Skalu saišķītis saruka briesmīgi ātri, un beidzot pienāca brīdis, kad trīcošā uguntiņa pēdējā skaliņa galā nomirkšķināda- mās apdzisa. Vēl dažas sekundes kvēloja sarkana oglīte, tad izdzisa arī tā. Tumsa . . .
Jā, Fredim un Ellai šķita, ka viņus apņēmusi necaurredzama mūžīga tumsa, jo neviens gaismas stars nevarēja izspiesties cauri zemes slānim, kas viņus nošķīra no debesīm, no saules. Bet kas tas par brīnumu? Kad acis pierada pie tumsas, bērni sāka tajā kaut ko samanīt. . .
— Fredi, brālīt, es redzu, redzu!—sajūsmā iekliedzās Ella. — Uh, es redzu savus pirkstus . . . Redzu Totiņu! Tevi!
— Un es arī saredzu tavu sarkano svīteri! Redzu, kā tu māj ar rokām! Urā!
Tas varēja likties neaptverami, neticami, bet ceļinieki tiešām redzēja. Tolaik viņi brauca pa platu, mierīgu upi, un viņu priekšā pavērās klinšu rags, aiz kura upe pagriezās pa labi. Piekrastes klints, pārkārusies alas velve — tas viss neskaidri iezīmējās vājā, bet samanāmā zeltīti rožainā gaismā. Tagad viņiem, protams, nevajadzēja ne skala, ne visgaišākās lāpas, jo nekāda lāpa nevarētu tā apgaismot apkārtējo ainavu kā šī nezin no kurienes līstošā, mierīgā, izkliedētā gaisma. Un, ja viņi to nebija agrāk pamanījuši, tad tikai tāpēc, ka viņu acis bija apžilbinājusi skala uguns . . .
Ella pārliecināti teica:
— Fredi, tik tiešām te kaut kur tuvumā atrodas Pazemes kalnraču valstība!
Un meitene iesmējās pirmo reizi pēc katastrofas.
— Kāda laime! Es atkal redzēšu mīļo Biedēkli, Malkas Cirtēju, Lauvu!…
Fredis apdomīgi iebilda:
— Bet vai tu nemaldies? Ja nu mēs pēkšņi nokļūstam kādā citā pazemes valstībā?
— Nu cik tad to var būt? Nē, es taču Kalnraču valstībā redzēju tādu zeltainu gaismu, tikai tā bija daudz spilgtāka un ļāva saskatīt tālus priekšmetus.
— Bet, ja tev taisnība, tad ir cauri! — gavilējoši iesaucās Fredis.
— Kas — cauri?
— Cauri ar tavu lielību! — jautri paziņoja zēns.—Tad arī es savām acīm skatīšu visus Burvju zemes brīnumus.
— Oho, oho, un tomēr nebūs cauri. Es tos skatīšu trešo reizi, bet tu tikai pirmo!
Pēc pāris stundām upe ienesa laivu lielā grotā, kuras tālāko stūri nevarēja saskatīt pat zeltainajā gaismā. Grota bija ļoti liela, un tomēr to ne tuvu nevarēja salīdzināt ar Pazemes kalnraču valstību. Te nebija ar kokiem apaugušu pakalnu, nebija pilsētas . . .
Starp citu, tieši pilsēta bija!
Tālu no krasta Ella un Fredis saskatīja blīvējamies kaut ko Jīdzīgu cilvēka roku darinātām celtnēm.
— Pilsēta, pilsēta! — iekliedzās Ella. — Mīļais Fredi, aiziesim apskatīt!
Tagad, kad bērniem bija radusies pārliecība, ka viņi neaizies bojā, ka viņu ceļojums tuvojas laimīgam galam, viņos pamodās tādas vēlēšanās, kādas nekad nevarētu rasties pirms vairākām dienām.
Fredis teica, ka diez vai būšot prātīgi atstāt laivu krastā.
— Bet Totiņš? — iesaucās meitene.—Tas tev nav sargs?
Fredis ļāvās pierunāties, viņam arī pašam gribējās paskatīties uz noslēpumaino pilsētu. Bērni izvilka smailīti krastā, piekrāva ar akmeņiem un piesēja pie tās Totiņu.
— Ja kaut kas, tad rej!—Ella pavēlēja sunītim.
Līdz varbūtējai pilsētai bija apmēram pusjūdze. Ceļš gāja pa līdzenumu, ko klāja sjki un rupji akmeņi, bērni bieži klupa.
Kļuva arvien skaidrāks, ka viņi tuvojas cilvēku roku darinājumam.
Celtņu vairums, acīm redzot, blīvējās uz pakalna, jo nami pacēlās terasveidīgi vairākos stāvos. Kopainā viss atgādināja milzu ligzdu no atsevišķām šūnām. Mājas bija apaļas un augšgalā noslēdzās ar apaļiem kupoliem. Logu tām nebija, bet sienās rēgojās nelieli apaļi caurumi — laikam vēdināšanai. Dažas ēkas bija pa pusei sabrukušas, un kļuva skaidrs, ka pilsēta ir izsenis pamesta.
Tuvāk pieejot, Fredis un Ella ieraudzīja cietokšņa sienu apmēram četru cilvēku augstumā. Tā bija dīvaina siena! To klāja ārkārtīgi spilgti zīmējumi, kurus nespēja nodzēst pat mūžīgais pazemes mitrums.
Izskaidrojums bija vienkāršs. Gleznas bija darinātas kā mozaīkas no sīkiem daudzkrāsaina stikla gabaliņiem, kas nepadodas laika zobam.
Gleznu saturs bija ļoti dažāds. Vienā, kā redzams, bija attēlota karaļa tiesa pār padotajiem. Karalis greznā tērpā sēdēja uz troņa, bet apsūdzētie stāvēja viņa priekšā uz ceļiem, un katram ap kaklu bija virve. Otrā bija attēlotas dzīres, trešajā kādas sacīkstes . . .
Cilvēku sejas un augumi Ellai likās miglaini pazīstami. It kā viņa kādreiz būtu redzējusi tādus mazus, apaļīgus cilvēciņus ar lielu galvu uz resna kakla, ar milzīgām, spēcīgām dūrēm . . .
— Lecoņi! — meitene pēkšņi iesaucās un bailīgi sarāvās, it kā gaidīdama sitienu. — Atceries, Fredi, es tev stāstīju, kā Gudvins aizlidoja ar balonu? Bet mēs devāmies pēc padoma pie Stellas. Un tur mums ceļu aizšķērsoja Lecoņu kalns, kuram pāri mūs pārnesa Lidojošie AAērkaķi … Šie te ir tie paši Lecoņi, — nobeidza Ella, — un, ja viņi ir vēl te, mums labi neklāsies!
— Vai tad tu neredzi, ka tur jau simtiem gadu neviens nedzīvo? Ejam tālāk!
Ella pēkšņi sāka skaļi smieties.
— Paskat, paskat, Sešķepaiņa medības! Nu, vai tu vēl šaubies, ka Pazemes kalnraču valstība nav tālu?
Gleznā bija spilgti un dzīvi attēlots, kā mazu, resnu cilvēciņu bars ar šķēpiem uzbrūk Sešķepainim, bet tas, pacēlies uz pakaļkājām, ar priekšķepām atgaiņājas no ienaidniekiem.
Tālumā atskanēja nikna riešana, un Fredis, paskatījies atpakaļ, iesaucās:
— Tur jau ir viņi paši!