Ella ar vecākiem dzīvoja plašajā Kanzasas stepē. Mājiņas vietā viņiem bija viegla kulba, noņemta no riteņiem un nolikta uz zemes.
Reiz ļaunā Gingema bija nolēmusi iznīcināt visu cilvēku cilti un uzbūra tik spēcīgu viesuli, kas aizdrāzās pat līdz Kanzasai. Bet labā Villina padarīja viesuli nekaitīgu un atļāva tam sagrābt tikai vienu kulbu Kanzasas stepē: burvību grāmata viņai pateica, ka vētru laikā tā arvien ir tukša.
Bet arī burvību grāmatas dažreiz kļūdās: kulbā atradās Ella, kas bija tur ieskrējusi pēc sava sunīša Totiņa. Mājiņa tika aiznesta uz Burvju zemi un uzkrita uz galvas ļaunajai Gingemai, kas patlaban tīksminājās par negaisu; burve aizgāja bojā.
Ella atradās svešā zemē viena, bez draugiem, ja neskaita Totiņu, kurš Burvju zemē pēkšņi sāka runāt, traki izbrīnīdams savu mazo saimnieci.
Bet Ellai palīgā nāca Villina, labā Dzeltenās zemes burve. Viņa ieteica meitenei doties uz Smaragda pilsētu pie lielā burvja Gudvina, kurš viņu aizgādās uz Kanzasu pie tēta un mammas, ja Ella palīdzēs trīs būtnēm panākt viņu viskarstāko vēlēšanos piepildījumu. Tā pateica burvību grāmata. Un pēc tam Villina nozuda — viņa aizlidoja uz savu zemi.
Bet, kamēr Ella runājās ar Villinu, Totiņš izšņukurēdams apkārtni, bija nokļuvis Gingemas alā un iznesa no tās zobos skaistas sudraba kurpītes, vislielāko burves dārgumu. Gremoņi, kas bija sapulcējušies Gingemas bojā ejas vietā, iegalvoja meitenei, ka šīm kurpītēm piemīt burvju spēks, bet kāds — to viņi nezināja.
Gremoņi apgādāja Ellu ar pārtiku, viņa uzāva sudraba kurpītes, kas viņai bija pašā laikā, un devās ar Totiņu uz Smaragda pilsētu pa dzeltenajiem ķieģeļiem bruģēto ceļu.
Pa ceļam pie Gudvina Ella atrada jaunus draugus. Kviešu druvā viņa nocēla no mieta Biedēkli — izbāzni, kurš varēja staigāt un runāt un kuram bija karsta vēlēšanās iegūt gudras smadzenes savai salmu galvai. Biedēklis kopā ar Ellu gāja uz Smaragda pilsētu pie Gudvina.
Dziļā mežā Ella un Biedēklis izglāba no bojā ejas Dzelzs Malkas Cirtēju. Veselu gadu tas bija nostāvējis pie koka ar paceltu smago cirvi, jo viņu bija pārsteidzis lietus tādā dienā, kad aizmirsusies mājās eļļas kanniņa, un viņa dzelzs locītavas bija sarūsējušas. Ella atnesa eļļas kanniņu, iezieda Malkas Cirtēju, un viņš kļuva kā jauns. Viņš arī gāja Ellai un Biedēklim līdzi uz Smaragda pilsētu cerībā, ka Gudvins iedos mīlošu sirdi viņa dzelzs krūtīm, bet iegūt mīlošu sirdi bija Malkas Cirtēja karstākā vēlēšanās.
Nākamais šajā dīvainajā kompānijā izrādījās Gļēvais Lauva, kura karstākā vēlēšanās bija iegūt drosmi. Arī viņš kopā ar Ellu devās pie Gudvina.
Ceļā uz Smaragda pilsētu Ella un viņas ceļabiedri pārcieta daudz bīstamu piedzīvojumu: uzvarēja Cilvēkēdāju, cīnījās ar šausmīgajiem zobenzobu tīģeriem, pārcēlās pāri platai upei, nokļuva viltīgajā magoņu laukā, kur Ella, Totiņš un Lauva no magoņu smaržas gandrīz aizmiga uz mūžu. Šī pēdējā piedzīvojuma laikā Ella iepazinās un iedraudzējās ar lauku peļu karalieni Raminu. Ramina iedeva meitenei sudraba burvju svilpīti, kas viņai vēlāk ļoti noderēja.
