. . . Rufs Bilāns skrēja. Viņa īsās, resnās kājeles sametās, elpa gārdzoši lauzās ārā no plaši atvērtās mutes. Lukturis Rufa trīcošajā rokā šūpojās, vāji apgaismodams ceļu.
Kaut varētu apstāties, atpūsties! . . . Bet aiz muguras bija dzirdama Dzelzs Malkas Cirtēja kāju smagā klaboņa. Un nepārvaramas bailes dzina bēgli uz priekšu.
Vēsti par izšķirošo kauju un koka armijas sagrāvi Rufam Bilānam bija atnesuši no kaujas lauka aizbēgušie ātrkājainie policisti. Pārējie karaļa padomnieki, Bilāna darba biedri, bija nolēmuši tautas priekšā nožēlot grēkus un lūgt piedošanu. Bet viņu vaina, salīdzinot ar Rufa noziegumu, bija niecīga. Nez vai viņš būtu saudzēts par riebīgo nodevību. Un Rufs Bilāns nolēma paslēpties.
Bet diez vai visā Burvju zemē būtu atradies cilvēks, kas Bi- lānu paslēptu no tautas dusmām. «Es paslēpšos pazemes ejā,» nolēma Bilāns.
Nodevējs tā steidzās atstāt pilsētu, ka nepaķēra līdzi neko ēdamu un paņēma tikai lukturīti ar eļļas lampiņu: pazemes ejā taču valdīja mūžīga tumsa.
Rufs Bilāns iezagās torņa pagrabā — tā paša torņa, kura augšējā laukumiņā turēja gūstā Malkas Cirtēju un Biedēkli. So pagrabu no pazemes šķīra stipras durvis. Bet durvīs jūrnieks Carls bija izzāģējis caurumu, kad Ella un viņas draugu kompānija te ieradās, lai atbrīvotu gūstekņus. Pa šo caurumu brīvībā izkļuva Malkas Cirtējs un Biedēklis, un tagad ar mokām pa to izlīda resnais Rufs Bilāns.
Bēglis steigšus uzšķīla uguni, aizdedzināja lampiņas degli un metās pazemes tumsā. Drīz viņš izdzirda aiz sevis Dzelzs Malkas Cirtēja smago gaitu. Tas kliedza:
— Nāc atpakaļ, neprātīgais cilvēk! Alā ir briesmoņi! Tev draud bojā eja! . . .
Bet baiļu apmāktajam Rufam Bilānam tas viss likās labāks par atgriešanos pilsētā, kuru viņš bija nodevis ienaidniekiem. Šausmas viņu dzina uz priekšu, tikai uz priekšu, un beidzot, pamanījis pazemes koridora sienā melnu caurumu, Rufs neprātodams drāzās tajā. Viņam pavērās šaura, līkumaina eja, un Rufs Bilāns, cenzdamies netrokšņot, zagās arvien tālāk un tālāk. Dzelzs Malkas Cirtēja balsi un soļus vairs nedzirdēja: kā redzams, tas bija pazaudējis bēgļa pēdas.
— Glābts! — nopūtās Rufs Bilāns, nokrita uz akmens klona un zaudēja samaņu.
Lukturis izkrita viņam no rokas, lampiņa nomirkšķinādamās apdzisa, un Bilānu ietina necaurredzama tumsa.
Rufs Bilāns pamodās. Viņš nezināja, vai ilgi gulējis nesamaņā, bet rokas un kājas bija notirpušas, viņš tikai ar pūlēm piecēlās. Tikai tagad viņš pilnībā izprata sava stāvokļa šausmas. Viens, bez pārtikas un ūdens, bez gaismas, jo lampiņā eļļas tik tikko pietiks trīs četrām stundām . . .
«lešu atpakaļ un padošos,» Bilāns nolēma. «Tur mani varbūt atstās dzīvu, bet šeit es aiziešu bojā drausmīgās mokās no bada un slāpēm.»
Viņš iededza lukturi un gāja. Bet pēc ģīboņa Rufs Bilāns neprata atrast vajadzīgo virzienu un nevis tuvojās atstātajam galvenajam koridoram, bet attālinājās no tā. Viņš to aptvēra ne tik drīz, tikai tad, kad šaurā eja pēkšņi paplašinājās un pārvērtās platā, apaļā alā, kuras sienās rēgojās vairāki caurumi.
Nepaguvis vēl apdomāt turpmāko rīcību, bēglis izgāja alas vidū un apskatījās visapkārt.
— Te es neesmu bijis, — Rufs noteica pats sev, un viņa balss vārgā skaņa, daudzkārtīgi atbalsodamās no sienām, kļuva neparasti dobja. — Tātad es esmu gājis uz citu pusi. Bet pa kuru eju es šeit nokļuvu?
Un tad šausmas sastindzināja asinis: viņš nevarēja aptvert, pa kuru koridoru iznācis.
Zaudējis spriestspēju, Rufs Bilāns metās pirmajā caurumā, kas pagadījās acu priekšā. Pēc desmit minūšu ilga bezjēdzīga skrējiena viņš atdūrās pret sienu: eja izrādījās strupceļš.
Atgriezies pazīstamajā alā, Rufs vispirms nolika akmeni pie cauruma, pa kuru tikko bija iznācis.
