Dokumenti
Ekspedīcijas «Zonde» pilna sastāva sanāksmes pieraksts
Šuvalovs: Ko mēs spējam darīt?
Kapteinis: Nekādā ziņā mēs nevaram nolaisties ar kuģi uz planētas. Kā visiem zināms, ekspedīciju plānojot, tas nav paredzēts. Kuģis samontēts bezsvara stāvoklī izplatījumā. Uz planētas to saspiedīs paša svars. Protams, ja būs vēlēšanās, var nolaisties kuteros. Bet ar tiem mēs nepārvedīsim aparatūru.
Šuvalovs: Par to nav runa. Es vaicāju: ko mēs spējam darīt? Mēs neesam gatavi tādai rīcībai — nolaisties uz planētas ar attīstītu, saprātīgu dzīvību.
r Averovs: Tas ir dabiski. Neviens nezināja, vai zvaigznēm būs planētas. Ja nekļūdos, ekspedīcijas plānos ierakstīts, ka planētu atklāšanas gadījumā mums-jāaprobežojas ar novēro- sanu no orbītas, lai pēcāk būtu iespējams izpētei sūtīt citu, specializētu ekspedīciju.
Šuvalovs: Labi. Apstākļi var mūs piespiest novirzīties no plāna. Bet kontaktu problēma ir tik sarežģīta..» Kāda būs šejienes saprāta struktūra, komunikativitāte, attīstības pakāpe — par to varam tikai minēt. Mums vispār nav nepieciešamās aparatūras: fizioloģiskās, psiholoģiskās, lingvistiskās. Nāksies taču nodibināt kontaktus ne tikai tāpēc, lai no tā iegūtu kādus pirmos iespaidus. Kontakti mums nepieciešami, lai iegūtu konstruktīvus un pie tam ļoti svarīgus rezultātus.
Uve Jorgens: Tieši kādus rezultātus jūs domājat?
Suvņlovs: Manuprāt, tas ir pilnīgi skaidrs. Uz planētas eksistē saprātīga dzīvība. Pašreiz mūs nevar interesēt šī civilizācija, tās tehnoloģiskais līmenis un pārējie faktori. Secinājums ir viennozīmīgs — tagad mums jārūpējas ne tikai par to, lai novērstu draudus no cilvēces, bet arī par vietējo iedzīvotāju glābšanu. Kāpēc jūs raustāt plecus?
Uve Jorgens: Jūsu tā sauktā viennozīmība man nemaz neliekas tik acīm redzama.
Šuvalovs: Vai jūs runājat nopietni?
Uve Jorgens: Jaunībā es mēdzu jokot pie glāzes Mozeles vīna, bet, tā kā jūsu pasaulē vīna nav, tad es runāju pilnīgi nopietni.
Šuvalovs: Es netaisos par šo tēmu diskutēt. Jebkura saprātīga būtne ir līdzvērtīga cilvēkam, bet ikviena cilvēka dzīvība un drošība ir svēta, "fieši no tā es arī vadīšos. Tātad mums ir divi uzdevumi. Abos gadījumos skaidrs, kas jāveic, toties, vismaz man, pilnīgi nav skaidrs — kā to veikt. Lai aizsargātu cilvēci, mēs, rupji sakot, gatavojāmies šo zvaigzni nodzēst, paldies dievam, ka mums ir tādi līdzekļi. Taču vietējiem iedzīvotājiem, kā jūs saprotat, ar to mēs nepalīdzēsim, gluži otrādi — mēs viņus nonāvēsim. Mēs aprēķinājām.,.
Averovs: Jā. Ja zvaigznes starojums samazinātos par desmit procentiem, tad apstākļi uz planētas kļūtu pilnīgi nederīgi dzīvībai, kas tur pašlaik eksistē. Temperatūras pazemināšanās. Kataklizmas. Apledojums. Bads. Vispārēja bojāeja.
Kapteinis: Cik ilgā laikā?
Averovs: Ja mēs izpildīsim iecerēto operāciju *— domāju, ka citu izeju neatradīsim —, zvaigzne sāks izstarot līdztelpā ik gadus apmēram no divpadsmit līdz četrpadsmit procentu enerģijas. Pēc dažiem gadiem process palēnināsies, bet iedzīvotājiem jau būs vienalga: tie aizies bojā pirmajā gadā.
