Laikam iedami padzerties, krastam tuvojās vesels bars Seš- ķepaiņu, lempīgi ļodzīdami īsās, spēcīgās kājas. Bet Totiņš izmisīgi rēja, un Fredis saprata, ka briesmoņu pastaiga var beigties ar nelaimi. Vajag kādam akli uzspert laivai, un no tās paliks tikai skaidas.
Vicinādams rokas un apdullinoši aurodams, Fredis drāzās uz krastu, atstādams Ellu tālu aiz sevis. Tā arī skrēja, cik jaudas, griezīgi spiegdama.
Suņa rejas un cilvēku kliedzieni nobiedēja stulbos Sešķepai- ņus, un tie pagriezās un aizrikšoja uz kādu blakus alu, no kuras bija iznākuši. Bet viens no tiem, pameties sāņus, tomēr izmanījās uzspert ķepu uz smailītes pakaļgala kastes. Laiva nobrīkšķēja, no tās pakaļgala palika tikai skrandas. Par laimi, Totiņš, kas bija piesiets pie priekšgala riņķa, palika neskarts.
Pieskrējušie bērni izbiedēti raudzījās viens uz otru.
— Ko es izdarīju!—iesaucās Ella un sāka raudāt. — Kāpēc man ievajadzējās apskatīt šo nolādēto pilsētu?
Fredis mīlīgi mierināja māsīcu.
— Pēc visa spriežot, — viņš teica, — līdz mūsu klejojumu gala punktam nav vairs tik tālu. Noiesim kājām.
— Bet ja upe pārplūdinās visu alu? Es ļoti slikti peldu.
— Toties es peldu labi, es tev palīdzēšu, — Fredis dūšojās.
Laiva nebija izlabojama, un bērni, savākuši visu, kas palicis
pāri pēc katastrofas, bēdīgi vilkās pa krastu. Nerātnais Totiņš, jau aizmirsis, ka tikko viņam draudēja nāves briesmas, joņoja pa krastu, šņukurēdams nez kādu medījumu.
Nogāja apmēram pusjūdzi. Soļot pa glumajiem akmeņiem, kas klāja krastu, un vēl pašiem stiept mantas nepavisam nebija tas, kas mierīgi sēdēt smailītē un klusi slīdēt pa ūdens virsu. Tikai tagad Ella īsti izprata, kāda nozīme bijusi laivai . . .
Totiņš, paskrējis pāris simt soļu no ūdens, skaļi ierējās. Tagad viņa rējiens nebija trauksmains, bet, tieši otrādi, līksms. Viņš ziņoja par kādu svarīgu atradumu. Ella un Fredis steidzās turp un gandrīz prātu zaudēja aiz prieka: uz augstas akmeņu platformas stāvēja apgāzta laiva! Un taisīta tā bija no Seš- ķepaiņa ādas un ribu kauliem.
— Man šķiet, es saprotu, — sacīja Fredis. — Šie Lecoņi, kā tu viņus sauc, te dzīvojuši sensenos laikos, bet pēc tam viņiem vajadzēja pārvākties, un viņi aizgājuši uz augšējo pasauli. Bet no šejienes var izkļūt tikai pa ūdeni. Un tā viņi sataisījuši laivas no Sešķepaiņu ādām un ribām. Viena laikam bijusi lieka, to viņi pametuši šeit. Varbūt domājuši pēc tās atgriezties un, pazīdami šo nezvēru parašas, uzcēluši to uz platformas. Un, mums par laimi, tā saglabājusies.
— Jā, protams, tā tas būs bijis, — meitene piekrita.
— Es skriešu pēc airiem! — Fredis iesaucās.
— Bet man bail palikt te vienai, — teica Ella, un brālēns pacēla viņu un nosēdināja uz laivas izliektā dibena.
Zēns atgriezās ļoti drīz. Laivu nolaida no platformas un aizvilka līdz ūdenim ar lielām pūlēm, jo tā bija daudz lielāka un smagāka par smailīti. Kā redzams, zvēru āda bija lielisks materiāls: laiva bija labi saglabājusies, ietilpīga un stabila.
Fredis nosēdās pakaļgalā, atvēza airus, un iemantotais kuģītis aizjoņoja pa viļņiem.
