnējs haoss, mežonīgi akmeņu krāvumi joņoja zem kutera tādā ātrumā, ka reiba galva. Averovs izbīlī ieķērās sēdeklī. Uldemīrs klusēja. Uve Jorgens smaidīja, piemiedzis acis.
Beidzot viņi nosēdās, un Averovs atviegloti uzelpoja. Tērpies skafandrā, Uldemīrs uz dažiem mirkļiem izgāja no kutera, lai paņemtu iežu paraugus. Viņš pabija ārpusē īsu brīdi un atgriezās nosvīdis, aizelsies no karstuma. Tā nekas neiznāca no svinīgas* izkāpšanas uz jaunatklātās planētas. Pie tam skafandrs bija domāts darbam kuģa dzinējiekārtu karstajā joslā un bija apgādāts ar varenu dzesēšanas un aizsargsistēmu.
Viņi pacēlās gaisā un bez starpgadījumiem atgriezās uz kuģa.
Laboratorijā izpētīja atvestos akmeņus. Ne uz tiem, ne arī smiltīs nekādas dzīvības pazīmes neatklāja. Tās tur nemaz nevarēja būt. Drīzāk jau pētījumus veica sirdsapziņas nomierināšanai. Starp citu, tīra sirdsapziņa — tas ir svarīgi.
Tomēr tur, kur ir viena planēta, var būt arī vesela planētu sistēma. Sirdsapziņa prasīja turpināt meklējumus tagad jau līdz galam. Pārmeklēt visu izplatījumu ap zvaigzni. Izsijāt caur smalku sietu. Izdarīt visu iespējamo.
» # *
Sardzē stāvēja simt divdesmit minūtes, pēc tam četras stundas atpūta. Atkal divas stundas — un četras.
— Maiņa. Vai neizdevās ar kādu iepazīties?
Uztraukumā Averovs pat pūlējās jokot. 1
— Pāris akmentiņu, — atbildēja Uve Jorgens. — Vispār — tukšums.
— Ak, kaut nu… — Averovs dziļi nopūtās. — Kaut nu…
— Piesitiet pie koka, lai piepildās. Līdz šim viss norisējis veiksmīgi, arī šoreiz var veikties. Šai neprātīgajai zvaigznei pietiek ar vienu planētu, kam tai vesels pulks? Tam neatbilst viņas raksturs. Vai ieskatījāties?
— Esmu gatavs.
•— Novēlu tīru izplatījumu!
Averovs palika pie ekrāniem viens. Melnais ekrāns bija pieslēgts lielajam optiskajam reflektoram. Gaišzilais — lokatoram. Mazais apaļais — graviteleskopam. Skatiens lēni slīdēja pār tiem. Kā dejas soli — Avero- vam ienāca prātā. Viens-divi, trīs. Viens-divi, trīs, Tukšs-tukšs, tukšs. Tukšs-tukšs, tukšs.
Viņš skatījās neatraudamies un nenovērsdamies. Vēl dažas stundas — un iespējamās dzīvības zona būs pārmeklēta. Ja tā būs tukša, varēs uzskatīt, ka tikuši cauri ar vieglu izbīlis planētas aiz šīs joslas, ja tādas tur ari eksistē, būs tikpat nedzīvas kā pirmā.
Viens-divi, trīs. Viens-divi, trīs ., *
Divas stundas paiet ātri. Tūlīt kāds atnāks nomainīt,
•— Maiņa! Nu, kas jauns?
•— A, tas esat jūs, stūrman? Pagaidām viss kārtībā.
— Labi.
Klusuma brīdis.
?— Vai ieskatījāties?
— Jā.
•— Novēlu neko neieraudzīt.
* i> *
— Kaptein, es nolēmu, ka laiks atkal uzlādēt baterijas.
— Klausos. Pavēlēšu ieslēgt uzlādēšanai.
— Mans draugs, mūs interesējošā josla praktiski apsekota. Ne mazāko aizdomu. Vēl kāda stunda — un,«. Nē, mēs meklējumus nebeigsim, bet tad jau būs visas izredzes, ka nekādu dzīvību neatklāsim.
•— Saprotu.
— Brīnišķīgi. Tātad dodiet rīkojumu par baterijām.
❖ * *
Atkal sardzē.
Viens-divi, trīs.
Averovs pieķēra sevi pie domas, ka viņam gribas dziedāt
Viens-divi, trīs. Tram-taram-tatā … Tatā … Tatā?..,
Nē. Tur nekā nav. Tā gluži vienkārši ir pašiedvesma, un patiesībā nekā nav. Jāaizver acis. Jāpasēž tā. Jānomierinās. Tagad var atvērt. Kas tur ir uz ekrāniem? Protams, ka nav nekā?
