Devītajā ceļojuma dienā pārtika izbeidzās. Ella bija zaudējusi spēkus no bada, ar Totiņu arī bija slikti, vienīgi Fredis vēl turējās.
Braucot pa garu, šauru ezeru gar slīpu sienu, Fredis ieraudzīja uz tās kaut ko līdzīgu tekošām pilēm.
— Tie ir gliemeži! — zēns iesaucās. — Nu tikai būs paēdiens!
Bet viņš labi atcerējās tēva vārdus, ko tas daudzreiz atkārtoja, braukājot pa prērijām: «Nepazīstamu ēdienu nekad neēd uzreiz daudz, mazulīt! Kas zina, varbūt tas ir kaitīgs.»
Un tagad Fredis nolēma vispirms pats nomēģināt šos gliemežus. Ar mokām viņš norija nepatīkamo, sīvo kumosiņu. «Nē, Ellai tas neder,» viņš nolēma un izspļāva nesakosto gliemezi.
Un labi vien izdarīja, jo drīz viņam kuņģī sākās dedzināšana, sareiba galva un viņš zaudēja samaņu.
Pārbiedētā Ella metās brālēnam palīgā. Viņa iesprauda degošo skalu priekšgala kastītes spraugā un sāka rīkoties: apslacīja Freda seju ar ūdeni, deva viņam no blašķes nodzerties.
Pēc dažām minūtēm zēns atžilba, bet šajā mirklī skals no- čūkstēja un apdzisa.
— Vairs tikai viens sērkociņš, — smagi nopūzdamies izdvesa Fredis. — Kaut gan arī skali iet uz beigām.
Tātad gliemeži nav ēdami, un bada rēgs atkal nostājās ceļinieku priekšā. Viņi iededza gaismu un klusēdami brauca tālāk.
Bet pēkšņi Freda acis iemirdzējās priekā. Viņš ieraudzīja . . . Jā, viņš ieraudzīja, ka no sienas atlupa gliemezis, iekrita ūdenī un tūlīt no ūdens liela zivs klusu izbāza galvu un aizvēra žokļus. Mazs virpulis, un viss nozuda.
— Kāds es biju muļķis! — iekliedzās Fredis. — Ai, ai, cik daudz man vēl jāaug no puikas līdz īstam cilvēkam! Visas mūsu nelaimes ceļas no manas muļķības! Kāpēc man neienāca prātā zivis?!
— Bet, Fredi, kā tu tās noķersi?
— Ha-ha-ha, māšel, atļauj par to man parūpēties!
Fredis izvilka no cepures oderes makšķeres aukliņu ar lielu āķi. Viņš noņēma no miklās sienas gliemezi, nogrieza gabaliņu, uzsprauda to uz āķa un pārlaida auklu pār bortu.
Uz košanos nebija ilgi jāgaida. Straujš rāviens, piecirtiens, un laivas dibenā jau spārdījās strupa, resna zivs ar pelēkām zvīņām un bāli rožainām spurām. Uz galvas tai acu vietā rēgojās divas apaļas kārpas: zivs bija akla.
— Varbūt arī šī zivs ir indīga? — domīgi iejautājās Fredis.
— Mīļais Fredi, tagad nogaršošu es! — lūdzās Ella.
— Nē, — noteikti iebilda Fredis, — mēs dosim nomēģināt Totiņam. Bet nedaudz.
Zēns iesita kustīgajai zivij ar airi pa galvu, notīrīja zvīņas, iedeva mazu gabaliņu sunītim. Totiņš to kāri apēda, aplaizījās un ar visu savu izskatu rādīja, ka grib vēl.
— Nē, draudziņ, — laipni pateica Fredis, — mazliet pagaidi!
Pagāja stunda. Totiņš jutās labi un lūdzoši raudzījās uz zivīm, kuras puika bija pa šo laiku saķēris.
— žēl, ka nevaram zivis uzcept, — ar nožēlu ieteicās Ella.
— Nekas, ēdīsim jēlas. Bet arī pa drusciņai, citādi mums kļūs nelabi.
Bērni ēda pa drusciņai, bet bieži un pēc dažām stundām jutās paēduši. Un, kaut gan vairs nedraudēja bada nāve, viņi no sirds vēlējās, lai šis piespiedu ceļojums drīzāk beigtos.