Pazemes kalnra ču valstībā
Drīz pēc piedzīvojuma ar Sešķepaiņiem pārdzīvojumu nomocītajiem bērniem sagribējās gulēt. Tagad viņi vairs neiedrošinājās nakšņot krastā: ja nu pēkšņi ierodas zvēri un viņus samīda? Fredis sameklēja ieslēptu līcīti krauju krastu vidū, kur neviens nevarēja piekļūt, un noenkuroja tur laivu.
— Es ceru, ka šī ir mūsu pēdējā naktsguļa, bet rīt mēs būsim pie kalnračiem, — sacīja Ella, kad viņi bija vakariņās ieēduši jēlas zivis un sāka iekārtoties laivas dibenā.
— Un tu nebaidies, ka mūs tur saņems nelaipni? — norūpējies iejautājās Fredis.
— Taisnību sakot, baidos, — atzinās Ella. — Ramina mani brīdināja, ka viņiem nepatīk, ja svešinieki interesējas par viņu darīšanām. Un es vēl tagad atceros, cik nikna seja bija kareivim, kas izšāva uz mani bultu . . . Tagad man ir viena cerība: es domāju, viņi mums nedarīs pāri, kad redzēs, ka mēs esam tikai bērni, un uzzinās, ka viņu valstībā esam nokļuvuši nejauši, bez nolūka . . .
— Labi, ja būtu tā, — Fredis noslēdza sarunu un negribot nodrebēja.
Rītā laiva nesa viņus tālāk. Nebūtu bijis jēgas tagad censties atlikt sastapšanos ar neizbēgamo.
Pagāja vairākas stundas, gaisma kļuva spilgtāka, alas velve paplašinājās un pacēlās augstāk, un ceļinieku acu priekšā pavērās majestātiskā Pazemes kalnraču valstība.
Pat Ellai tas bija neparasts skats, kaut gan viņa to redzēja jau otru reizi. Bet ko lai saka par Fredi? Zēns bija satricināts un apburts. Šis neizmērojamais augstums, kur virmoja zeltain- rožainie mākoņi, šī skumjā, rudenīgā tāle ar mežainiem pakalniem un starp tiem izsvaidītiem ciematiem, šī tālumā blāvi vizošā pilsēta . . .
Tas viss bija tik pārsteidzošs un vienreizīgs, ka bija vērts veikt tālu un bīstamu ceļojumu, lai to redzētu . . . bet vai šīs brīnišķīgās zemes saimnieki atstās viņus dzīvus? . . .
Un vēl jauns brīnums satricināja bērnus: Totiņš sāka runāt.
Tiesa, Ella ne sevišķi izbrīnījās, — Ala taču bija daļa no Burvju zemes, bet tajā runāja visi dzīvnieki un putni. Turpretim Fredis nevarēja atžilbt no pārsteiguma.
— Totiņ! Tu runā cilvēku valodā?
— Un kas tur sevišķs, av-av? — atbildēja sunītis. — Burvju zeme mūsu brālim ir lieliska vieta, un tikai te mēs varam visā pilnībā parādīt savas spējas . . .
Fredis no visas sirds iesmējās.
— Tu jau ne tikai runā, bet esi īsts daiļrunātājs! Būtu jel tevi paklausījusies mūsu skolotāja mis Brauna! Varu saderēt, viņa tev ieliktu augstāko atzīmi!
Totiņš pašpārliecināti atbildēja:
— Un es nemaz nemācītos sliktāk par jums, puikām!
Pa to laiku upe, kļūdama arvien seklāka, pēkšņi pavisam pazuda. Bija redzams, kā ūdens šņākdams un burbuļodams ieplūda zemē starp akmeņiem: ietece ezerā atradās zem zemes.
Laivu vajadzēja pamest un iet kājām. Bērni devās ceļā bez bagifžas, jo viņiem no mantām gandrīz nekas nebija atlicis. Dažas jūdzes viņi nogāja klusēdami, neparastās situācijas nospiesti, tikai Totiņš kaut ko klusiņām murmināja pie sevis, droši vien vingrinādams savas jaunās spējas.
Līdz pilsētai vairs nebija tālu.
— Lido, lido! — pēkšņi iespiedzās Ella, skatīdamās augšup.
Totiņš žēli un draudoši iekaucās, uzreiz aizmirsis prasmi
runāt, un Fredis pacēla galvu. No mākoņiem strauji laidās lejup melns punkts, auga, auga, un drīz jau varēja saskatīt briesmīgu pūķi ar jātnieku uz muguras.