.Mūks; Vai tad nevar maķenīt lēnāk?
Averovs: Ne ātrāk, ne lēnāk. Centīšos paskaidrot … Mēs nepārvietosim zvaigznes enerģiju līdztelpā — tādu iespēju mums nav. Sis process regulējas pats, tā norise no mums nav atkarīga. Mēs varam, tā sacīt, tikai nospiest pogu — vai arī otrādi, nenospiest.
Kapteinis: Tātad viens gads.
Averovs: Praktiski mazāk.
Stūrmanis: Es gribu kaut ko pateikt. Mēs pašlaik domājam par to, kas ar viņiem • ? t ar cilvēkiem notiks, ja mēs nodzēsīsim zvaigzni,
Jādomā ari par to, kas ar viņiem notiks, ja mēs to nenodzēsīsim.
Kapteinis: Pareizi.
Uve Jorgens: Kas notiks ar viņiem? Viņi gluži vienkārši iztvaikos dažās minūtēs.
Piteks: Deviņās minūtēs, jo viņi atrodas deviņu gaismas minūšu attālumā no zvaigznes. .
Uve Jorgens: Tā ka viņiem jāiet bojā jebkurā v gadījumā. Viņi ir nolemti. Vai tad jālauza galva, meklējot neeksistējošu atrisinājumu? Glābsim Cilvēci — tas ir mūsu pienākums.
Šuvalovs: Es aizliedzu turpmāk tādas sarunas. Saprotiet: no tā brīža, kad mums kļuva zināms par šeit esošo dzīvību, neatkarīgi no savas gribas mēs esam uzņēmušies atbildību par tās glābšanu.
(Uve: Jorgens kaut ko neskaidri murmina.)
Šuvalovs: Nesaprotu,
Uve Jorgens: Tas bija citā valodā. Atvainojiet.
Šuvalovs: Lūdzu. Tātad — kādā veidā mēs varam izglābt iedzīvotājus?
Lokanā Roka: Ir tikai viens paņēmiens. Kad tuvojās aukstums, mēs devāmies uz vietām, kur bija siltāks. Mēs aizgājām. Lai arī viņi aiziet.
Averovs: Evakuācija? Acīmredzot vienīgā izeja?
Šuvalovs: Vai citi paņēmieni nav iespējami? Piemēram, atgādāt no Zemes un iedegt šeit mazu lokālu sauli? Cilvēkiem ir tāda pieredze.
Kapteinis: Tas būtu visdrošākais. Cik daudz laika vajag tādai operācijai?
Šuvalovs: M-m… Grūti atbildēt precīzi, bet, ņemot vērā ceļu turp un atpakaļ, varam ari ne- pagūt. Jo vairāk tādēļ, ka šī saule vēl jāizga- tavo: tās izstaro juma parametriem jāatbilst nevis mūsu spīdeklim, bet Dāla zvaigznei, tātad būs vajadzīgs laiks aprēķiniem, projektēšanai, izgatavošanai, izmēģināšanai. t . Jā, varam nokavēt.
Aveiovs: Tas atkrīt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka, lai no planētas vadītu tādu sauli, nepieciešama vissarežģītākā elektronika, lieljaudas enerģētiskās iekārtas, degvielas krājumi un iekārta tās transportēšanai, milzums speciālistu un tā tālāk. Sarežģīti un ne pārāk droši. Turklāt līdz šim tādām saulēm bijusi tikai palīgloma, tās nav pilnībā aizstājušas spīdekli.
Šuvalovs: Tātad evakuēt iedzīvotājus. Nešaubos, ka Zeme būs ar mieru piešķirt šīs pasaules iedzīvotājiem kādu no Saules sistēmas planētām vai arī atradīs apdzīvošanai derīgu kaut kur citur, Kaut vai planētu pie objekta' numur seši, atceraties?
Kapteinis: Viņiem pietiks pat ar nelielu apgabalu. Spriežot pēc mūsu novērojumiem no augšas, apdzīvota ir tikai neliela planētas daļa. Būtisks ir kas cits. Pagaidām esam atraduši vienīgi principiālu iespēju. Cik lielā mērā tā realizējama tehniski? Man te ir milzums neskaidrību,
Uve Jorgens: Visiem. Cik cilvēku apdzīvo planētu? Cik kuģu vajadzēs, lai tos pārvestu? Cik laika aizņems tik daudzu kuģu būve? Kur ņemt tiem ekipāžas?
