Pilsēta atradās pie lielaj lēzenos krastos ieslēgta ezera. Ejot gar krastu, Rufs Bilāns vēl reizi pārliecinājās, cik izdomas bagāti ir pazemes iedzīvotāji. Ūdenī bija uzstādīts milzīgs rats ar platām lāpstiņām, kas stāvēja tālu cita no citas. Rats kustējās, jo pa lāpstiņām, vairīdamies no uzplūstošā ūdens, rausās uz augšu Sešķepainis. Zvērs bija noguris, smagi elsoja, no atvērtās mutes vērpetēm vēlās ārā putas.
— Tā tev vajag, nelieti!—Reņjo dusmīgi uzsauca nezvēram.— Sakropļoji dzinēju, tad pumpē nu ūdeni Septiņu valdnieku pilsētai!
«Ahā, tad lūk, kā sauc jūsu pilsētu! Te, redzams, var daudz ko uzzināt, ja tikai tur ausis vaļā,» ļaunā priekā nodomāja Bilāns. «Tagad es pat bez iztaujāšanas saprotu, ka jūsu zeme sadalīta septiņās daļās un katrā ir savs karalis. Nav lielas jūsu karalistes!»
Mazā grupiņa apstājās pie pilsētas vārtiem. Cietokšņa mūris bija celts no ķieģeļiem, kas laika gaitā nobrūnējuši. Reņjo paraustīja no augšas nokarājošos auklu. Pazinis konvojnieku, sargs atvēra vārtus un ielaida atnācējus. Viņš ziņkārīgi aplūkoja svešzemnieku, bet neiedrošinājās uzdot jautājumu.
«Tātad Reņjo ir augstāka pakāpe nekā viņam,» nolēma Rufs Bilāns.
Pilsēta nebija liela. Gar līkumotajām ieliņām stāvēja dīvaini izkrāsotas mājas ar augstiem, šauriem lodziņiem, stiprām durvīm. Pa logiem lūrēja ziņkārīgas sievietes zaļās aubītēs un ar acīm pavadīja svešzemnieku.
Iela izveda uz centrālo laukumu, kura vidū pacēlās septiņ- torņu pils. Rufam Bilānam acīs sāka ņirbēt, kad viņš ieraudzīja trīs blakus sienas, izkrāsotas apbrīnojami tīrā gaišzilā, zaļā un violetā krāsā.
Katram ēkas nodalījumam bija savs grezns lievenis ar masī- vām durvīm. Bilānam šķita savādi, ka pie tām nebija nekādas kustības un durvis bija cieši aizvērtas.
«Varbūt tur nedzīvo?» viņš nodomāja.
Pie katrām durvīm karājās neparasti ierīkots smilšu pulkstenis, kādu Rufs Bilāns augšējā pasaulē nebija redzējis. Tur bagātniekiem bija smilšu pulksteņi, bet tos apkalpoja sulainis, un, kad smiltis no augšējā nodalījuma pārbira apakšējā, viņš pulksteni apgrieza un skaļi ziņoja laiku.
Bet te divas savā starpā savienotas piltuves bija vertikāli piestiprinātas lielai, apaļai ciparnīcai. Nez vai Rufs Bilāns būtu izpratis, kā šis pulkstenis darbojas, bet tieši tad, kad viņš gāja garām zilajām durvīm, pēdējie smilšu graudiņi pārbira no augšējā nodalījuma apakšējā, un tajā pašā mirklī caurulīte pati apgriezās, bet ciparnīca pārvietojās no labās puses uz kreiso par vienu iedaļu tā, ka pret smilšu pulkstenim piestiprināto rādītāju nonāca nākošais cipars. Bet pulkstenī maigi ieskanējās zvans.
«Šie pazemes ļaudis ir apbrīnojami meistari,» ar cieņu nodomāja Rufs Bilāns.
Viņi pagāja garām pils zilajai daļai, un Bilāns aptvēra:
«Tagad mēs esam pie violetās sienas, aiz tās ir sarkanā, bet pēc tam arī oranžā, dzeltenā un zaļā, kur mums jānokļūst. Acīm redzot, Mentaho, pie kura mani ved, ir zaļais karalis, tas ir skaidrs no viņa ļaužu zaļajām cepurītēm.»
Rufs Bilāns nebija maldījies savos minējumos. Viņu uzveda uz zaļā lieveņa, un Reņjo ievadīja gūstekni zaļā pieņemšanas telpā garām zaļos svārkos tērptam sargam.
Plašajā pieņemšanas istabā nebija logu, bet to spilgti apgaismoja spīdošas bumbiņas, novietotas zem griestiem un pie pašiem griestiem. Zālē pastaigājās galminieki greznos zaļos tērpos, dārgakmeņiem rotātās cepurītēs.
