Fredis, Ella un Totiņš nebija aizgājuši bojā. Nogruvums notika, kad viņi jau bija tālu no bīstamās vietas. Bet briesmīgais zemes satricinājums viņus notrieca uz alas klona, no griestiem bira akmentiņi. Pēc tam viņi izdzirda apdullinošu grāvienu, un vēja brāzma nodzēsa lāpas. Totiņš izmisīgi iegaudojās, bet satriektie Ella un Fredis nespēja izteikt ne vārda.
Pēc tam meitene ierunājās:
— Ne velti Totiņš tā stīvējās pretim, negribēja te nākt. To- tiņ, mīļais, tu esi gudrāks par mums!
Totiņš trīcēja aiz bailēm, bet arī bērni nejutās labāk. Fredis aizdedzināja lāpu.
— Apskatīsim, kas ir noticis . . .
Viņi gāja atpakaļ, uzmanīgi apskatīdamies, apraudzīdami griestus un sienas. Par laimi, šī alas daļa, kā redzams, bija sevišķi stipra: tikai vietvietām bija parādījušās plaisas. Bet pēc trīssimt soļiem ceļotājiem vajadzēja apstāties — viņu priekšā nekārtīgā blāķī gulēja akmeņu nogruvums.
— Mūsu kaps būtu bijis ļoti smags, ja mēs nebūtu paguvuši
laikus no šejienes aiziet, — izbailēs nočukstēja Fredis, un, kaut gan alā bija auksts, uz viņa sejas izspiedās sviedru lāses.
— Ko lai tagad darām, Fredi? — jautāja Ella, bezspēcīgi atslīgusi zemē.
— Ko? … Es nezinu . . . Mēģināsim sameklēt citu izeju, — nedroši atbildēja zēns.
Bet viņa smadzenēs pazibēja šausmīga doma:
«Diez, vai ir cita izeja . . .»
Ella piecēlās no alas aukstā, mitrā klona.
— Iesim. Es tikai esmu ļoti izsalkusi. Mēs taču kopš rīta neko neesam ēduši.
— To tu labi izdomāji, māsiņ, — ar mākslotu jestrumu iesaucās Fredis. — Tiešām, jāiestiprinās pirms grūtā ceļa.
Viņi paēda, pabaroja Totiņu, iedzēra no blašķes aukstu tēju.
— Vissmagāko mēs neņemsim līdzi,—teica Fredis.
Viņš nolika lāpu saišķi uz čemodāna, iedodams Ellai nest tikai trīs četras. Apspriedušies nolēma atstāt Totiņu pie produktiem: alā varēja būt žurkas, un pārtikas pazaudēšana būtu nelabojama nelaime. Sunītis protestējot rūca, bet Fredis viņu ar siksnu stingri piesēja pie čemodāna.
Bērni devās meklējumos. Fredis risināja kamolu, cenzdamies nepārraut dziju. Ko varēja zināt, varbūt šajā Kētes rokām vērptajā tievajā, baltajā dzijtiņā viņu vienīgais glābiņš?
— No lielās grotas sākās trīs koridori, — teica Fredis, — un mēs gājām pa vidējo. Labi būtu, ja mums laimētos iekļūt vienā no malējiem. Tad mēs tiktu ārā . . .
Bet tas būtu bijis iespējams tikai tādā gadījumā, ja malējās ejas savienotos ar vidējām šķērsejām. Tādu koridoru tomēr nebija. Gribi vai negribi, vajadzēja iet uz priekšu.
Eja, pa kuru gāja bērni, atkal kļuva platāka un izvērtās par lielu, apaļu alu. Tās sienās rēgojās vairāki caurumi. Kurš no tiem varētu izvest ārpusē?
Neizlaizdams no rokām kamolu, Fredis apņēmīgi devās pie viena cauruma un izņēma no kabatas krīta gabaliņu.
— Es atzīmēšu katru eju, kuru izstaigāsim,—teica zēns un uzvilka uz sienas krustiņu.
Sākās meklējumi. Panākumi bija bēdīgi. Vairākas stundas bērni klejoja pa sarežģīto koridoru tīklu, bet bez jebkāda Jabuma. Dažas ejas izbeidzās strupceļā, dažas sašaurinājās tik tālu, ka pa tām nevarēja izlīst pat rāpus, citas veda kaut kur dziļumā . . .
Bez pavediena un atzīmēm, ko viņi ar krītu visur savilka uz sienām, bērni jau sen būtu apmaldījušies šajā drūmajā labirintā. Atgriezdamies pa savām pēdām, viņi akurāti satina dziju kamolā.
Un, lūk, aizelsušies, noguruši viņi atkal soļoja pa koridoru, kur bija palikušas viņu lietas. Un pēkšņi viņi izdzirda izmisīgu riešanu.
— Totiņam kāda nelaime!—iekliedzās Ella. '
Pa galvu pa kaklu bērni metās uz priekšu. Viņi ieraudzīja šausmīgu skatu. Totiņš cīnījās ar kādām desmit žurkām, aizsargādams pārtiku. Trīs vai četras žurkas jau gulēja zemē, kas liecināja, cik smaga bijusi kauja.
Ieraudzījušas bērnus ar lāpām, žurkas izklīda.
— Cik labi, ka mēs atstājām suni apsargāt lietas, — teica Fredis.
— Jā . . . Citādi — bada nāve … — nodrebēja Ella.
Viņa apsēdās uz čemodāna, un viņas acīs saskrēja asaras.