Šuvalovs: Jānoskaidro, Lai noskaidrotu, vajadzīgi kontakti. Tādēļ arī par visu vairāk pašlaik man rūp kontaktu problēma. "
Averovs: Es neesmu pārliecināts, ka viņiem jau būtu nodibināta Kontaktu pārvalde.
Šuvalovs: Mans draugs, jūs ironizējat, bet tas ir nopietni. Protams, neviens no mums negaida, lai mēs te atklātu Kontaktu pārvaldi vai kaut ko tamlīdzīgu. Es pieļauju, ka iesākumam varētu uzzināt vismaz elementāro. Piemēram, kā iekārtota viņu sabiedrība. Kāda ir tās sarežģītības pakāpe. .
Averovs: Kāda starpība?
Šuvalovs: Liela, mans draugs. Te likumsakarība ir skaidra. Pieņemsim, ka jūs esat atlidojis un gribat vērsties pie iedzīvotājiem. Mūsu kolēģa stūrmaņa laikmetā visu izšķīra' pilngadīgo pilsoņu sanāksmē. Lokanās Rokas laikabiedri jūs aizvestu pie virsaiša, sasauktu kaut ko līdzīgu vecāko padomei un tur pieņemtu lēmumu. Kas attiecas uz tik attīstītu sabiedrību kā mūsējā …
Averovs: Tieši sabiedrībā, kas ir pietiekami attīstīta, pat ļoti sarežģītais ekspedīcijas jautājums tika izlemts ātri un vienkārši.
Šuvalovs: Gan tā, gan ne tā. Neaizmirstiet, ka ekspedīcijas jautājums brieda ilgi. Tas radās nevis uz ielas, bet pietiekami autoritatīvās organizācijās. Es nezinu, kā būtu Padomē izturējušies pret manām idejām, ja es tur būtu ieradies no ielas, nepazīstams, bez vērā liekama vārda zinātnē. Parasti mēs taču saņemam gatavu lēmumu un ļoti maz domājam par to, kādas procedūras rezultātā tas pieņemts. Nedomājam, cik liela loma te piemīt likumsakarībai, cik — nejaušībai… Tāpat, paņēmuši rokā kādu priekšmetu, mēs parasti nedomājam par tehnoloģijas un konstruktorkultūras līmeni, kāds bijis nepieciešams tā radīšanai, un kā šis līmenis sasniegts. Visur sava specifika, un detalizēti to pārzina tikai profesionāļi. Šajā gadījumā mēs neesam pat diletantu līmenī.
Aveiovst Tātad jūs uzskatāt, ka . <.
Šuvalovs: Domāju, ka vissmagākais būs nevis jautājuma atrisinājums, bet gan nostādne. Lai jūs saprastu, nepieciešams, lai jūs iepriekš uzklausītu. Dažkārt tas arī ir visgrūtākais.
Uve Jorgens: Baidos, profesor, ka jūs pārāk sarežģījat. Kādreiz tā nebija problēma. Daži spēcīgi, labi trenēti puiši — teiksim, Georgs, Piteks un Roka — vienā rāvienā atgādās šurp iedzimto, un te mēs tam ātri atraisīsim mēli, protams, ja viņam tāda vispār ir.
Šuvalovs: Mans draugs, jūs … liekat priekšā lietot vardarbību?!
Uve Jorgens: Mūsu kaimiņiem -kādreiz bija paruna: karā kā jau karā.
Šuvalovs: Atjēdzieties, vai tad mēs esam atlidojuši šurp karot? Mēs gribam šiem cilvēkiem tikai labu!
l/ve Jorgens: Ikviens karš sācies tāpēc, ka kaimiņiem vēlējuši labu — tikai pēc sava prāta.
Šuvalovs: Vai jūs uzskatāt, ka tas ir normāli?
Uve Jorgens: Man grūti atteikties no jaunības priekšstatiem.
Šuvalovs: Vai citi domā tāpat?
Georgs: Man tas liekas dabiski.
Roka: Kas tie ir par cilvēkiem, kļūs skaidrs, redzot, kā tie rīkosies.
Georgs: Jāglābj tikai glābiņa cienīgie". Un Viss.