Ieraudzījuši līdz šim Pazemes valstībā neredzētu cilvēku, galminieki metās pie Reņjo un apbēra to ar jautājumiem. To darīt viņiem bija tiesības, jo viņiem bija augstāka pakāpe.
Avota sargs teica:
— Kungi, man nav laika ar jums sarunāties, man nekavējoties jāziņo karalim par briesmīgu notikumu. Nupat ir izpostīts Svētais avots, un ūdens aizplūdis atpakaļ zemē.
Atskanēja saucieni:
— Bet tas nav iespējams!
— Šovakar mūsu sektoram jāliekas guļā!
— Ko tagad iesākt?!
Reņjo griezās pie kāda galminieka — stalta veča ar sirmām ūsām un bārdu:
— Kungs ministr Koriente, lūdzu nekavējoties izlūgt man audienci pie viņa majestātes.
Koriente tūlīt nozuda. Drīz pieņemamās zāles otrā galā atvērās durvis, un cienīgs ceremonijmeistars sauca:
— Viņa pazemes majestāte karalis Mentaho pavēl ievest sagūstīto svešzemnieku Varavīksnes pils troņa zālē!
Rufs Bilāns pazemīgi sekoja galminiekiem.
Fosforiskās bumbiņas — gan pušķīšos, gan sakārtas virtenēs, gan iestiprinātas lustrās — troņa zālei deva neparasti spilgtu apgaismojumu, bet tas negrieza acīs, un dīvainie gaismas ķermeņi nemeta no priekšmetiem ēnas. Tie arī nesildīja, izstarodami aukstu gaismu.
Vēlāk Rufs Bilāns uzzināja, ka Pazemes valstībā katru dzīvokli apgaismo spīdošās bumbiņas, jo pa logiem mājas iekšienē ieplūda pārāk maz gaismas. Fosforisko gaismekļu daudzumu noteica cilvēka bagātība. Lielmaņu mājās to bija desmitiem, bet nabaga būdiņu blāvi apgaismoja viena vienīga ^ bumbiņa ķiršogas lielumā. s
Taču to visu Bilāns uzzināja tikai vēlāk, tagad viņš skatienu vērsa uz zāles cjalu. Tur uz paaugstinājuma atradās karaļa tronis.
Platā krēslā ar bagātīgu griezumu rotājumu sēdēja garš, drukns cilvēks ar lielu, pinkainu galvu. Tas arī bija karalis Mentaho. No viņЈ pleciem nokarājās plata, zaļām puķēm izšūta mantija. Bilāna izbaiļu pilnais skatiens bija kā piekalts karaļa sejai.
— Stāsti visu bez noklusēšanas! — bargi pavēlēja karalis.
Bilāns apjucis, pie katra vārda stostīdamies, pastāstīja
par to, kas viņš bijis Smaragda pilsētā, kā no soda aizbēdzis pazemes pasaulē un ko nodarījis labirintā.
Mentaho klausījās, arvien vairāk saraukdams seju, bet pēc tam ilgi domāja. Zālē iestājās klusums, pat galminieki izbeidza sačukstēšanos: visi saprata, ka izšķiras cilvēka liktenis.
— Lūk, mans spriedums, — teica karalis. — Tu esi nekrietni izdarījies ar saviem līdzpilsoņiem, bet gar augšējās pasaules lietām mums nav daļas. Tu izpostīji Svēto avotu. Mūsu zemei
tā ir šausmīga nelaime, kuras sekas patlaban grūti pat paredzēt. Par tādu noziegumu katrs Pazemes valstības iedzīvotājs saņemtu nāves sodu. Bet tu neesi Alas iedzīvotājs, tu savu ļauno darbu izdarīji aiz neziņas un nāves bailēs. Tāpēc būtu netaisni atņemt tev dzīvību . . .
Rufam Bilānam gribējās kliegt aiz sajūsmas.
«Dzīvošu! Es dzīvošu!» viņam pazibēja līksma doma.
— Es tev pat došu vietu galmā, lai tu velti neēstu maizi, — turpināja Mentaho. — Bet nedomā, ka tu saņemsi galminieka godu tikai tāpēc, ka esi bijis Urfina ministrs. Es ieceļu tevi par ceturtā sulaiņa palīgu, un tu dzīvosi kopā ar galma apkalpotājiem . . .
Nodevējs nokrita pie karaļa kājām un sāka bučot viņa smaragdiem izšūtās kurpes.
Mentaho ar riebumu atrāva kājas un norūca:
— Šim cilvēkam ir sulaiņa dvēselīte, un starp kalpiem būs viņa īstā vieta.
Rufs Bilāns izgāja no troņa zāles starodams. Galvenais — viņam atstāta dzīvība, un gan viņš pacentīsies par katru cenu» izrausties augšā.