Beidzot visi šķēršļi bija pārvarēti un Ella ar ceļabiedriem nonāca skaistajā Gudvina pilī. Ieejot pilsētā, viņiem uzlika zaļas brilles, un viņu priekšā viss iezaigojās dažādos zaļās krāsas toņos.
Pēc viņu lūguma Gudvins ceļiniekus pieņēma, bet pie viņa bija jāierodas pa vienam. Ellai viņš parādījās milzu Dzīvās Galvas izskatā, kuras balss skanēja kaut kur no malas. Balss teica:
— Es esmu Gudvins, Lielais un Šausmīgais! Kas tu tāda esi un kāpēc mani traucē?
— Es esmu Ella, maza un nespēcīga, — atbildēja meitene. — Esmu atnākusi no tālienes lūgt jūsu palīdzību.
Ella pastāstīja Galvai savus piedzīvojumus un lūdza palīdzēt atgriezties Kanzasā pie tēva un mātes. Kad Galva uzzināja, ka Ella ir no Kanzasas, tās balss kļuva it kā laipnāka. Un tomēr burvis pieprasīja:
— Aizej uz Violeto zemi un atbrīvo tās iedzīvotājus no ļaunās Bastindas. Un tad es tevi nogādāšu mājās.
Tādu pašu prasību — atpestīt Mirkšķoņus no Bastindas — Gudvins izvirzīja arī Biedēklim, Dzelzs Malkas Cirtējam un Lauvam, kad viņi griezās pie tā, lūgdami izpildīt viņu vēlēšanos.
Apbēdinātie draugi devās uz Violeto zemi, kaut gan nepavisam necerēja uzvarēt vareno Bastindu. Un tomēr ļaunajai burvei vajadzēja iztērēt visas savas burvestības, pirms viņai izdevās pārspēt drošsirdīgos ceļotājus. Pēc viņas pavēles burvei padotie Lidojošie Mērkaķi izpurināja Biedēkli, Dzelzs Malkas Cirtēju nogrūda aizā un Ellu, Lauvu un Totiņu aiznesa uz Violeto pili.
Ilgi viņi smaka gūstā bez cerībām atbrīvoties. Bet šī atbrīvošanās pienāca nejauši. Izrādījās, ka burve baidās no ūdens: piecsimt gadu viņa nebija mazgājusies, nebija tīrījusi zobus, ne ar pirkstu piedūrusies ūdenim, jo viņai bija pareģota nāve no ūdens.
Un gadījās, ka sadusmotā Ella apšļāca Bastindu ar spaini ūdens, jo tā mēģināja nozagt viņas sudraba brīnumkurpītes. Bastinda izkusa, un Mirkšķoņu zeme atbrīvojās no viņas varas.
Sajūsminātie Mirkšķoņi salāpīja Biedēkļa tērpu un piebāza to ar svaigiem salmiem. Bet Dzelzs Malkas Cirtēju izjauca pa daļām un, izlabojuši visus locekļus, salika atkal kopā, nopulēja tos līdz nepanesamam spožumam. Malkas Cirtējs viņiem tā iepatikās, ka Mirkšķoņi to lūdza kļūt par viņu valdnieku, un viņš apsolījās atgriezties, tiklīdz būs saņēmis no Gudvina sirdi.
Draugi atgriezās Smaragda pilsētā ar uzvaru, bet Gudvins nesteidzās izpildīt savus solījumus. Sadusmotā kompānija ielauzās pie viņa troņa zālē, un tur Totiņš aiz neredzama aizkara atklāja mazu vecīti svītrainās biksēs.
Ella un viņas ceļabiedri jutās ļoti vīlušies, kad šis pārbiedētais mazais cilvēciņš izrādījās lielais un šausmīgais burvis Gud- vins. Gudvins viņiem izstāstīja savu dzīves gājumu, atzinās, ka daudzus gadus muļķojis cilvēkus, bet nobeidza tā:
— Savus solījumus es izpildīšu, mani draugi! Es tomēr tik ilgus gadus biju burvis, ka daudz ko esmu iemācījies.
Gudvins noņēma Biedēklim galvu, izpurināja no tās salmus un piebāza to ar sēnalām, kuras bija sajaucis ar adatām un kniepītēm.