Piteks: Izdzīvo stiprākais.
Mūks: Diez vai viņi tic Kristum.
Šuvalovs: Šausmas! Un jūs, kaptein?
Kapteinis: Es domāju, ka vardarbība ir pēdējais līdzeklis. Iepriekš jāizmēģina visi pārējie.
Uve Jorgens: Interesanti, vai jūs tāpat domājāt tad, kad …
Kapteinis: Kad?
Uve Jorgens: Labi, lai paliek. Galu galā mēs darīsim to, ko mums pavēlēs, kālab tad lieki runāt?
Šuvalovs: Tātad kontaktu nodibināšanai jālido man un jums, kaptein.
Kapteinis: Vai jums ir kāds plāns?
Šuvalovs: Ļoti aptuvens. Jāizvēlas neliela apmetne … Tieši neliela, jo lielā mēs uzreiz ap- maldīsimies. Jāsameklē vietējās varas pārstāvis un jālūdz, lai mūs saved kopā ar viņu galvenajiem vadītājiem.
Uve Jorgens: Baidos, ka tas būs tikai laika zaudējums. Evakuācija man vispār neliekas reālāka par kodoltermiskās saules uzrīkošanu.
Šuvalovs: Mums nav tiesību tā domāt! Nav tiesību! Mums jāglābj cilvēki, un mēs viņus izglābsim, lai tas maksā ko maksādams!
Kapteinis: Kā tad mēs ar viņiem sarunāsimies?
Šuvalovs: Kaptein, jūs uzdodat.. s m-m, ? ? naivus jautājumus, Kā lai es to zinu? Apstākļi rādīs.
Uve Jorgens: Vai uz pirkstiem?
Šuvalovs: Vai tad pirksti ir galvenais? Domu var izteikt arī uz pirkstiem, taču svarīgi, lai sarunas biedrs būtu spējīgs to saprast. Saprast
saturu, nevis formu, kādā tas izteikts. Tas nav tik vienkārši un atkarīgs no daudz kā. Jūs paceļat roku pie mutes — tātad gribat ēst. Katram cilvēkam tas ir skaidrs, bet, ja būtne uzņem barību, teiksim, pa durtiņām vēderā, vai tā varēs jūs saprast?
Kapteinis: Par ēdienu mēs kaut kā paskaidrotu. Bet kā jūs domājat viņiem izskaidrot astrofizikas virsotnes?…
Šuvalovs: Es taču jums saku: nezinu!
^ # ^
Ovāla sarkana saule iznira virs tālā apvāršņa. Pelēk- zaļajā, augstajā zālē krita garas ēnas, pēkšņi uzliesmoja negaidīti spilgtas ziedu uguntiņas. Sāka pūst viegls vējiņš, no spēcīgajām dzīvības smaržām reiba galva. Šuvalovs nopūtās.
— Kā uz Zemes … Vai iesim?
Viņi devās uz to pusi, kur aiz kokiem atradās pilsētiņa. Kuteris ar ieslēgtu mazu bāku palika guļam garajā stepes zālē, tās lokano, pūkaino stiebru apslēpts. Gāja klusēdami. Pieejot tuvāk, neapzināti palēnināja gaitu, pēc tam vispār apstājās. Pilsētiņa likās izmirusi.
— Vai vēl guļ? Diez vai…
Viņi stāvēja pakalnā, no kura pilsēta bija labi redzama.
— Skaisti, — Uldemīrs sacīja.
— Un savādi. Pievērsiet uzmanību: nav nevienas taisnas ielas.
•— Ļoti savdabīgs plānojums. Tā nav ģeometrija.
— Drīzāk tas ir… Drīzāk… Grūti nosaukt, ko man tas atgādina, bet katrā ziņā . < t
— Doktor, man tas liekas līdzīgs hieroglifam. Kādreiz es aizrāvos ar Austrumiem. Sarežģīts hieroglifs. Lai gan tādu neatceros; starp citu, galvot nevaru — hieroglifu bija tūkstošiem.
— Katrā ziņā jūtama mākslinieka roka.
— Jā. Interesanti.
— Tas mani iedvesmo, kaptein. Cilvēki ar augsti attīstītu estētisku izjūtu nevar mūs nesaprast. Lai gan, iespējams, būs grūti pielāgoties viņu domāšanai. Ja viņi domā tēlaini, nevis loģiski.,. Žēl, ka mūsu vidū nav mākslinieka. Kāpēc neviens te nav redzams?
