Eja, pa kuru Reņjo veda gūstekni, reizēm dalījās. Rufs Bilāns ievēroja, ka sardzes priekšnieks katrreiz virzījās pēc bultu norādījuma, kuras bija ar sarkanu krāsu uzzīmētas uz koridora sienām.
«Ja es būtu pamanījis šīs zīmes, varbūt es būtu izkļuvis no labirinta, nesagraudams šo nolādēto sienu,» nodomāja Rufs Bilāns. «Bet kāpēc viņi tik augstu vērtē to ūdeni?»
Ja Rufs šajā brīdī būtu zinājis, kāda nozīme Aizmidzinošajam ūdenim Pazemes valsts dzīvē, aiz šausmām viņam mati saslietos stāvus. Bet tas viņam palika mīkla, tāpēc viņš gāja diezgan mierīgi, cerēdams, ka gan jau kaut kā izķepurosies.
«Par to, ko esmu nodarījis augšā, pazemes kalnračiem .nav tiesības mani sodīt,» spriedelēja nodevējs, «bet sagrautais baseins.. . Nu, kas tur. . . To es pats savām rokām salabošu . . .»
Ceļš visu laiku strauji pazeminājās. Bieži bija jākāpj lejup pa kāpnēm, kuru akmens pakāpieni cilvēku roku izcirsti. Gājiens bija ilgs.
Bet tad koridora klons kļuva horizontāls, sienas izpletās, bumbiņas spīdums pie Reņjo cepures sāka bālēt, un priekšā parādījās vājš, dziestošas dienas gaismai līdzīgs gaišums. Rufs Bilāns ieraudzīja milzīgu alu, kuru apgaismoja augšā virmojoši zeltīti mākonīši. Sur tur pakalnos pavīdēja ciematiņi, bet miglainā tālē varēja jaust mūra apjoztu pilsētu.
«Tad tāda ir tā teiksmainā Pazemes valstība, par kuru jau bērnībā biju dzirdējis tik daudz brīnišķīgu nostāstu,» Bilāns teica sev un griezās pie pavadoņa:
— Pasakiet, godātais Reņjo, — kā sauc pilsētu, uz kuru jūs mani vedat?
Atbildes vietā viņš saņēma pa krūtīm tādu belzienu, ka tikko noturējās kājās.
— It neko nejautā, ja tev dārga tava dzīvība! — bargi noteica Reņjo. — Mūsu valstībā zemākajam nav tiesības uzdot jautājumus augstākajiem.
Rufu Bilānu sāka kutināt senā uzpūtība. Viņš gribēja lepni iebilst, ka augšējā pasaulē ieņēmis ļoti augstu stāvokli, bet noklusēja.
«Kā redzams, te jāpaļaujas tikai uz savām acīm un ausīm,» nodomāja Bilāns un sāka uzmanīgi visu apskatīt.
Viņš redzēja daudz ko interesantu. Ceļš veda caur laukiem, šur tur izlocīdamies ap pakalniem. To iejoza ceļmalās salikti, spilgti zaļos, zilos un sudrabotos toņos nokrāsoti stabiņi. Un cik patīkami bija acīm apstāties pie tiem pēc blāvajām, drūmajām pazemes krāsām .. .
Kādā ceļam pieguļošā laukā patlaban ara. Milzīgā arklā bija iejūgts sešķepains zvērs. Lempīgi soļodams, tas viegli vilka arklu, kura lemesis atšķēla platas zemes sloksnes. Aiz arkla soļoja arājs audekla blūzē, uzlocītām biksēm, kailām kājām. Galvā tam bija zaļa mice ar pušķi galā. Otrs zemnieks vadāja Sešķepaini aiz pavadas, likdams tam apgriezties, kad arkls aizsniedza lauka robežu.
Šis skats Rufu Bilānu pārsteidza: augšējā pasaulē taču nevienam nebija pat jausmas par tādiem dīvainiem dzīvniekiem. Rufs gribēja pajautāt savam pavadonim, vai viņu zemē ir daudz tādu piejaucētu zvēru, bet atcerējās neseno pamācību un iekoda mēlē.
Bet tad viņš ieraudzīja tādu skatu, kas lika viņam šausmās sastingt un ar kliedzienu pieplakt zemei. No augšas, švīkstinādams varenos plēvainos spārnus, laidās lejup milzīgs pūķis ar gludenu, baltu pavēderi, dzeltenām acīm apakštasītes lielumā. Briesmoņa mugurā sēdēja cilvēks ādas uzvalkā, zaļā beretē.
Cilvēkam, kas atlidoja uz ķirzakas, aiz muguras bija garš loks un maksts ar bultām, rokā viņš turēja šķēpu. Garenā, bālā seja ar līko degunu izskatījās barga.
Rufs Bilāns saprata, ka tas ir darbu uzraugs, jo, viņam pēkšņi parādoties, divi arāji, kas lauka vidū atpūtās, strauji uzlēca kājās un ķērās pie darba. Uzraugs tos stingri sarāja par slinkošanu un aizlidoja. Bet tūlīt augstu mākoņos aizdrāzās otrs pūķis ar cilvēku uz muguras.
Reņjo vadīja gūstekni pa Alu jau pāris stundu, bet krēsla arvien vēl nebeidzās. Augšā tāpat spīguļoja zeltītie mākoņi,
tāle tāpat tinās dūmaka, un pakalna tumsa pilsēta, kurai tuvojās gājēji.
Lauki izbeidzās, apkārtne kļuva akmeņaina, paaugstināta. Ceļa kreisajā pusē parādījās ierīce, kas izrādījās garš veltnis ar robainiem skriemeļiem. Par spīti sliktajam garastāvoklim, Rufs Bilāns negribot pasmaidīja, redzēdams, ka šo sarežģīto sistēmu darbināja divi Sešķepaiņi, iedami viens aiz otra. No šahtas dziļuma, virs kuras stāvēja celtnis, slīdēja smagas mucas ar rūdu un dārdēdamas izgāza kravu lielos ratos. Rufs Bilāns ieraudzīja, ka arī ratos iejūgts Sešķepainis, kas mierīgi gaidīja iekraušanu un izklaidēdamies mētāja lielo, apaļo galvu.