— Es atzīmēšu katru eju, kurā esmu bijis, — teica Bilāns. — Tad es vismaz divas reizes nestaigāšu pa vienu un to pašu vietu . ..
Dažas minūtes atpūties, Rufs Bilāns iegāja blakus koridorā. Kad šis koridors sadalījās divos, bēglis izvēlējās labējo. Bet drīz vien viņam atkal vajadzēja izraudzīties vienu no diviem virzieniem. Jo tālāk viņš gāja, jo sarežģītāks kļuva šauru un platu, augstu un zemu, taisnu un līku eju mudžeklis. Šīs ejas savienoja alas, kas reizēm atgādināja plašas dzīru zāles, līdz kuru griestiem nesniedzās luktura vājā gaismiņa, te atkal tās līdzinājās apaļām bļodām gan ar ūdeni dibenā, gan pieblīvētas ar griestiem atlūzušām akmeņu lauskām . . .
Bezmērķīgos klejojumos pagāja vairākas stundas. Cik? Bilāns to nezināja, bet redzēja, ka lampiņa lukturī sāk dzist: drīz izbeigsies eļļa. Bēgli gaidīja visgrūtākais pārbaudījums — labirinta tumsa, kurā viņš varēs virzīties uz priekšu tikai rāpus, aptaustot ceļu .. .
Pēkšņi Bilānam pazemē atklājās kaut kas jauns: ceļu aizšķērsoja no daudzkrāsainiem ķieģeļiem uzcelta siena.
Cilvēku roku darbs! Tātad šinī noslēpumainajā labirintā bijuši cilvēki! Un iespējams, ka viņi arī patlaban ir tepat un paglābs klaidoni no bojā ejas.
Rufs Bilāns apstājās. Cauri starpsienai bija tikko sadzirdamas balsis. Tā, viņš nebija alojies, te ir cilvēki, un tie viņam palīdzēs . . . Rufs apskatījās: nostūrī mētājās mūrnieku aizmirsta sarūsējusi cērte.
Priekā apreibis, bēglis ar izmisīgu spēku sāka lauzt caurumu ķieģeļu starpsienā.
«Ātrāk, ātrāk!» viņš domāja. «Turp! Citādi vēl cilvēki aizies, un es palikšu viens šajā necaurredzamajā tumsībā . . .»
Un tiešām lampiņas deglis uzliesmoja un apdzisa, un Bilānu ietina tumsa. Bet šajā mirklī siena zem viņa trakajiem zvēlie
niem iebruka, viņš izdzirda tekoša ūdens burbuļošanu, bet pēc tam skaļus kliedzienus.
Rufa Bilāna priekšā pavērās neliela apaļa istabiņa, kuru vāji apgaismoja pie griestiem piekārtas fosforiskas bumbiņas. Istabas grīdā Bilāns ievēroja ātri aizplūstošu baseinu, bet pretējā pusē atvērās durvis, un ieskrēja trīs cilvēki smailās cepurītēs ar tām piestiprinātām bumbiņām. Cilvēku sejas bija bālas, lielām, melnām acīm viņi izbijušies raudzījās uz Rufu.
— Nelaime! — iekliedzās viens no pazemes iedzīvotājiem. — Svētais avots izsusa!
Rufs Bilāns nodrebēja. Viņš vēl nesaprata, ko nodarījis, bet sajuta drebuļus. Acīm redzot, viņš izdarījis smagu noziegumu, un viņam draud sods.
— Kas tu esi un kā te nokļuvi? — bargi noprasīja viens no ienācējiem, šķiet, priekšnieks, spriežot pēc viņa pavēlošās stājas.
— Esmu nelaimīgs trimdinieks, nāku no augšējās pasaules, — trīcēdams atbildēja Bilāns. — Mani vajāja, man draudēja nāve, un es paslēpos šeit pazemē.
— Mums ir zināms, ka augšējie iedzīvotāji ir taisnīgi. Tu droši vien esi izdarījis kādu noziegumu, ja tev draudēja tāds sods, — vērīgi piezīmēja sardzes priekšnieks.
— Diemžēl tā tas ir, — Bilāns atzinās un nokrita ceļos. — Es palīdzēju ienaidniekiem iekļūt manā dzimtajā pilsētā, kuru viņi bija nesekmīgi ielenkuši.
— Ā, tu esi nodevējs! — nicinoši iesaucās sardzes priekšnieks. — Un šim riebīgajam noziegumam tu šeit esi pievienojis vēl otru: izpostījis baseinu ar Aizmidzinošo ūdeni tieši tajā laikā, kad tas tikko sāka plūst no zemes dzīlēm.
— Ak posts, ak posts! — Rufs Bilāns sāka vaimanāt. — Bet es jau otru dienu maldos pa labirintu, es pazaudēju cerību uz glābiņu un tad pēkšņi izdzirdu jūsu balsis. Nu un tad . . . pazaudēju galvu!
— Baidos, ka tu pazaudēsi to uz visiem laikiem, — drūmi pajokoja sardzes priekšnieks.—Tūlīt es tevi aizvedīšu pie karaļa Mentaho, tu, svešzemnieki Bet jūs, draugi, — viņš griezās pie padotajiem, — palieciet un uzmaniet avotu! Lai viens no jums steidzas uz pilsētu, ja atkal parādītos ūdens. Tikai baidos, ka tas nenotiks . ..
— Ej, Reņjo, visu izdarīsim, — atbildēja palicēji.