— Varbūt tā nav pilsēta? — Uldemīrs šaubījās.
•— Kas tad, jūsuprāt? Nekropole?
•— Nē, kāpēc gan … Iespējams, ka mēs redzam tikai pilsētas augšējo, dekoratīvo daļu, bet dzīve noris tur apakšā… Mūsu, pareizāk, jūsu pilsētās uz Zemes …
— Tas, kaptein, būtu pieņemams citai civilizācijas pakāpei. Jūs pats teicāt, ka apstrādāta tikai neliela planētas daļa. Cilvēki lien pazemē, kad virspusē kļūst šauri. —■ Šuvalovs nopūtās. —• Tā nerīkojas aiz gara laika.
— Iespējams, ka jums taisnība, Uldemīrs piekrita. — Kas tad noticis? Epidēmija? Karš?
— Jūs domājat Zemes kategorijās. Iemeslu uzzināsim, bet žēl zaudētā laika: nāksies meklēt citu vietu,;
— Varbūt vispirms paiesimies pa ielām?
— Jā, protams, reiz jau esam šeit « *. Tikai uzmanīgi. Ja parādās pirmās, teiksim, tās pašas epidēmijas pazīmes, tūlīt pat atpakaļ. Interesanti, cik cilvēku varētu dzīvot tādā pilsētā?
Kapteinis padomāja,
— Iespējams, ka pieci tūkstoši, varbūt — desmit, Pat piecpadsmit,
— Ļoti nenoteikti, mans draugs, ļoti. Kāpēc tad piecpadsmit?
— Mēs nezinām, kāds ir viņu dzīves līmenis. Divu kvadrātmetru lielā telpā var pārgulēt divi un pat trīs, bet tai pašā laikā viens cilvēks var dzīvot desmitiem kvadrātmetru platībā. Tā ir vēsturiska kategorija.
—• Jā, mūsu nelaime tā, ka mēs neesam vēsturnieki. Kas gan varēja iedomāties, ka tie'būs šeit vajadzīgi? Vai Zemes vēsture šajos apstākļos mums maz var palīdzēt? Mēs visi grēkojam ar stihisku antropocen- trismu ,.. Varbūt tomēr atlikt izpēti, pieaicināt speciālistus … Vai ne, kaptein?
—' Diemžēl mums nav laika.
— Laiks… kad gan tā pieticis, mans draugs, kad? Ejam, ejam. Jo ātrāk satiksim kādu no vietējiem iedzīvotājiem, jo ātrāk atrisināsies mūsu problēmas. Tātad rīcības plāns…
Viņi sāka iet tālāk, pašķirot zāli, kas sniedzās pāri jostasvietai.
•— Rīcības plāns: satiekot kādu, mēs tūlīt pat liekam saprast, ka vēlamies redzēt viņu vadību, Viņiem noteikti ir kaut kāda vadība. Virsaiši, imperatori, parlaments — pagaidām. grūti pateikt, kas tieši. Stājoties kontaktā ar vadību, lūdzam to pieaicināt vietējās zinātnes pārstāvjus. Kā. jums, kaptein, liekas, vai viņiem te ir zinātne?
— Droši vien kaut kas ir. Kas attiecas uz tās līmeni…
•— Mans draugs, man liekas, svarīgs ir nevis zinātnes līmenis, pareizāk —- ne tik daudz līmenis, cik prāta zinātniskā ievirze. Ja tāda būs, mēs palīdzēsim viņiem izprast visu problēmas svarīgumu un sarežģītību. Atrisinājuši jautājumu par evakuāciju, sāksim gatavoties.
Iegūsim informāciju par iedzīvotājiem… Par ko jūs smaidāt, kaptein?
— Par informāciju. Vai jūs domājat,* ka tāda ir?
>— Informācija? Paklausieties … Labi, ļaunākajā gadījumā aprēķināsim paši. Es pieļauju, ka vismaz apmetņu skaitu viņi zina. Jeb vai jūs uzskatāt, ka…
— Es gluži vienkārši nezinu. Manā laikā jau apsekoja iedzīvotāju daudzumu, lai gan nopietni to vēl neregulēja.
