Ella sāka mācīties jāt. Viņu pierunāja Fredis.
— Klausies, māšel, — teica zēns, raukdams saulē izbalējušās uzacis,—tas gluži vienkārši būs kauns, ja tu, pie mums nodzīvojusi vasaru, neatgriezīsies mājās kā veikla jātniece! Tu, kas esi pieredzējusi ceļotāja.
Ellu nevajadzēja pierunāt. Bils Kanings nodeva krustmeitas pilnīgā rīcībā rāmu zirdziņu. Fredim bija labs auļotājs, jo viņš jāja lieliski un ne reizi vien bija aizstājis tēvu darbā.
Pirmajās dienās klājās grūti. Vakaros Ella nevarēja sēdēt, viņai sāpēja mugura, visi kauliņi smeldza, naktīs viņa slikti gulēja.
Bet pacietība visu uzveica, un pienāca diena, kad jāšanas sports Ellai no mocības pārvērtās baudā. Tagad bērnu pastaigas izvērtās daudz ilgstošākas, dažreiz aizjāja pat desmit jūdzes no mājām.
Reiz Fredis jautāja Ellai:
— Vai tu esi dzirdējusi par Mamutu alu?
— Protams, — atbildēja Ella. — Mums par to stāstīja skolā.
— Un tā ir vislielākā ala pasaulē.
— Tu neteiktu tā, ja būtu redzējis Pazemes kalnraču valstību,— iesmējās Ella. — Lūk, tā tikai ir ala!
Fredis sadrūma kā vienmēr, kad Ella it kā netīšām pārtrumpoja viņu ar savām atmiņām. Protams, arī viņam bija savi piedzīvojumi. Kādreiz viņš sniega vētras laikā bija Kordiljeros apmaldījies un gandrīz nosalis. Citreiz viņu vajāja stepes vilki un tikai straujais zirgs izglāba no bojā ejas. Un tad vēl viņš bija novēlies no koka un salauzis kāju. Ko lai saka — tas viss bija ko vērts un pacēla viņu augstu pāri citiem zēniem, bet kas nu tas bija salīdzinājumā ar Ellas pārdzīvojumiem?
Fredis ne bez nolūka uzsāka sarunu par alām. Viņam gribējās parādīt, ka arī Aijovā ir šis tas, ar ko palielīties. Apmēram divdesmit jūdžu attālumā no fermas, dziļā aizā, atradās ieeja maz pazīstamā alā, kur vēl nebija iekļuvuši tūristi, kur tie vēl nebija atdauzījuši piemiņai stalaktītu drumslas un sarakstījuši ar sveču kvēpiem uz sienām savus vārdus.
— Paklaiņosim tur, Ella, — ierosināja Fredis. — Tas ir tālu.
un agrak es tevi tur neaicinaju, bet tagad tu esi veikla jātniece un tāds ceļa gabals tev būs tīrais nieks.
Ella piekrita.
— Mēs atprasīsimies uz visu dienu, — zēns turpināja. — Paņemsim līdzi, kas vajadzīgs pamatīgai ekskursijai, un nodarbosimies ar pētījumiem.
Nākamajā dienā viņi izjāja agri no rīta. Ella veda līdzi ar produktiem cieši piebāztu somu — tante Kēte nebija skopojusies un sakravājusi tur tik daudz ēdamā, ka pietiktu trim dienām. Ellai priekšā tupēja Totiņš. Freda segliem bija piekārts pamatīgs čemodāns.
— Kas tad tas? — jautāja meitene.
— Laiva. Brezenta, saliekamā, — palielījās Fredis. — To man pagatavoja tētis. Stāsta, ka vienā no alām esot pazemes ezers. Tu vari iedomāties, cik interesanti būtu tajā pavizināties lāpu gaismā?
Bērni jāja nesteigdamies, un saule bija pacēlusies diezgan augstu, kad viņi nokļuva pie ieejas alā. Diena bija skaidra un silta, bet no tumšā cauruma dvesa mitrums un aukstums. Ella nodrebēja un ciešāk ietinās siltā lakatā.
— Tu zini, Fredi, — viņa teica, — patlaban es atcerējos, kā mēs ar tēvoci Čarlu, Lauvu, Totiņu un vārnu Kaggi-Karr tieši tāpat stāvējām pie pazemes ieejas, kuru mums parādīja lauku peļu karaliene . . .
Zēns sašuta.
— Paklau, Ella, — viņš dusmīgi pateica, — no tavas puses tā ir vienkārši cūcība dzīt tādus jociņus!
— Kādus? — nevainīgi pajautāja Ella, kaut gan viņas acis smējās.
— Nu —tādus! «Kad mēs ar Biedēkli . . . Kad Cilvēkēdājs . . . Kad peļu karaliene . . .» Vai tad es esmu vainīgs, ja man negadījās tur nokļūt?
Fredis gandrīz apraudājās aiz dusmām.
— Piedod, Fredi, es vairāk tā nedarīšu, — apsolīja Ella, un zēns pamazām nomierinājās.
Nocirtis vairākas sveķainas priedītes, Fredis sagatavoja milzīgu saišķi lāpu. Sērkociņi viņam glabājās kovbojkrekla krūšu kabatā, skārda kastītē. Zēns piesēja pie akmens tievas, lielā kamolā satītas dzijas galu.
— Es visu sagatavoju tālredzīgi, — teica Fredis. — Tādās alās var viegli apmaldīties.
— Tikai ne ar suni, — iebilda Ella. — Totiņš mūs vienmēr izvedīs pa pēdām. Vai ne, Totiņ?
Sunītis apstiprinoši ierējās.
Bērni iegāja alā. Fredis gāja pirmais, nesdams uz muguras laivu čemodānā, kuram bija piešūtas siksnas. Rokās viņš stiepa lāpas. Viņam sekoja Ella. Vienā rokā viņa nesa pārtiku, otrā dzijas kamolu. Totiņš noslēdza gājienu; ala viņam nepatika. Viņš aizdomīgi ošņāja gaisu un ņurdēja.