Ķirzaka nolaidās pavisam zemu, vairākas reizes pariņķoja virs ceļiniekiem, spīdinādama dzeltenbalto pavēderi un švīkstinādama ādainos spārnus. Uz pūķa sēdošais sargs ar loku rokā un bultu maksti aiz muguras uzmanīgi novēroja bērnus, nerunādams neviena vārda. Viņa bālā seja ar līko degunu bija vienaldzīga. Pēc tam viņš pagrieza pūķi un aizlidoja uz pilsētu.
— Būs labi, — atgūdams drosmi, noteica Fredis. — Pirmā sastapšanās ir vissvarīgākā. Viņš aizlidoja ziņot par mums. Ella, sakārto matus, tu esi pavisam izspūrusi . . .
Nogājuši vēl dažus simtus soļu, Fredis un Ella ieraudzīja, kā pa pils vārtiem izsteidzās milzīgs ļaužu bars daudzkrāsainos apģērbos. Ellai sirds sarāvās, bet, pieejot cieši klāt, viņa droši uzrunāja dažus cilvēkus, kas izcēlās ar cienīgu stāju:
— Mēs no visas sirds sveicam jūs, pazemes iemītnieku kungi!
Atnācēji zemu palocījās, bet Totiņš ievaukšķējās, ar to radīdams lielu apjukumu priekšējās skatītāju rindās.
Ella turpināja:
— Mēs neesam ne ienaidnieki, ne izlūki, mēs ar brālēnu Fredi jūsu zemē nokļuvām nejauši. Tur, savā dzimtenē, mēs apskatījām kādu alu, bet pēc tam … — Ellas balss iedrebējās. — Bet pēc tam gadījās nogruvums, mūs atgrieza no izejas, un mēs, glābiņu meklēdami, sākumā gājām, pēc tam braucām ar laivu daudzas, daudzas dienas, tik daudzas, ka vairs nezinām to skaitu . . .
Šajā brīdī netālu no pūļa nolaidās vēl viens sargs. Tas veikli nolēca no pūķa un piegāja pie lepni visiem priekšā stāvoša cilvēka. Zemu noliecies, viņš kaut ko ziņoja tam, un cilvēks — tas bija karalis Mentaho — teica:
— Meitene, tu melo. Man tikko ziņoja, ka jūs esat atbraukuši laivā, kas darināta no Sešķepaiņa ādas un ribām. Jums augšā nevar būt tādu laivu, tādas taisa tikai šeit, zem zemes.
— Piedodiet, kungs, — droši iebilda Ella, bet kāds galminieks viņu pārlaboja: «Saki — jūsu majestāte.» — Lūdzu piedošanu, jūsu majestāte, mums bija laiva no koka un brezenta. Tajā mēs arī braucām, bet to samina Sešķepainis netālu no pamestās Lecoņu pilsētas. Un tur, krastā, mēs atradām šo ādas kuģīti, kas taisīts ļoti senos laikos.
Ellas paskaidrojuma vienkāršība un skaidrība atstāja patīkamu iespaidu, un viņu sejas kļuva laipnākas.
Karalis Mentaho sacīja:
— Acīm redzot, tu runā patiesību. Bet pasaki mums — kā tevi sauc, kas tu tāda esi, kas ir šis zēns un kādu dīvainu zvēru tu turi klēpī?
Ella atbildēja uz jautājumiem no beigām.
— šis zvēriņš, — viņa teica, — ir mans sunītis . . .
—Man tas gods stādīties priekšā — Toto! — sunītis viņu pārtrauca. — Kad mēs iepazīsimies tuvāk, jūs varēsiet mani saukt par Totiņu.
— totiņ, bezkauņa, klusē! — uzkliedza Ella un paraustīja sunīti aiz auss. — Redziet, tas ir ļoti gudrs un uzticīgs suns, tikai mazliet pļāpīgs un lielīgs. Bet zēns, par kuru jūs jautājat, ir mans brālēns Fredis Kanings no Aijovas. Viņš ir drosmīgs un izveicīgs, lieliski jāj uz zirga un pārcelts uz ceturto klasi. Nu, un ko lai stāstu par sevi? Saucos Ella Smite, esmu visparastākā meitene no Kanzasas stepes . . .