— Ko ar jums lai iesāk, kaptein: jūs visu mērojat ar savu laiku. Vai vajag tik neatlaidīgi atcerēties? Bet lai nu paliek. Tātad jūs piekrītat manis ieskicētajam darbības plānam?
— Jā, — kapteinis teica. — Kamēr nav nekā labāka.
— Pats par sevi saprotams. A, beidzot arī ceļš!
Viņi iznāca uz ceļa: šaura nomīdīta zemes josla veda
uz pilsētu. Bija skaidri saskatāmas grambas.
— Te nu būs pirmā neapstrīdamā materiālās kultūras līmeņa pazīme. Ko šajā sakarā teiksiet?
Kapteinis ielūkojās ciešāk.
— Visdrīzāk tie ir vienkārši rati ar zirgu. Vai redzat — pakavu pēdas? Jauks vecs zirdziņš.
— Cik brīnišķīgi, vai ne? — Šuvalovs iejūsminājās. — Es nekad … Jālūko atcerēties … Nē, es nekad mūžā neesmu redzējis — kā tos sauca? Kaptein, jūs tikko tos pieminējāt!
— Vai ratus?
— Tiešām, tā tos arī sauca. Jā. Patiesi, nevar zināt, kad un ar ko satiksies …
— Starp citu, par tikšanos … —- Uldemīrs atgādināja.
— Vai jums radušies kādi apsvērumi?
— Man liekas, diezgan būtiski: vai mums vajag tik ļoti steigties?
— Atvainojiet, mans draugs, bet es jūs nesaprotu.
—- Gribētu atgādināt vienu: mums taču nav ieroču.
*t Kā nav?
— Ieroču. Mēs esam pilnīgi, neaizsargāti.
■— Vai tad mums kaut kas draud, protams, izņemot zvaigzni?
■— Nezinu, bet nav izslēgts.
— Apžēlojieties, kaptein, no kurienes jums tādas domas? Mēs taču uzskatām, ka šeit ir saprātīgas būtnes. *,
— Tas ir pārāk stiepjams jēdziens.
— Hm-n, nezinu. Turklāt uz kuģa nemaz nav nekā, ko varētu saukt par ieroci, ja nu vienīgi Averova aparatūra, bet tā mums nekādi nevar noderēt. Kālab gan mums būtu vajadzīgi ieroči? Un kur lai mēs tos ņemtu? Muzejā — bet tos mums neparko neatdotu, jūs nevarat iedomāties, cik liela alkatība raksturīga senlietu glabātājiem … Nē, Uldemīr, nekavēsimies un vadīsimies no hipotēzes par saprātu identitāti…
— Gribu cerēt, ka jums taisnība.
•— Ejam taču, ejam!
* * *
Viņi gāja pa ielu — platu, ar zāli aizaugušu joslu starp divās rindās izvietotām divstāvu mājām. Klusumu pārtrauca putnu kliedzieni.
— Savādi, pavisam savādi… Vai viņi būtu izmiruši?
— Viņu gluži vienkārši nav.
— Kaptein, mans draugs, tas jau manī arī rada izbrīnu. Nevar būt, ka viņi izbijušies no mums un aizbēguši. Mēs speciāli nosēdāmies naktī un iespējami klusāk … Vai ne, kaptein?
— Tiešām nezinu, ko domāt. Var būt…
— Kas var būt?
— Nē, es tāpat vien… Interesanti, no kā tās celtas.
— Jā. Gan uzzināsim. Un arhitektūra, kā jums patīk arhitektūra? Vai jūs kaut ko saprotat no arhitektūras stiliem?
■— Hm, — kapteinis noteica.
— Vai jūs ko gribat sacīt?
— Man ir dīvaina sajūta… Saprotiet, tas viss ļoti atgādina… ' „
— Runājiet taču, ko jūs vilcinātiesl
— Baidos pateikt kādu muļķību.
— Mans draugs, mūsu izteikumus neviens nepieraksta, un es domāju, ka esam sarunājuši jau milzums muļķību. Viena vairāk vai mazāk — tam nav nozīmes. Tātad? …
— Man liekas, es tās pazīstu: gandrīz tādas pašas mājas būvēja tajā laikā, kad es biju… Vārdu sakot, manā laikmetā.
•— Jūsu laikmetā?