— Tagad jums ir neparasti ass prāts, mans draugs, — teica Gudvins, — iemācieties tikai to lietot.
— Ai, es katrā ziņā iemācīšos! —sajūsmā iesaucās Biedēklis.
Malkas Cirtējam Gudvins izgrieza caurumu viņa dzelzs krūtīs, iekāra tur ar zāģu skaidām piebāztu sarkana zīda sirdi un aizlodēja caurumiņu. Staigājot sirds dauzījās pret kr^ūšu kurvi, un lāga vīrs bija sajūsmināts.
Bet Lauvam atmaskotais burvis deva nodzerties drosmi no lielas bļodas, un Lauva apgalvoja, ka kļuvis drosmīgāks par visiem zvēriem pasaulē.
Tā piepildījās trīs draugu karstākās vēlēšanās, un tātad Ellai pienācis laiks atgriezties Kanzasā, kā bija pareģojusi Villinas burvību grāmata.
Bet te gadījās neveiksme.
Gudvins paziņoja, ka viņam apnikusi burvja loma un viņš grib atgriezties Kanzasā kopā ar Ellu. Ceļojumam viņš salaboja gaisa balonu, ar kuru bija atlidojis uz Burvju zemi. Kā par nelaimi, notika tā, ka vēja Brāzma aiznesa balonu ar Gudvinu, iekāms Ella bija paguvusi iekāpt, un meitene palika Burvju zemē.
Par Smaragda pilsētas valdnieku Gudvins savā vietā bija atstājis Biedēkli Gudro. Jaunais valdnieks sasauca draugus, un tika nolemts, ka visi kopā dosies pie labās burves Stellas cerībā, ka viņa palīdzēs.
Un Stella tiešām palīdzēja. Tiesa, pirms nonākt pie viņas, ceļiniekiem vēl gadījās daudz bīstamu piedzīvojumu, bet, izpalīdzēdami cits citam, viņi visu pārspēja.
Stella atklāja Ellai sudraba kurpīšu noslēpumu. Izrādījās, ka vajadzēja tikai vēlēties — un kurpītes tevi aiznesīs kaut vai līdz pasaules malai.
—Ja tu būtu zinājusi kurpīšu spēku,—teica Stella, — tu būtu varējusi atgriezties mājās tajā pašā dienā, kad viesulis tevi atpūta mūsu zemē.
— Bet tad es nebūtu dabūjis savas brīnišķīgās smadzenes un nebūtu kļuvis par Smaragda pilsētas valdnieku!—iesaucās Biedēklis. — Es līdz pat šim laikam kviešu laukā biedētu vārnas.
— Un es nebūtu dabūjis savu mīlošo sirdi,—teica Dzelzs Malkas Cirtējs. — Es stāvētu mežā un rūsētu, kamēr sabirztu drupačās.
— Bet es vēl tagad būtu gļēvulis, — teica Lauva, — un nebūtu kļuvis par zvēru karali.
— Es nemaz nenožēloju, ka viss tā sanāca, — pateica Ella. — Es ļoti priecājos, ka atradu jūs, mani jaukie, uzticīgie draugi, un palīdzēju piepildīt jūsu karstākās vēlēšanās.
Pēc tam meitene ar asarām acīs atvadījās no Biedēkļa Gudrā, no Dzelzs Malkas Cirtēja, no Drošsirdīgā Lauvas, pateicās Stellai par laipno palīdzību, piespieda sev klāt Totiņu un pavēlēja:
— Un tagad, kurpītes, nesiet mani uz Kanzasu pie tētiņa un māmiņas!
Ellas acu priekšā viss saplūda, saule pie debesīm sāka dzirksteļot ugunīgā lokā — un, pirms Ella bija paguvusi satrūkties, viņa jau atradās noriņā jaunās mājiņas priekšā, kuru tēvs bija uzcēlis viesuļa aiznestās kulbas vietā.
Bet kurpītes Ella pazaudēja, sperot trešo — pēdējo soli pie mājiņas, un tur nebija ko brīnīties: Kanzasā taču nav vietas burvībām.
Ellas otrais ce ļojums uz burvju zemi
Vēl tajā laikā, kad Zilajā zemē valdīja Gingema, tur dzīvoja ļauns un viltīgs galdnieks Urfins Džīss. Viņš nemīlēja savus ciltsbrāļus un uzcēla sev māju mežā, netālu no Gingemas alas. Bet vēlāk viņš iestājās burves dienestā un palīdzēja viņai ievākt no Gremoņiem nodevas.
