Vakarā bērni neatgriezās. Kaningu būdā sākās uztraukums. Misis Kēte izteica dažādus šausmīgus minējumus, vīrs viņu mierināja.
— Viņi nevarēja noklīst no ceļa: zirgi zina ceļu uz fermu. Par plēsīgiem zvēriem mūsu apvidū jau sen nav dzirdēts. Bērni gluži vienkārši ir aizkavējušies un pārnakšņos pakalnos. Ēdiena viņiem pietiek, sērkociņi Fredim ir.
— Var apmaldīties alā, — runāja misis Kēte. — Esmu dzirdējusi, ka tur esot daudz sarežģītu eju.
— Es iedevu puikam lielu kamolu dzijas, — teica Bils Kanings, — un cieši jo cieši piesacīju iet tikai tik tālu, kamēr pietiek pavediena.
Nakts pagāja nemierīga, bet rītā uztraukums vēl pieauga: fermā atskrēja Freda auļotājs ar pārrautu pavadu. Kļuva skaidrs, ka notikusi nelaime. Visi, kas bija brīvi no darba un varēja nosēdēt zirgos, nekavējoties ar Bilu Kaningu priekšgalā devās uz alu. Glābēju pulka ātrākie jātnieki aizauļoja divdesmit jūdzes divās stundās, gandrīz nodzīdami zirgus.
Netālu no alas, pie koka piesiets, stāvēja Ellas zirdziņš. Bērni nekur nebija redzami. Akmenim piesietā dzija veda alā. Glābēju barā sākās minējumi:
— Apmaldījušies pazemē? Bet varbūt ar gāzi saindējušies? Vai kāds no viņiem nav sasities?
Cilvēki devās alā ar aizdegtām svecēm un lampām rokās
(viņi bija rančā paņēmuši degvielas veselam mēnesim). Visiem pa priekšu steidzās Bils.
Sākumā ala nebija visai augsta un plata, bet pakāpeniski tā paplašinājās un ieveda lielā, garenā grotā, no kuras griestiem nokarājās stalaktīti, mirdzēdami lampu gaismā.
Izgājuši cauri grotai, ļaudis ieraudzīja trīs izejas no tās. Freda dzija veda vidējā. Viņi devās tajā, iedami ķēdītē, jo eja bija šaura un pazema. Dažiem garākiem vīriešiem vajadzēja saliekties gandrīz līdz vidum. Un pēkšņi Bils, kas vēl arvien gāja pa priekšv, dobji iekliedzās:
— "Nogruvums!
Ceļu aizšķērsoja cieša siena no sīkiem un rupjiem akmeņiem, kurus no augšas spieda miljoniem pudu smagais kalns. Un šajā biezajā masā pazuda pavediens — pēdējais norādījums, ka šeit aizgājuši bērni . . .
Bils Kanings izmisis sāka raudāt.
— Fredi, manu dēliņ! . . . Ella, mazulīte Ella! . . . Kāds šausmīgs gals!
Biedri mīļi mierināja Kaningu:
— Nevajag, Bil, veco zēn, nomierinies! Vēl viss nav zaudēts. Varbūt viņi ir tajā pusē . . .
Bils pielēca kājās.
— Jā, jā! Jārokas! Nekavējoties! Tūlīt!
Bet pie alas piejāja arvien jauni un jauni brīvprātīgie, un aizā izvērsās vesela nometne. Uzliesmoja ugunskuri, saimnieces gatavoja glābējiem pusdienas. Starp viņām bija arī tante Kēte, īsā laikā novecojusi par daudziem gadiem.
Vīrieši izklīda pa visu apvidu — savākt zemes rokamos instrumentus: lāpstas, laužņus, cērtes. Citi apkārtējā mežā cirta kokus, lai gatavotu balstus, ar ko nostiprināt eju.
Sākās drudžains darbs. Eja bija šaura, un tur varēja strādāt tikai pa trim, toties ļaudis mainījās katru ceturtdaļstundu un katrs grauzās nogruvumā ar jaunu spēku, bet garā ļaužu virkne izraktos akmeņus pasniedza no rokas rokā.
Citi glābēji rūpīgi izpētīja labo un kreiso izeju no grotas. Kas zina, varbūt viena no tām iet zemes dziļumā garām nogruvumam un kaut js ur no katastrofas izglābušies bērni gaida palīdzību. Diemžēl viens koridors pagriezās atpakaļ un noslēdzās ar loku, otrs izbeidzās strupceļā.
Uz Bila lūgumu par nelaimi paziņoja Džonam Smitam: viņam nosūtīja telegrammu. Ellas tēvs un māte nelaimes vietā ieradās trešajā dienā. Viņi bija izmisuši. Fermeris Džons tūlīt ķērās pie darba, bet glābējiem jau bija modušās pirmās šaubas, šaurajā un zemajā koridorā bija ļoti grūti rakt, un astoņās dienās eja bija pavirzījusies tikai par pusotriem simtiem pēdu. Bet klauvēšana un iztaustīšana ar gariem urbjiem liecināja, ka aizbērums velkas vēl ļoti tālu, varbūt vairākus simtus pēdu. Vēl vairāk — lielās grotas griestos kļuva dzirdami draudoši sprakšķi. Varēja notikt jauns nogruvums un aprakt daudzus.
Džons Smits un Bils Kanings pirmie ierosināja atrakšanu izbeigt.
— Kā redzams, mūsu bērnus neizdosies glābt, — drūmi noteica Bils. — Ja arī viņi nav nospiesti, tad, bez šaubām, nomiruši badā . . .
Divpadsmitajā dienā glābšanas darbus pārtrauca.