— Tieši tā. Šīs raksturīgās aprises, lielie logi… Tiesa, es nezinu, cik ilgi pēc mums vēl turpināja tādas
būvēt.
— Vai jūs gribat sacīt, ka esat dzīvojis tādā mājiņā?
— Mēs tādās lielākoties atpūtāmies. Dzīvojām pilsētās, tāpat kā jūs.
— Pagaidiet. Ja katram laikmetam atbilst savs stils…
— Uz Zemes tā bija. Tomēr es pazīstu šīs celtnes, bet nekādi nevaru piekrist tam, ka mēs būtu nokļuvuši laikmetā, kas līdzīgs manējam. Tādā gadījumā šeit ostu pēc benzīna.
— Es arī nepieļauju tādu iespēju. Turklāt, cik atceros, arhitektūras stilus noteica celtniecības inženiertehniskais līmenis, materiālu veids.., No kā jūs būvējāt savas mājiņas?
9— No betona, ķieģeļiem ..
— Vai tad, jūsuprāt, arī šeit mājas būvētas no betona?
— Var pieiet un apskatīt. Kaut vai šeit. Goda vārds, savā laikā esmu redzējis desmitiem tādu mājiņu …
Nu ko, pieiesim ,,. Jā, bet kā mēs tiksim pāri ļ $« Kādēļ tas te ir?
— Sēta, — Uldemīrs paskaidroja. — Iežogojums. Lai neietu pie mājas klāt.
— Muļķības. Kāda jēga uzbūvēt māju un izdarīt tā, lai neviens tai nevarētu pieiet klāt?
— Neviens, izņemot tos, kam bija tiesības.
— Vai gribat sacīt, ka tādā veidā viņi aizsargājās no dzīvniekiem?
— Ak dievs, •— Uldemīrs nopūtās. Tagadnes cilvēki bieži vien nesaprata visvienkāršākās lietas. — Labi, pagaidiet, es tūlīt pārrāpšos pāri. *
— Es kopā ar jums, — Šuvalovs teica. — Ļoti interesanti, vai mājas iekšpuse arī līdzīga…
— Nē, Uldemīrs atsacīja. — Vai nu mazums pārsteigumu var tur būt. Vispirms es viens pats.
— Tā ja, — padomājis Šuvalovs noteica, — tas ir saprātīgi. Dīvaini, kaptein, bet jūs sākat mani inficēt ar savu piesardzību. Arī es jau sāku domāt, ka var gadīties kādi nepatīkami pārsteigumi, lai gan mans veselais saprāts un dzīves pieredze protestē pret to.
Uldemīrs jau bija pārrāpies pāri žogam cilvēka augstumā. Viņš atgriezās.
— Kādas dzīves pieredzi jūs domājāt?
Negals ar jums, —Šuvalovs atbildēja un atmeta ar roku. — Ejiet nu. Un esiet uzmanīgs.
* * *
Viņš iegāja dārzā. Iemīta taciņa veda apkārt mājai — acīmredzot ieeja atradās otrā pusē. Lielie logi no iekšpuses bija cieši aizklāti. Uldemīrs gāja, gaidot, ka teju, teju no stūra viņam virsū metīsies suns. Viņu pārņēma dīvaina sajūta: pēkšņi likās, ka nekas nav bijis un viņš uz Zemes uzmanīgi tuvojas kādai mājiņai, tūlīt satiks cilvēku un, nepiepūloties kontakta nodibināšanai, sāks runāties kā ar labu paziņu un tiks saprasts.
Viņš piegāja pie pašas mājas. Pārlaida ar roku pār balto un raupjo sienas virsmu. Ķieģeļi? No tiem nebija ne vēsts. Betons? Nē, diez vai tas bija betons. Uldemīrs iebāza roku kabatā un izņēma kutera startera atslēgu. Mēģināja paurbināt sienu, kas viegli padevās. Nē, kas nu par betonu, visticamāk, tas bija māls. Bet dziļāk? Koks. Tas jau sniedz priekšstatu par laikmeta līmeni. Lai gan uz Zemes no koka būvēja tūkstošiem gadu. Iesim tālāk …
Viņš apgāja mājai apkārt. Šeit bija pagalmiņš. Nekādu šķūnīšu vai garāžu, nekā, kas norādītu uz saimniecības, ekonomikas raksturu. Toties bija šūpoles. Uldemīrs juta, ka acis kļūst miklas. Šūpoles. Tādas pašas, kādās viņš bija šūpojies bērnībā.
