Pēc dažiem mēnešiem kļuva saprotams, par ko bažījās gudrais Ružero. Karaļi un viņu galmi pamodās cits pēc cita, un cits pēc cita atdzīvojās kādreiz klusie un vientuļie Varavīksnes pils sektori. Brīnumūdens neparādījās, un nebija iespējas aizmidzināt savu laiku novaldījušos karaļus.
Bet Rufs Bilāns, kas sajauca Pazemes valstības gadsimtu kārtību, kalpoja par sulaini karaļa Mentaho zaļajā sektorā. Viņš uzvedās klusāk par pelīti, ar apbrīnojamu cītību izpildīdams savus pienākumus un cenzdamies nerādīties acīs karalim un viņa augstmaņiem.
— Nelaime nāks pār mani, — domāja Bilāns, — ja viņi atcerēsies, ka šīs nekārtības cēlonis esmu es …
Kādā rītā pie karaļa Mentaho pārtikas ministra Lasampo ieradās maizes ceptuvju pārzinis.
— Man ir tas gods ziņot jūsu ekselencei, — viņš bēdīgi iesāka, — noliktavā miltu palicis vairs tikai trim nedēļām. Ja neienāks papildinājums, vajadzēs slēgt maizes veikalus un konditorejas.
— Papildinājums, papildinājums! — viņu ērcīgi pārtrauca ministrs. — No kurienes tas var nākt?
— Es domāju, — nomurmināja ierēdnis, — ka vajadzētu pirms termiņa sarīkot tirgus dienu . . .
— Jūs esat prātā jucis! — ministrs sāka kliegt. — Kādu tirgus dienu! Jūs esat aizmirsis, ka mēs jau visu, ko vien varējām, esam apmainījuši, bet jaunas preces nav saražotas?
— Kādas tādā gadījumā būs instrukcijas, jūsu ekselence?
— Vācies ārā!
Tiklīdz rūpju pilnais ierēdnis bija izgājis, kad ienāca piena produktu noliktavu uzraugs.
— Jūsu ekselence —viņš apjucis sāka runāt, — man klētīs sviesta un siera pietiks ne vairāk kā divām nedēļām.
— Un ko es tur varu līdzēt?
— Bet. . . varbūt. .. jūsu rīkojumi … — burkšķēja izbiedētais uzraugs.
— Lūk, mani rīkojumi! Konditoriem sviestu nedot! Zaldātu pavāriem sviestu nedot! Spiegus vispār izslēgt no pārtikas apgādes!
— Bet tad taču viņi nomirs badā .. . Kas izsekos nekārtībām? Un to kļūst arvien vairāk un vairāk . . .
— Nu ir gan uzdevums .. . Labi, spiegiem izsniedziet pus- normu, lai jaudā tikai vilkt kājas. Sapratāt?
— Sapratu, jūsu ekselence, — atbildēja uzraugs, kāpdamies uz durvīm.
Ar viņu sadūrās karaļa vīnzinis. Ieraudzījis tā samulsušo seju, ministrs paģība.
— Arī jūs? — klusi jautāja piena produktu uzraugs.
— Jā, — klusi atbildēja vīnzinis. — Vīna atlicis tikai nedēļai.
Viņi sāka noņemties, lai dabūtu Lasampo pie samaņas. Atžilbis tas steidzās pie citu karaļu ministriem. Izrādījās, ka ar produktiem visur tāds pats katastrofāls stāvoklis. Nolēma sasaukt Lielo Padomi, bet tas nebija noticis gadsimtiem ilgi, un visi bija aizmirsuši, kā to dara. Vajadzēja meklēt vecajās hronikās.
Sapulci vadīja karalis Barbedo, kurš valdīja tajā mēnesī. Viņš deva vārdu Laika glabātājam Ružero.
Ružero dažas minūtes stāvēja klusēdams, apskatīdams Padomes dalībniekus, kuru tērpi zaigoja visās varavīksnes krāsās. Viņa seja bija drūma. Pēdīgi viņš iesāka:
— Jūsu majestātes, ministru un galminieku kungi! Jums visiem zināms, cik grūts stāvoklis iestājies mūsu zemē, kamēr vairs neparādās Aizmidzinošais ūdens. Ar nožēlu esmu spiests ziņot augstajai sapulcei, ka mūsu meistaru izrakumu darbi nav devuši nekādus rezultātus. Svētais avots ir izsīcis uz visiem laikiem.
