Diližansa kučieris bija tik labs pret Ellu, ka pabrauca trīs jūdzes lielu līkumu no lielā ceļa un pieveda Ellu tieši pie fermas, kur strādāja Bils Kanings.
Izdzirdis riteņu klaudzoņu, no būdiņas ar salmu jumtu un diviem pusakliem lodziņiem izskrēja zēns īsās biksītēs un rūtainā kreklā. Tas arī bija Fredis Kanings. Viņš piesteidzās pie ekipāžas un palīdzēja izkāpt Ellai, kas pēc triju dienu ceļojuma bija galīgi noreibuši.
— Ai, māsiņ! — priecīgi iesaucās Fredis. — Cik liela tu esi izaugusi! Un tu tomēr sadūšojies atbraukt? Bet es domāju, ka atstāt māju tev ir neiedomājama lieta.
Garais, staltais zēns paņēma Ellas bagāžu un devās uz būdiņu. Ella sirsnīgi pateicās kučierim par rūpēm un sekoja brālēnam. Totiņš priecīgi lēkāja apkārt.
Fredis turpināja pļāpāt:
— Nu, Ella, tu gan esi malacis! Tu, protams, esi liela mājās A unētāja un nekur neesi bijusi, varbūt tikai tuvākajā gada tirgū?
Ila pasmaidīja un teica skanīgā balsī:
— Tu maldies, Fredi! Es divas reizes esmu bijusi tāltālajā Burvju zemē!
— Ko?
Zēns apstājās un nolika nesamos zemē. Viņa seja tā piesarka, ka pat vasaras raibumus vairs nevarēja manīt. Viņš sažņaudza dūres un draiski tuvojās Ellai.
— Zini, es nemīlu izdomas, — viņš uzkliedza. — Lai arī tu esi meitene, bet par to es tevi iekaustīšu! Kas tā tāda par Burvju zemi?
— Es nemaz neizdomāju, — Ella mierīgi atbildēja. — Es atvedu tēvocim Bilam vēstuli no tēva, un tur viss aprakstīts.
Fredis ilgi nolūkojās viņā ar izbrīnu, bet pēc tam klusu pateica:
— Tādā gadījumā tu esi vislaimīgākā pasaulē … Un tu man to visu izstāstīsi?
— Protams, izstāstīšu. Bet zini, Fredi, te būs veselu nedēļu, ko stāstīt. Tur taču bija tik daudz visādu . . . No Cilvēkēdāja vien izsprukt! Viņš būtu mani apēdis, ja negadī- jies Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs. Un zobenzobu tīģeri! Un Gudvina Lielā un Šausmīgā pārvērtības! Un Lidojošie Mērkaķi! . . .
Fredis gāja klupdams, sarkdams aiz apmulsuma. Viņš uzskatīja sevi par lielu ceļotāju, bet nu izrādījās, ka, salīdzinot ar Ellu, viņš ir vienkārši nulle . . .
Bils Kanings atradās stepē, bet tante Kēte, maza, kalsna
sieviņa, ļoti laipni saņēma Ellu. Viņa uzsildīja lielā silē ūdeni, kur krustmeitai nomazgāties pēc ceļa. Bet Fredis dīdījās aiz durvīm, degdams nepacietībā drīzāk uzdzirdēt stāstu par māsīcas brīnišķīgajiem piedzīvojumiem.
Saules stari, lauzdamies caur ozola lapotni, bārstīja uz zemes tūkstošiem mirdzošu aplīšu. Koku zaros lēkāja putni, ar tiem ķildojās jestrā vāvere. Totiņš trenkāja tauriņus, bet Ella un Fredis sēdēja zālē, un meitene stāstīja par saviem neparastajiem ceļojumiem uz Burvju zemi.
Fredis klausījās aizturētu elpu un tikai brīdi pa brīdim sajūsmināts atkārtoja, ka viņš nekad neko tik brīnišķīgu nav dzirdējis.
— Un tas viss gadījās tev! — viņš iesaucās. — Visparastākajam skuķim … tas ir, atvaino, meitenei. Ak, kāpēc es neko tādu neesmu piedzīvojis?
— Ļoti vienkārši, — paskaidroja Ella. — Jums taču Aijovā nemēdz būt tādas viesuļvētras kā pie mums Kanzasā. Bet galu galā — kāda jēga būtu, ja arī vētra uznāktu šeit? Tik un tā nevarētu aiznest jūsu būdu uz Burvju zemi.
— Tiesa gan, — nopūzdamies piekrita zēns. — Bet stāsti tālāk, Ella! Tu paliki pie tās vietas, kad jums uzbrukuši Bastindas burvju vilki . . .
— Ar tiem tika galā Dzelzs Malkas Cirtējs, — teica meitene. — Tur bija četrdesmit vilku, un tieši četrdesmit reižu Malkas Cirtējs novicināja savu milzīgo cirvi. Bet ja tu būtu redzējis, kas tas par cirvi!
Stāsts turpinājās. Fredis klausījās, aiz skaudības nopūzdamies. Viņš būtu pusi dzīves atdevis, lai izjustu kaut mazu daļiņu no tā, kas bija lemts Ellai.
Ellas stāstījums vilkās vairākas dienas, bet pēc tam Fredis vadāja viņu pa apkārtni. Ferma atradās brīnišķīgi skaistā vietā. Nekas te neatgādināja saules izdedzināto Kanzasas stepi. Tas bija gleznains stūrītis ar mežainiem pakalniem, ar ielejām starp tiem, ar dziļām gravām, kuru dibenā murdēja vēsi strauti . . .
Šodien Ella un Fredis ķēra zivis ezerā, kas bija ieslēpies palejas vidū aiz žuburainiem vītoliem. Citu dienu viņi klaiņoja pa pakalnu nogāzēm, pa aitu iemīdītām taciņām, bet pēc tam devās izpētīt kāda nezināma strauta ceļu. Dienas aizsteidzās gaišas un priecīgas.