Dažus mēnešus pēc Gingemas bojā ejas Burvju zemei pāri gāja vētra. Tā sanesa Urfina sakņu dārzā nezināma auga sēk- las, un no tām īsā laikā pieauga grēdas. Jo vairāk Urfins centās nezāles izravēt, jo biezāk tās saauga, tik liels bija to dzīvības spēks. Beidzot galdnieks izrāva augus ar saknēm, smalki sakapāja un izžāvēja uz dzelzs pannām.
Galdnieka iegūtais brūnais pulverītis izrādījās dzīvinošs. Džīss bija nejauši uzbēris lāčādai vienu šķipsniņu — un āda atdzīvojās, sāka staigāt un runāt. Urfins atdzīvināja koka klaunu, un tas iekoda savam saimniekam pirkstā.
Tad Džīsam radās godkārīgs plāns: iztēst spēcīgus koka zaldātus, atdzīvināt tos un ar to palīdzību kļūt par Burvju zemes pavēlnieku. Urfins bija smalks galdnieks un savu nodomu piepildīja. Ar kokpauru armiju viņš pakļāva sev vispirms Gremoņu zemi, bet pēc tam arī Smaragda pilsētu, kurā valdīja Gudvina pēctecis Biedēklis Gudrais.
Ne tik viegli Urfinam izdevās iekarot Smaragda pilsētu. Biedēklis un viņa draugi Garbārdainais Zaldāts Dins Hiors un Vārtu Sargs Faramants drosmīgi atsita visus Urfina Džīsa kokpauru uzbrukumus. Tad Džīss izdomāja viltību. Viņš pārsvieda pār pilsētas mūri koka klaunu, pavēlēdams atrast pilsētnieku vidū nodevēju. Un klauns tādu nodevēju atrada: tas bija skaudīgais bagātnieks Rufs Bilāns, kurš pats sapņoja kļūt par pilsētas valdnieku. Naktī Rufs Bilāns atvēra ienaidniekiem vārtus, un Smaragda pilsēta kļuva Džīsa laupījums.
Par nodevību Rufs Bilāns saņēma balvu: karalis Urfins viņu iecēla par savu pirmo ministru. Pilsētā atradās arī citi nodevēji. Urfins tiem piešķīra padomnieku titulus.
Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs nonāca Urfina gūstā. Kad viņi atteicās kalpot viltus karalim, Džīss tos ieslodzīja augstā tornī netālu no pilsētas. Tur viņiem vajadzēja atrasties apcietinājumā, kamēr tie nepadosies Urfinam.
Bet draugi pat nedomāja padoties. Cauri restēm pie viņiem iekļuva labā paziņa vārna Kaggi-Karr, tā pati, kas Biedēklim bija ieteikusi sadabūt gudras smadzenes. Gūstekņi nolēma sūtīt vārnu uz Kanzasu, lai viņa atsauktu palīgā Ellu. Malkas Cirtējs ar adatiņu uzskrāpēja uz koka lapas vēstījumu Ellai, un Kaggi-Karr devās garā un bīstamā ceļā. Viņai izdevās meiteni sameklēt un nodot vēstuli.
Smitu fermā tajā laikā viesojās misis Annas brālis Čarls Bleks, jūrnieks ar vienu kāju, jautrs, uzņēmīgs cilvēks. Ella bija ļoti sadraudzējusies ar tēvoci Carlu, izstāstījusi tam savus piedzīvojumus Burvju zemē un klusībā atzinusies, ka ilgojas pēc tur palikušajiem mīļajiem draugiem. Un pēkšņi no viņiem pienākusi vēsts ar ziņu, ka Biedēklis un Malkas Cirtējs nokļuvuši postā!
Ella izlūdzās vecākiem, un tie viņai atļāva atkal doties uz Burvju zemi kopā ar tēvoci Carlu. Ella aicināja līdzi arī Gud- vinu, kurš kaimiņu pilsētiņā bija atvēris veikaliņu. Gudvins kategoriski atteicās.
— Man pietiek burvju un burveņu, un visādu burvestību! — viņš teica.—Tas viss man apnicis līdz nāvei!