Runātājs apstājās, lai atņemtu elpu.
Ierunājās karalis Barbedo:
— Jūs stāstāt to, kas visiem zināms. Labāk paziņojiet kaut ko jaunu.
Ružero turpināja savu runu:
— Mūsu nelaime ir tā, ka mums pārāk daudz ēdāju un nepavisam nepietiek strādnieku. Es lasīju vecajās hronikās, ka tā bijis līdz Pirmās Aizmidzināšanas Dienai. Toreiz tauta nav varējusi pabarot karaļus un viņu galmus. Stāvokli glābis Aizmidzinošais ūdens, samazinot liekēžu skaitu septiņas reizes …
— Ko tad jūs ieteiktu? Nosist visus liekos? — izsmējīgi nokliedza ministrs Koriente.
— Kāpēc nosist? — mierīgi iebilda Laika glabātājs.—Viņi var paši sev sagādāt pārtiku. Katram no septiņiem karaļiem ir savs ministru, padomnieku un galminieku štats, pa pieci desmiti cilvēku. Tie palīdz savam pavēlniekam pārvaldīt valsti tikai vienu no septiņiem mēnešiem, bet pārējos sešus mēnešus pavada dīkdienībā. Bet kāpēc nevarētu pastāvēt tikai viens štats, kas, valdniekiem mainoties, pārietu no viena karaļa pie" cita? Mums atbrīvotos uzreiz trīssimt pāru darba roku, kas tik nepieciešamas laukos un rūpnīcās …
Ružero pārdrošais priekšlikums apstulbināja Padomes locekļus. Daudzi uzlēca kājās, lai paziņotu savu nepiekrišanu. Izcēlās liels troksnis. Sevišķi trakoja karaļu radinieki, visi šie tēvoči, brālēni, krustdēli. Bet likums aizliedza pārtraukt runātāju, kamēr tas nav izteicies līdz galam. Karalis Mentaho nodibināja kārtību, un Ružero turpināja:
— Pieņemot manu priekšlikumu, karaļi varētu atbrīvot lielāko daļu galma sulaiņu, kas pārpilda pili un apkalpo ne tik daudz monarhus un viņu ģimenes, kā ministrus un galminiekus. Un es domāju, ka tad nevajadzēs ne sargu, ne spiegu, jo tautai zudīs iemesls būt neapmierinātai. Es aprēķināju, ka ne mazāk par sešiem simtiem slaistu varētu strādāt derīgu darbu. Un, kad visi šie liekēži vairs nesēdēs tautai uz kakla, mums pilnīgi pietiks mūsu resursu.
Ružero beidza savu kvēlo, pārliecinošo runu, un zālē sākās sašutuma vētra. Ministri un galminieki bļāva, vicināja dūres. Atskanēja kliedzieni:
— Mēs lai staigājam aiz arkla, mēs, dižciltīgā Bofaro pēcteči! Cepināmies pie kausējumu krāsnīm? Atsakāmies no privilēģijām, ko esam mantojuši no senčiem, un iestājamies vienkāršās tautas rindās? Laika glabātājs ir sajucis prātā!
Pēc Ružero uzstājās daudzi ministri un padomnieki. Tie visi noraidīja Laika glabātāja plānu un runāja par to, kā jāpiespiež amatnieki un zemkopji vairāk strādāt. Ja fabriku strādnieki pieliks vairāk pūļu, varēs iemainīt vairāk pārtikas no augšējiem iedzīvotājiem. Bet sargus un spiegus atlaist nevar, jo tikai viņi tur tautu paklausībā.
Pēdējā oratora runu pārtrauca negaidīts notikums. Troņa zālē ielauzās pilsētas sardzes priekšnieks un aizelsies paziņoja:
— Jūsu majestātes! Tikko kā atlidoja sūtnis ar ziņojumu, ka Septiņu valdnieku pilsētai tuvojas divi svešzemnieki!
Sēde acumirklī beidzās. Kliegdami, cits citu grūstīdami un ķildodamies, karaļi un galminieki metās ārā no pils. Visiem pa priekšu auļoja dūšīgais Mentaho.
Raibais pūlis izskrēja aiz vārtiem un izbrīnā apstājās. Pilsētai tuvojās divi — slaids, tumšmatains zēns un meitene, piespiedusi pie krūtīm neredzētu pinkainu zvēriņu.