Te no pūļa atskanēja ņirdzīga balss:
— Neticiet nevienam viņas vārdam! šī «parastā meitene» iznīcināja divas varenas burves, Gingemu un Bastindu, un sagrāva Urfina Džīsa un viņa nikno koka zaldātu varu. Izlūdzos piedošanu no jūsu majestātēm, ka runāju bez atļaujas, bet es nevarēju savaldīties._
— Kas tas tāds? Ā, Rufs Bilāns!—iesaucās zemais, resnais karalis Barbedo. — Nu, nāc priekšā, neslēpies! Tu stāsti interesantas lietas.
Skatītāju rindas pašķīrās, un priekšā iznāca drukns cilvēks sulaiņa livrejā. Viņa aiztūkušās ačeles ar atklātu naidu lūkojās Ellā. Totiņš izaicinoši uzrēja Bilānam, bet meitene iesmējās:
— Ā, tas taču ir tas pats nodevējs Rufs Bilāns, viņa majestātes Urfina Džīsa pirmais ministrs! Izrādās, jūs esat dzīvs, cienīts kungs? Bet mēs tur, augšā, domājām, ka jūs būs aprijuši Sešķepaiņi, pēc tam kad jūs no tautas dusmām aizmukāt pazemē. Bet šeit, liekas, jums nav sevišķi zaļas dienas?
Pūlī atskanēja smiekli, un pat septiņi karaļi pasmaidīja. Sitiens ķēra mērķi, un Rufa Bilāna platais ģīmis kļuva sarkans aiz kauna. Karalis Mentaho izbrīnā iekrekstējās.
— Jūs tiešām protat savaldīties. Cik veikli jūs sadevāt šim slaistam! Ziniet, Ella, pēc jūsu izturēšanās grūti ticēt, ka jūs patiešām esat parasta meitene.
— Tad nē jau, jūsu majestāte! — iejaucās Rufs Bilāns. — Viņa* ir feja un ne velti mūsu zemē ierodas trešo reizi. Viņa kaut ko pļāpāja par nogruvumu, bet vai tad nogruvums var stāties ceļā fejai?
— Ja jūs būtu to redzējis, tad jūs tā nerunātu, — sašutusi atteica Ella. — Pagājušo reizi mēs ar tēvoci Carlu tiešām ieradāmies Burvju zemē uz Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja lūgumu, bet šoreiz tas notika pret mūsu gribu. Un patlaban mums ar Fredi ir viena vienīga vēlēšanās — ātrāk atgriezties mājās pie saviem vecākiem, kuri mūs apraud. Vai nav tiesa, Fredi?
— Protams, — ar pūlēm izteica zēns.
Tas bija pirmais vārds, ko viņš pasacīja pazemes iedzīvotājiem.
— Atlaidiet mūs augšā, jūsu majestātes, — lūdzās Ella. — Mēs satiksimies ar saviem draugiem un, bez šaubām, atradīsim iespēju aizkļūt no Burvju zemes.
— Atlaist jūs? — teica Mentaho. — Par to vēl jāpadomā.
— Nē, nelaidiet viņus, jūsu majestātes! — izmisīgi iegaudojās Rufs Bilāns. — Es, tiesa gan, bez ļauna nolūka atņēmu jūsu zemei Aizmidzinošo ūdeni, bet es arī — lūdzu to iegaumēt! — norādu jums iespēju to atgūt. Ella ir varena feja, viņa to jau vairākkārt pierādījusi, un viņas burvestības var daudz ko veikt. . .
Mājiens bija pārāk skaidrs, un karaļu sejās parādījās dzīva interese.
— Ak lūk, kā! — iesaucās karalis Barbedo. — Atjaunot Svēto avotu — tā būtu liela lieta!
— Ko gan jūs izdomājat, — gandrīz ar asarām ierunājās Ella. — Kādu Svēto avotu? Kādas burvestības? Es nekā nesaprotu . . .
— Drīz jūs visu sapratīsiet, — izsmalcināti laipni atbildēja karalis Mentaho.—Mūsu postā mēs nedrīkstam palaist garām pat vismazāko cerību uz glābiņu. Ne jums, ne jūsu ceļa biedriem mēs nedarīsim neko sliktu, bet par to, lai jūs dotos uz augšējo pasauli, — par to pagaidām nevar būt ne runas.
Un apjukušos ceļiniekus ieveda Varavīksnes pilī.