Optiskais rāda ķermeni.
Lokators meklē ar sekundes no vēlo jumu. Tūlīt tas uzrādīs attālumu un izrādīsies, ka priekšā ir gluži vienkārši kārtējais akmentiņš.
Lokators ilgi neuzrādīja. Tad noteica attālumu. Miljoni.
Graviteleskops. Kāda ir ķermeņa masa?
Planēta.
Averovs sajuta, kā dreb lūpas. Pāris minūtes viņš sēdēja, aizsedzis seju ar rokām. Pēc tam ieslēdza sakarus.
— Šeit observatorija. Dzīvības joslā atrodas planēta.
Kad atskrēja pārējie, viņš ar pirkstu parādīja uz ekrāniem, pagriezās un, šļūkādams kājas, aizgāja.
* * *
Viņi pielidoja tuvāk. Attālums līdz virsmai bija divtūkstoš kilometru. Virs ekvatora peldēja mākoņi. Lokatori uzrādīja: kalnu grēda, līdzenums, milzīgs, atkal kalnu grēda. Te acīmredzot jūra …
— Mani draugi, nolaidieties uzmanīgi. Atmosfēras, iežu proves.. s Apskatieties un centieties ātrāk atgriezties.
— Labi, — teica Uldemīrs. Viņš pievērsās Averovam.
— Es pieļauju, ka mākoņi vēl neko nenozīmē.
— Jā, — zinātnieks drūmi piekrita. — Bet virsmas temperatūra ir tāda, ka var gaidīt… Un atmosfēras sastāvs, un ūdens .. <
— Labi, tur redzēsim. Bruņiniek, lūdzu, kuteri.
Viņi ātri izlidoja caur mākoņiem. Nolaidās zemāk. Gar bortiem plaiksnījās zilas liesmiņas.
Lejā šalca meži.
Protams, šalkoņa nebija sadzirdama. Taču katrs, ieraudzījis tādu mežu, uzreiz saprata, ka tas šalc. Nevar nešalkt.
Uve Jorgens, ekspedīcijas pirmais pilots, vadīja kuteri pļaujošā lidojumā. Dzinēju svilpoņu slāpēja koku galotnes. Tās šūpojās: pūta vējš.
— Te mēs nenosēdīsimies, — Uve Jorgens secināja.
— Aplidosim vēl dažas reizes.
Bruņinieks uzņēma augstumu.
— Pagriezies par kādiem trīsdesmit grādiem pa labi.
Uve Jorgens pagrieza stūri.
Pēc četrdesmit minūtēm sākās stepe.
— Šeit var nosēsties.
— Pagaidi, — teica Uldemīrs.
Averovs darbojās ar kameru.
— Kustas, — viņš nomurmināja.
— Dzīvnieku bari, — Uldemīrs sacīja. — Simtie'm tūkstošu galvu. Uz Zemes kādreiz bijis tāpat. Piteks atceras. Roka arī.
— Kaptein, vai nosēžamies?
— Nē, Uve. Pagaidi.
— Ko tu meklē?
— Tu zini.
Viņi vēlreiz aplidoja apkārt planētai.
— Nē, — sacīja Uve Jorgens. — Te cilvēku nav. —• Viņš pasmīnēja. — Viņiem galīgi nebūtu veicies, ja viņi izrādītos šeit.
Uldemīrs pašķielēja viņā.
Pagāja vēl pusstunda.
— Uzmanību! Kas, jūsuprāt, atrodas tur lejā?
Uve Jorgens runāja savādā pusčukstā.
Averovs ieskatījās.
— Varbūt… Iespējams, ka tas ir dabas veidojums. Galu galā, arī uz Marsa kādreiz saskatīja kanālus ..
Uve Jorgens Riters fon Eks raudzījās uz priekšu, cieši sakodis žokļus. Kuteris strauji samazināja augstumu.
— Tas ir ceļš, — viņš nomurmināja. — Ceļš. Es jau nu gan zinu, kādi tie izskatās
Kuteris joņoja gar pašu virsmu.
— Sadursimies, — brīdināja Uldemīrs.
— Nesad-ursimies, — Bruņinieks pārliecināts atbildēja. — Skatieties! Cilvēki! "
Neapšaubāmi, tie bija cilvēki — vai arī tiem ļoti līdzīgas būtnes.
— Vai nosēdīsimies?
— Nevajag. Viss skaidrs. Vadi kuteri uz kuģi.
Atpakaļceļā viņi klusēja. Tikai pie paša kuģa Averovs nomurmināja:
— Cilvēki, īsti cilvēki. r . Ko nu lai dara?
Kapteinis un pilots saskatījās. Ne viens, ne otrs neteica ne vārda,
\