Tajā dienā, kad izsīka Aizmidzinošā ūdens avots, tāpat arT nākamajās dienās Septiņu valdnieku pilsētā sākās liela jezga. Karalim Mentaho ar ģimeni un galmu pienācis laiks iemigt, bet brīnumūdens bija nozudis klinšu dziļumos un, kā redzams, uz visiem laikiem.
Mentaho bērni rindiņā vilkās tēvam no muguras un čīkstēja.
— Tēti, tēti, mums gribas gulēt!
— Nu tad guliet! — atbildēja aizkaitinātais tēvs.
— Nav taču ūdentiņa . . .
— Guliet bez ūdentiņa!
— Bet mēs neprotam . ..
Un viņi tiešām neprata — tāpat kā viņu vecāki, kā galminieki un kalpi. Viņi neprata gulēt vienkāršā miegā, jo gadu simteņiem bija iemiguši tikai brīnummiegā.
Bezmiega izmocītie ļaudis bariem staigāja pakaļ Laika glabātājam Ružero un viņa palīgiem, lūgdamies atrast jel kādu izeju. Bet tie tikai atmeta ar roku. Ružero bija pienācis karsts darba laiks — jāapmāca karaļa Eljanas pamodies galms. Tur nedrīkstēja zaudēt nevienu stundu: bija gadījies, ka miegu iz- gulējušie, ar kuriem pirmajās dienās pārāk maz nodarbojās, tā arī palika pilnīgi idioti . . .
— Ir gan laiciņš! — nopūtās Ružero, mācīdams karali Eljanu runāt: tēti, mamma, dod, karsti . . .
Beidzot daba uzvarēja: pēc četru dienu bezmiega karalim Mentaho, viņa ģimenei un galminiekiem atgriezās parastais miegs. Nevienā pils istabā nebija gultu, — agrāk taču cilvēkus, kas bija iemiguši no Aizmidzinošā ūdens, noguldīja īpašās noliktavās. Bet tagad katrs miega pārņemtais nevarēja līdz turienei nokļūt. Ļaudis aizmiga, kur pagadījās, un visdīvainākās pozās. Viens krāca, sēdēdams krēslā, nokāris galvu, otrs stāvēja, piespiedies pie sienas, trešs bija saritinājies kamolā uz sliekšņa . .. Pils zaļais sektors atgādināja apburtu pasaku valstību.
Kad Laika glabātājam paziņoja par notikušo, viņš aizgāja apskatīt jocīgo ainu.
— Beidzot viņi liks mani mierā! — Ružero pasmaidīja. — Ta- *gad viņiem viss ies kā cilvēkiem. Baidos tikai…
Bet, no kā viņš baidās, to gudrais Ružero nepateica; viņš steidzās uz nodarbībām ar karali Arbusto.
Divi karaļi, Mentaho un Arbusto, satikās, kad Mentaho bija izgulējies, bet Arbusto izņēmis apmācības kursu. Abi valdnieki bija nodzīvojuši pasaulē pa trīssimt gadu, bet vēl ne reizi nebija satikušies. Katru reizi, kad viens aizmiga, otrs vēl bija bērna prātā. Un nu viņi sastapās troņa zālē daudzo galminieku klātbūtnē un ziņkārīgi aplūkoja viens otru.
— Esiet sveicināti, jūsu majestāte! — sveicināja Mentaho; viņš bija gadu trīsdesmit jaunāks.
— Sveicināti, jūsu majestāte! — nošmakstināja Arbusto. — Man liels prieks ar jums iepazīties. Mēs tomēr esam radinieki, kaut arī ne visai tuvi. Liekas, jūsu vectētiņš bija otrās pakāpes brālēns manas mātes tēvocim?
— Nē, mana vecmāmiņa bija jūsu tēva tantes mazkrust- meita . . . Bet ko mēs rakāsimies tādos sīkumos, lai jau hronisti rokas vecās grāmatās . . .
— Pareizi, — piekrita Arbusto. — Sauksim viens otru gluži vienkārši par brāli: mēs abi taču esam slavenā Bofaro pēcteči. Tu piekriti, brāli Mentaho?
— Piekrītu, brāli Arbusto!
Un karaļi paspieda viens otram roku, valdot vispārējai piekrišanai.
Atzīmējot patīkamo iepazīšanos, pilī notika jautras dzīres, kurās piedalījās abu karaļu svītas. Dzīrēs piedalījās arī Laika glabātājs Ružero. Reizē ar citiem arī viņam pasniedza vīna kausus, bet sirmgalvis tos atstūma, drūmi glaudīdams sirmo bārdu . . .