— Ei, māsiņ, tu raudi? — iesaucās Fredis un maigi piekļāva viņu sev klāt. — Tu, kas esi pašu velnu redzējusi! Nezaudē dūšu, gan jau kaut kā izkļūsim . . . Mums palikusi galvenā izeja no apaļās alas, to mēs vēl neesam pārbaudījuši, bet tā droši vien ir pati labākā . . .
Taču meitene vairs nevarēja paiet, kājas neklausīja.
— Iekārtosimies naktsguļai, — teica Fredis.
Viņi noņēma pārvalku, atvēra čemodāna malas, nostiprināja tās ar skrūvēm, un čemodāns pārvērtās garā, taisnstūrainā smailītē ar brezenta bortiem.
— Iegaumē — nenogremdējama! — palielījās Fredis, uz- plakšķinādams gaisa kastēm laivas priekšgalā un pakaļgalā. — Tā būs tava gulta. Pārtiku un Totiņu ņem pie sevis. Totiņš tevi sildīs un uzmanīs produktus.
— Un tu?
— Es ietīšos pārvalkā, tas ir ļoti biezs un silts.
Bērni nezināja, vai ilgi gulējuši. Viņus uzmodināja Totiņa rejas: žurkas atkal līda pie ēdiena.
Brokastīs Fredis stipri samazināja porcijas, bet dzert nedzēra nemaz, tikai Ellai pielēja blašķes vāciņu un Totiņam pusīti.
Katru lāpu viņš pāršķēla uz pusēm ar saliecamo nazi un saišķi stingri nosēja.
— Zini, māsiņ, — Fredis ierunājās vainīgā balsī, — es esmu pārliecināts, ka mūs atraks, un mums jāizvelk dzīvība līdz tam laikam.
Šo dienu bērni pavadīja pie nogruvuma. Viņi uzmanīgi ieklausījās, vai no otras puses nekļūs dzirdamas kādas skaņas, bet — ak vai! — visapkārt valdīja nāves klusums…
Vairākas reizes viņi paši kliedza un klauvēja. Nekādas atbildes.
Pagāja daudz stundu, bet pēc tam Fredis apņēmīgi pateica:
— Nē, Ella! Sēdēt te un gaidīt palīdzību, tā ir bojā eja. Kā redzams, nogruvums ir pārāk liels, mēs pat nedzirdam cēršu un laužņu zvēlienus, bet es esmu pārliecināts, ka tēvs ar saviem biedriem ir tur … — Zēna balss aizlūza, bet viņš vīrišķīgi turpināja: — Kaut arī mums no simt iespējām atrast izeju būtu tikai viena, mēs nedrīkstam to atstāt neizmantotu. Ejam!
— Ejam, — piekrita Ella. — Bet ko mēs darīsim ar čemodānu? Atkal atstāsim te?
Fredis ilgi domāja.
— Būs jāņem līdzi, — viņš pēdīgi izlēma. — Nesiens jau smags, bet tās taču mūsu gultas. Bez tām mēs alā nevarētu
nogulēt ne stundu. Un, kas zina, varbūt mēs šodien aizklīdīsim tik tālu, ka gluži vienkārši vairs nevarēsim te atgriezties. Es nesīšu čemodānu un pārtiku, bet kamolu šķetināsi tu.
— Kāpēc mums vajadzīgs diegs, ja līdzi ir Totiņš?
— Tētis lika staigāt ar pavedienu, tātad viss! — noteica Fredis.
Un atkal pazemes gūstekņi devās ceļā. Šoreiz pa galveno izeju no apaļās alas. Fredis loloja vāju cerību, ka šī eja kaut kur pagriezīsies un izvedīs viņus zemes virspusē, kaut arī ne tajā vietā, kur viņi bija iegājuši. Bet aiz viņiem palika jūdze pēc jūdzes, tomēr eja pat nedomāja pagriezties. Tā gan paplašinājās, gan sašaurinājās (bērni katrreiz ar šausmām domāja, ka ar milzīgo čemodānu nevarēs izlīst), gan veda caur lielām un mazām grotām . . .
Un tad pienāca baigais brīdis, kad dzija izbeidzās. Tas bija tievs, stiprs diegs, atmiņa par mājām, un, kamēr klaidoņi turēja to rokās, viņi vēl it kā sajuta saiti ar ārpasauli. Un nu šī pēdējā saite pārtrūka!
Ko darīt?
— Atgriezties būtu muļķīgi, — teica Fredis. — Kāda jēga staigāt pa vienu vietu. Paļausimies uz krītu.
— Vai tev vēl ir liels gabals? — jautāja meitene.
— Vakar es pārāk izšķērdīgi vilku zīmes, — atzinās Fredis. — Tagad būšu taupīgāks. Vilkšu tādas, ko tikko var saredzēt.
Ceļojums turpinājās. Eja arvien vairāk noslīdēja un veda dziļumā. Kļuva siltāks. Ella vairs tā netīstījās lakatā, un Fredi nemocīja drebuļi. Vienīgi Totiņš savā kažokā jutās kā arvien. Gaisā palielinājās mitrums, pa koridora sienām tecēja ūdens strūkliņas, bet uz klona murdēja strautiņš.
Tagad bērniem vairs nedraudēja bojā eja aiz slāpēm, un viņi pēc patikas nodzērās. Ūdens atgādināja minerāldzērienu, tajā virmoja gāzes pūslīši.