Ella un Carls Bleks devās ceļā divatā, paņemdami līdzi arī Totiņu. Nonākot pie Lielā tuksneša, tēvocis Carls, būdams visādu darbu pratējs, izņēma no mugursomas instrumentus un uztaisīja sauszemes kuģi uz četriem platiem riteņiem. Uzvilkuši buras, ceļinieki šķērsoja tuksnesi, gandrīz vai nobeigdamies aiz slāpēm. Pēc tam viņi pārkļuva kalniem un nonāca Gremoņu zemē. Tur Ella un jūrnieks uzzināja, ka viņus sagaida grūts uzdevums — jāpārvar viltīgais Urfins Džīss un viņa koka zaldāti.
Viņi tomēr nenobijās, izsauca palīgā Lauvu un devās uz Smaragda pilsētu pa ceļu, kas bruģēts dzelteniem ķieģeļiem. Ceļā Ella un viņas draugi, tāpat kā pirmajā reizē, sastapa daudz briesmu, bet jūrnieka apķērība palīdzēja tās pārvarēt. Kad viņi tuvojās Smaragda pilsētai, izrādījās, ka tajā iekļūt nav iespējams, to bija ielenkuši Urfina Džīsa zaldāti un policisti.
Ella papūta sudraba svilpīti, un viņas priekšā nostājās feja Ramina, lauku peļu karaliene. Ramina izstāstīja meitenei, ka netālu sākas pazemes eja, kas ved uz tā torņa pagrabu, kurā ieslēgti Biedēklis un Malkas Cirtējs. Bet peļu karaliene brīdināja Ellu, ka šī eja iet gar Pazemes kalnraču zemi, un ieteica būt uzmanīgai un nebāzt degunu viņu darīšanās.
Brīdinājums bija īsti vietā. Ella gandrīz samaksāja ar dzīvību par ziņkārību, aplūkojot pazemes pasaules brīnumus pa nejauši atklātu lodziņu. Sargs, kas uz pūķa lidinājās zem Alas velves, izšāva uz viņu bultu, un meitene tikai caur brīnumu izglābās.
Pa visu šo notikumu laiku Burvju zemē valdīja Urfins. Bet viņam nebūt neklājās jauki. Lai izklaidētos, viņš rīkoja dzīres, bet neviens pilsētnieks uz tām nenāca, un klausīties lišķīgās ministru runas karalim bija apnicis.
Urfins uzdzirda, ka Zilajā zemē ieradusies Ella ar savu tēvoci, kuru mazie Gremoņi bija iesaukuši par Aizkalnu Milzi. Gatavodamies cīņai ar atnācējiem, Urfins taisīja arvien jaunas koka zaldātu nodaļas, atdzīvinādams tos ar brīnumpulverīti. šis darbs viņu šausmīgi nogurdināja, bet pēc tam dzīvinošais pulverītis izbeidzās.
Par spīti policistu un kokpauru modrībai, Ella un Čarls Bleks atbrīvoja no gūsta Malkas Cirtēju, Biedēkli, Garbārdaino Zaldātu un Vārtu Sargu Faramantu, un viņi visi devās uz Violeto zemi. Tur viņi apbruņoja Mirkšķoņus un kopā ar tiem uzsāka cīņu pret Urfina Džīsa koka armiju. Jūrnieka galvenā cerība bija koka lielgabals, kuru izgreba no resna baļķa un kuram Carls Bleks pats izgatavoja pulveri.
Un lielgabals nepievīla. Tā vienīgais šāviens izšķīra kaujas iznākumu. Koka zaldāti baidījās no uguns, un, kad uz viņu galvām sāka birt degošas lupatas un kvēlojošas ogles, kokpauri šausmās bēga.
Urfins Džīss nokļuva gūstā. Viņu tiesāja un izsūtīja trimdā. Kareivīgie kokpauri pārvērtās par jaukiem darbīgiem strādniekiem, jo pēc Biedēkļa ieteikuma viņiem nikno ģīmju vietā izgrieza laipnas, smaidīgas sejas.
Pilsētniekus — nodevējus, kas bija kalpojuši Urfinam Džīsam, sodīja, tikai pats galvenais nodevējs — pirmais ministrs Rufs Bilāns kaut kur nozuda.
Un atkal mazā meitenīte Ella Smite no Kanzasas izšķīrās ar saviem uzticīgajiem draugiem . . .