126407.fb2 SEPTI?I PAZEMES KARA?I - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 22

SEPTI?I PAZEMES KARA?I - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 22

Laiva noderēja

Vēl trīs stundu gājiens—tikai uz leju, uz leju — un ceļinieki jau brida pa ūdeni līdz potītēm. Strauts ar savu jautro čalo­šanu viņus izklaidēja un aizdzina drūmās domas. Totiņam ūdens bija par dziļu, un Ella, viņu nesa klēpī. Fredis atņēma viņai somu ar pārtiku.

Ūdens kļuva arvien dziļāks, drīz vien tas sniedzās līdz ce­ļiem, pacēlās līdz jostas vietai . . .

—      Stop!—teica Fredis, un Ella apstājās. — Es esmu šaus­mīgs muļķis. Nesu čemodānu, bet čemodānam vajadzēja nest mūs visus.

—      Tu gribi salikt laivu? — nopriecājās Ella, kas garajā ceļā bija ļoti nogurusi, kaut arī neatzinās.

—      Protams, — atbildēja zēns. — Paturi lāpu!

Laivas salikšana tādos apstākļos bija ļoti grūta un pat bīs­tama. Ja Fredim iekristu ūdenī kāda skrūvīte vai uzgrieznis, viss būtu pagalam. Bet bērni pamanīja sienā izcilni, nosēdināja- uz tā Totiņu, nolika pārtikas somu, un Ella palīdzēja brālēnam. Salikšana beidzās laimīgi.

Fredis ar airi novietojās uz priekšgala kastītes. Ella ar Totiņu un mantām apsēdās vidū. Viņas uzdevums bija apgaismot ceļu, cik nu to spēja dūmojošā lāpa.

Tagad ceļošana kļuva ērtāka. Nevajadzēja brist pa ūdeni, ar kāju aptaustot glumo upes dibenu un katru minūti riskējot pa­krist. Laiva bērnus nesa ātri, bet kurp . . . Fredis un Ella centās, par to nedomāt.

Strauts piepildīja visu koridoru, tagad vairāk līdzinādamies mazai upītei, kurā no sānu ejām ieplūda pietekas — jauni strauti.

Koridora siena pēkšņi pašķīrās, un priekšā parādījās ala. Grūti bija noteikt tās lielumu krēslā, kuru lāpas gaisma ne­spēja izkliedēt, bet tā izskatījās ļoti liela.

—      Mēs nebrauksim tālāk, — teica Fredis. — Pārnakšņosim tepat.

Viņi pabraukāja gar pazemes ezera malu, atrada lēzenu krastu, izvilka tajā laivu un, pēc pieticīgām vakariņām padzē- rušies ūdeni, nolikās gulēt.

Guļot bija silti, bet Fredis pamodās nakts vidū un ilgi do­māja par stāvokli, kādā viņus iegrūdis liktenis.

Ko darīt? Viņiem bija tikai divas izejas. Griezties atpakaļ pie nogruvuma un gaidīt, kamēr atraks, vai arī braukt tālāk pa pazemes upi. Atgriezties—tas nozīmētu atzīt savu sakāvi, ne­maz nerunājot par to, cik šausmīgi ir sēdēt rokas salikušiem. Iet uz priekšu — tā ir cīņa. Labāk cīnīties!

Ar tādām domām Fredis iemiga ciešā miegā.

Bērnus pamodināja nevis gaisma, kuru tumšā ala nebija re­dzējusi visā miljoniem gadu pastāvēšanas laikā, nevis auk­stums, jo te bija silti. Viņus pamodināja izsalkušā Totiņa žēla­bainie smilksti.

Fredis aizdedzināja lāpu, neapmierināti nogrozīdams galvu: sērkociņu bija atlicis pavisam nedaudz. Vēl jaunas briesmas, it kā to jau nepietiktu . . .

Pārtikas porcijas kļuva vēl mazākas, un pēc brokastīm bērni atkal devās ceļā. šajā dienā, pēc Freda aprēķina, viņi nobrauca ne mazāk par piecdesmit jūdzēm. No pazemes ezera upe iz­plūda platāka un dziļāka par pirmo. Tā ātri vēla savus brāz­mainos ūdeņus.

Dienas vidū gadījās bīstams moments, kad likās, ka ceļinie­kiem draud bojā eja vai arī bezgalīgi lēna atgriešanās atpakaļ pie nogruvuma, kas tāpat nozīmētu nāvi.

Jau vairākas reizes alas velve pār upi bija noslīgusi tik zemu, ka Fredim un Ellai vajadzēja stipri noliekties. Bet tādas vietas drīz vien palika aiz muguras. Un nu pēkšņi griesti atkal kļuva zemāki un nolaidās tik zemu, ka starp ūdeni un akmens velvi palika tikai šaura sprauga. No visām pusēm ieslēgta ak­menī, straume šaurajā aizā trakoja.

Ella nobālusi paskatījās uz brālēnu.

— Ko nu?

Bet zēns apturēja laivu, pieķerdamies pie klints šķautnes, un domas viņa galvā drudžaini joņoja.

«Izlauzties, katrā ziņā izlauzties!» viņš nolēma. «Šķērslis ne­var būt ilgs . . .»

Vairāk ar zīmēm nekā ar vārdiem viņš ieteica Ellai ar Totiņu un mantām iekārtoties laivas priekšgala kastē, kas cieši noslē­dzās. Meitene ar žestu pajautāja: «Un tu?»

Fredis parādīja uz pakaļgala kasti.

Ella ar sunīti nozuda savā patvertnē. Bet smailītes pakaļgala kaste Fredim bija par īsu, un viņš to zināja. Viņš aptina galvu ar brezenta pārvalku, ievilka pavairāk gaisa un nogūlās smai­lītes dibenā, cenzdamies neizcelties pāri malām. Lāpa nodzisa. Laivu ietina tumsa, un straumes nepārvaramais spēks to rāva

cauri aizai, dauzot gan pret akmeņaino dibenu, gan pret alas veivi. Un tad tikai kļuva redzama Bila Kaninga lieliskā meista­rība: laiva izturēja!

Un, kad Fredis sāka smakt un gandrīz jau atvēra muti, viņš pēkšņi sajuta, ka laiva slīd mierīgi, bet zem pārvalka ieplūst gaiss. Un cik dzīvinošs likās šis mitrais, piesmakušais pazemes gaiss!

— Nu, tagad mums atpakaļceļš nogriezts uz visiem lai­kiem, — Fredis pie sevis noteica.

Un, kaut gan viņš zināja, ka šis ceļš viņiem nesolīja neko labu, viņa sirdi it kā sažņaudza kāda auksta, spēcīga roka.

Ella izrausās no sava stūrīša, glaudīdama pārbiedēto Totiņu un apgalvodama, ka pati nemaz nav nobijusies. Aizdegās lāpa, un no galvas līdz kājām slapjā Freda izskats, kā arī ar ūdeni pilnā laiva meitenei liecināja, ka viss bijis pavisam citādi, nekā sacīja brālēns. Ella tikai nogrozīja galvu. Zēns par atbildi pa­draudēja ar dūri un ķērās pie ūdens izsmelšanas.

Brauciens turpinājās.