«Jā,» viņš nodomāja, «šūpoles. Un koks. Arī mēs savā laikā būvējām tādas mājas. Mūsu logi. Un jumts.»
Kas te vēl ir? Aka. Tātad ūdensvada nav. Parasta, zemē ierakta aka ar diezgan primitīvu grieztuvi. Uldemīrs piegāja, ieskatījās iekšā. Tālu apakšā bija ūdens. Viņa seja atspīdēja uz gaišzilo debesu fona, vaibsti nebija saskatāmi. Pēkšņi sagribējās dzert. «Tu taču nezini, kas tas par ūdeni,» kūtri pretojās veselais saprāts. «Lai arī atmosfēra izrādījās derīga, tas vēl neko nenozīmēs».» Veselais saprāts aiz pienākuma protestēja, bet rokas pa to laiku jau satvēra ādas spaini — šo trauku nekā citādi nevarēja nosaukt —, kas lēni laidās lejā, iesiets spurainā virvē… Pie tās bija piesiets akmens, lai spainis iesmeltu ūdeni, nevis peldētu pa virsu. Uldemīrs pacēla spaini un nomalkoja. Garšīgs ūdens. Kaut kāda piegarša ir, bet labs, garšīgs, auksts ūdens.. %
Viņš nolika spaini zemē un pagriezās pret māju.
Te jau ir durvis. Visi apmēri — gan durvju, gan* pašas mājas — liecina, ka šeit dzīvo nevis vienkārši mums līdzīgas būtnes, bet cilvēki. Patiešām — spainis ir tik ļoti cilvēcisks izgudrojums… Un šūpolesl Kam tad tās domātas, ja ne cilvēkiem?
Labi, mēģināsim ieiet mājā.
Viņš apņēmīgi piegāja klāt. Lievenis — trīs pakāpieni. Uzkāpsim. Durvis. Droši vien aizslēgtas.
Uldemīrs nospieda rokturi. Durvis atvērās.
Aiz tām bija tumšs. Un Uldemīrs iegāja tumsā.
$ & tķ
Šuvalovs nepacietīgi mīņājās. Viņu tirdīja ziņkāre. Viņš paskatījās pulkstenī: bija pagājušas tikai sešas minūtes. Kapteinis varētu arī pasteigties. Bija pilnīgi neiespējami stāvēt un neko nedarīt: laiks gāja. Šuvalovs pašķielēja uz bezrūpīgi spīdošo sauli *un negaidot padraudēja tai ar pirkstu. Tūlīt pat atskatījās: vai kāds nav redzējis?
Viņam likās, ka kāds vai kaut kas pazibēja un nozuda aiz asā stūra tuvīnajā krustojumā. Taisnu stūru šeit, liekas, nemaz nebija. Kaut kas dzīvs. Vai tiešām kontakts tomēr notiks šeit?
Šuvalovs vēlreiz palūkojās uz māju. kapteiņa nebija. Tad zinātnieks, sirdīgi atmetis ar roku, steidzīgi, gandrīz vai skriešus, devās turp, kur bija ievērojis kustību.
Aiz stGra neviena nebija. Viņš apjucis apskatījās visapkārt. Paskrēja mazliet uz priekšu. Apstājās. Pagriezās atpakaļ. Atkal apstājās. Saņēmies skaļi uzsauca:
— Ei! Vai te kāds ir?
Ap viņu bija klusējošas mājas, nekur nebija manāma ne mazākā kustība, nebija dzirdama ne skaņa, tikai kārtīgajos dārziņos, kur auga koki un ziedēja sarkanas, zilas un violetas puķes, šalca lapotne. Puķes auga nevis kā pagadās •— ziedi veidoja rakstu, kam acīmredzot bija kāda jēga. Šīs līnijas bija pārāk sarežģītas, lai neko nenozīmētu.
-— Tikai tā licies, — viņš vīlies nomurmināja. Un pagriezās, lai dotos atpakaļ uz to māju, kurā bija iegājis Uldemīrs.
Viņam aiz muguras stāvēja četri.
— Ahā, — Šuvalovs apjucis noteica. — Te nu jūs esat. Sveicināti.