Pagāja vēl trīs dienas. Pazemes valstība, kurā bija iekļuvuši Fredis un Ella, likās bezgalīga. Grotas un koridori, koridori un grotas, upes un pazemes ezeri mijās cits aiz cita bezgalīgā virknē, un ceļotāji jau sen nezināja tiem skaitu. Labi bija kaut vai tas, ka viņiem vairs negadījās tāda dziļstraumes aiza, kādu viņi bija pārvarējuši. Ja priekšā būtu gadījies vēl tāds slazds un vēl garāks — viņi būtu tajā noslāpuši.
Bija gan krāces un nelieli ūdenskritumi, bet tiem laiva pārlidoja kā korķis, un, ja arī tās vidu piešļāca ūdens, Ella to izsmēla ar krūzīti.
Slikti tikai, ka pārtikas krājums stipri izsīka. Cik reižu ceļā bērni pateicībā pieminēja misis Kētes tālredzīgo gudrību! Viņa pieturējās pie senās parunas: «Braukdams uz vienu dienu, ņem līdzi maizi nedēļai.» Sērkociņu arī bija palicis ļoti maz. Fredis ķērās pie galējības: viņš pāršķēla atlikušās lāpas katru vairākās daļās, un tagad bērniem bija skaliņi, kas deva vāju, trīcošu gaismiņu. Bet ar šādu gaismu vajadzēja iztikt. Pa nakti uguni nenodzēsa, lai no rīta nebūtu jātērē sērkociņš. Ella un Fredis sēdēja nomodā pēc kārtas, aizdedzinādami vienu skaliņu pēc otra, kad tie nodega līdz galam. Par laimi, skaliņu rezerve bija prāva.
Kādā naktī Ella bija aizsnaudusies un pamodās tumsā: viņa nebija ievērojusi, ka skaliņš izdedzis un nodzisis. Šausmās viņa modināja brālēnu.
— Fredi, ko es izdarīju!
— Ak, Ella, Ella, — zēns tik vien pateica, bet pateica tā, ka Ella sāka rūgti raudāt.
— Labi, liksimies tagad gulēt, — atmaigdams noteica Fredis. — Vienalga sērkociņu vajadzēs tērēt, kad celsimies.
Un viņi nogulēja ļoti ilgi.
Tas bija sestajā vai septītajā dienā kopš atrašanās pazemes pasaulē; bērni to īsti nezināja, jo viņiem nebija pulksteņa, un nakts viņiem iestājās, kad bija noguruši.
Viņi tikko bija atstājuši garu, platu koridoru un brauca pa kārtējo ezeru. Viņus kaut kā pārsteidza sienu izskats. Klintis te mirdzēja pavisam savādāk. Bērni vairs nebrīnījās par stalak- tītu spīdumu: to kolonnas, gan taisnas, gan ar dīvainiem izaugumiem, ne reizi vien bija gadījušās ilgā ceļojuma laikā, šajā grotā viņus pārsteidza kaut kas cits.
Likās, ka nevis akmens sienas stiepjas gar ezera sāniem, bet izplatās tumšas debesis ar mirdzošām zvaigznēm. Šo zvaigžņu stari zaigoja un laistījās sarkanā, zaļā, zilā krāsā. Ella bikli iejautājās:
— Kas tas ir, Fredi?
— Es arī pats nezinu, — tikpat klusu atbildēja zēns. — Varbūt dārgakmeņi?
Siena šeit krauji pacēlās no ūdens, un viņi varēja piebraukt tai cieši klāt. Prāvi sienā iesprausti vizuļi spoži zaigoja skala gaismā.
Ella, kā jau vairāk pieredzējusi, viesojoties lieliskajā Gudvina pilī, tūlīt aptvēra:
— Fredi, tie ir briljanti!
— Izdomāji? Atkal ar saviem jociņiem!
— Nē taču, kad es tev saku!
— Labāk tie bijuši siera gabali, — drūmi atsaucās zēns.
— Bet saproti, Fredi, tie ir ļoti dārgi … un skaisti, — meitene piebilda.
— Nu lai ir skaisti. Kāda jēga no tiem mums?
— Kā tu nesaproti, Fredi! Esi tik labs, izurbini dažus gabalus. Ja mēs izkļūsim no šejienes . . . Kad izkļūsim, — Ella pārlaboja, — juvelieris man izgatavos skaistu brošu un rokassprādzi.
Fredis negribīgi sāka izknibināt briljantus. Ar dažiem veicās laimīgi, bet tad viņam gandrīz nazis iekrita ūdenī. Tas viņu tā saniknoja, ka viņš gribēja iesviest ezerā akmentiņus, kurus bija izdevies iegūt. Zēns nevērīgi pasvieda guvumu Ellai un sāka airēt.
Kad briljantu ala bija palikusi aiz muguras, meitene domīgi teica:
— Zini, Fredi, te sākas brīnumi.
— Kas tad ir? — nelaipni izmeta Fredis. — Tagad tev visur rēgosies brīnumi.
— Un tomēr es domāju, ka šis ceļš mūs aizvedīs Burvju zemē.
Fredis klusēja, bet pēc viņa sejas māsīca saprata, ka tāds dēkas noslēgums būtu viņa vēlēšanos kalngals.