Fredim, Ellai un Totiņam ierādīja pa greznai istabai pils Oranžajā daļā, viņus devīgi ēdināja, kaut gan pazemē trūka pārtikas. Gūstekņiem atļāva pat pastaigas, bet tikai divu spiegu pavadībā.
Pāris reižu bērni vizinājās buru laivā. Lēns vējiņš dzina ku- ģeli pa viegli viļņojošu ezeru, un varētu iedomāties, ka viņi atrodas brīvībā . . . bet buras vadīja nerunīgs spiegs ar drūmu seju, un otrs sēdēja pie stūres. Karaļi baidījās, ka tikai Ella ar brālēnu neaizmūk no Pazemes valstības pa to pašu ceļu, pa kuru bija ienākuši.
Otrā dienā, pēc tam kad piespiestie ceļotāji bija ieradušies Septiņu valdnieku pilsētā, viņi uzzināja Aizmidzinošā ūdens vēsturi. To pastāstīja hronists Arigo, pamazs, kalsns cilvēks vidējos gados, ar gudru seju un domīgu pelēko acu skatienu.
No viņa Fredis un Ella uzzināja, kā pirms vairākiem gadu simteņiem karaļa medību pārvaldnieks Ortega labirintā nejauši uzdūries brīnišķīgā ūdens avotam un kā Laika glabātājs Bel- lino izdomājis aizmidzināt karaļus un viņu svītas starpvaldīša- nas laikos.
— Tas bija ļoti labi, — Arigo stāstīja patīkamā, maigā balsī. — Tauta baroja tikai vienu karaļa galmu, bet pārējie seši mierīgi atpūtās klusās noliktavās, un nebija citu rūpju kā tikai nosargāt viņus no rijīgajām pelēm un viņu apģērbus no kodēm . . .
— Nu, un kas tad, ja viņus būtu apēdušas peles? — šķelmīgi noprasīja Ella.
Hronists šausmās iesaucās:
— Ko jūs runājat? Dzīvus cilvēkus! Jo viņi taču bija dzīvi, kaut arī gulēja burvju miegā.
Ella kļuva domīga, bet pēc tam uzdeva šādu jautājumu:
— Sakiet, cienījamais Arigo, — vai jūsu tautai nav ienācis prātā gāzt karaļus un dzīvot bez tiem?
Arigo atkal šausminājās:
— Dzīvot bez karaļiem? Bet karaļu varu taču nodibinājuši mūsu senči! Bez tam mēs esam devuši uzticības zvērestu!
Ella un Fredis saskatījās. Jā, šiem pazemes iedzīvotājiem vēl pārāk liela cienība pret karaļiem, un grūti būtu to pārvarēt.
Vakarā (Alā laiku aprēķināja pēc smilšu pulksteņa) bērnus izsauca uz Oranžajām telpām pie karaļa Barbedo.
Karalis sēdēja uz troņa, viņa lielā kailā galva blāvi spīdēja fosforisko bumbiņu gaismā.
— Kā jūs iekārtoja, feja Ella? — jautāja Barbedo. — Kā ēdina? Vai jums nav kādas vēlēšanās?
— Mums ir tikai viena vēlēšanās, — atbildēja Ella, — atlaidiet mūs augšā!
— Tas nav iespējams, — ieica Barbedo, — vismaz līdz tam laikam, kamēr jūs neat- dosiet mums Aizmidzinošo ūdeni.
— Tad aizsūtiet uz augšu sūtni paziņot Biedēklim, ka mēs esam šeit!
— Nē, to mēs nedarīsim. — Karalis pasmaidīja. — Ja augšā uzzinās, ka mēs jūs turam pie sevis, viņi mēģinās jūs atbrīvot, un tas var beigties ar lielām nepatikšanām.
Ella un Fredis drūmi klusēja.
Barbedo lūdzoši turpināja:
— Nu, mīļā feja, ko jums maksātu laist darbā mazu, mazu burvestībiņu, kad jūs esat veikusi tik lielas lietas? Jūs atlidojāt no ārpasaules Nosi- tēja Namiņā un — krak- krak! — nosēdāties uz galvas ļaunajai burvei Gingemai. Jūs izkausējāt vareno burvi Bas- tindu, burvju vilku un Lidojošo Mērkaķu pavēlnieci . . . («Bez šaubām, to visu pazemes karaļiem ir sapļāpājis riebīgais Rufs Bilāns,» nodomāja Ella.) Un jūs vēl gribat apgalvot, ka neesat spējīga atburt Aizmidzinošo ūdeni?
Pierunāšana tomēr izrādījās veltīga, un saērcinātais Barbedo atlaida bērnus.
Palikusi viena savā istabā, Ella nolēma:
«Izsaukšu Raminu. Peļu karaliene ir gudra feja, viņa man dos labu padomu.»
Meitene papūta Raminas sudraba svilpīti vienu, otru, trešo reizi. Nekādu panākumu. Vēl un vēl. Nekā.
Ella saprata — svilpītes burvība neiedarbojas Pazemes valstībā un mazā feja peles kažociņā nevarēja ierasties pie savas lielās draudzenes.
Kopš tā laika bērnus gandrīz katru dienu izsauca pie sevis gan viens karalis, gan cits, bet dažreiz karaļi nabaga meitenei uzkrita divatā, trijatā un pat četratā. Un beidzot kādā rītā Ellai paziņoja, ka viņu aicina uz Lielo Padomi. Šis paziņojums viņu iedzina panikā, un viņa sāka raudāt.
— Paklau, māsiņ, — teica Fredis, — kāpēc gan tev viņus nepiemānīt? Izliecies, ka tu esi ar mieru pamēģināt, bet par panākumiem negalvo. Viņi priecāsies pat par to. Tev, protams, vajadzēs avotu apskatīt, tu paņemsi līdzi mani un Totiņu, bet tur mums varbūt izdosies aizmukt.
— Fredis to ļoti labi izdomājis, — teica Totiņš, — un es noteikti atbalstu viņa plānu.
Ella norausa asaras un atzina, ka plāns nav slikts.
Toti ņa izbēgšana
Stāvēdama greznās karaļu un galminieku sapulces priekšā, Ella samulsusi pateica, ka mēģinās izdarīt to, ko no viņas lūdz, bet baidās, ka nekas neiznāks. Ellas vārdi izsauca gaviļu vētru. Atskanēja saucieni:
— Beidzot!
— Sen bija laiks!
— Tādai varenai fejai nu neizdosies!
Ella un Fredis aizgāja no sapulces galīgi apdulluši.
Nākamajā dienā uz aizgruvušo avotu devās liela ekspedīcija. To vadīja karalis Mentaho. Gadījumam, ja Ella nogurtu, paņēma līdzi nestuves. Ceļu apgaismoja spīdīgās bumbiņas pie Alas iemītnieku cepurēm. Tādu bumbiņu pie savas beretes dabūja arī Fredis Kanings. Laiku pa laikam viņš noņēma bereti no galvas un ar sajūsmu apskatīja brīnišķīgo gaismekli. Hronists Arigo, kuru arī paņēma ekspedīcijā (viņam tā būs jāapraksta grāmatā), gāja Fredim līdzās un stāstīja zēnam, kā izgatavo fosforiskās bumbiņas.
— Spīdošo vielu iegūst no Sešķepaiņu vilnas, — stāstīja Arigo. — Kārtējo grupu nocērpj, kaut gan zvēriem tas ļoti nepatīk un pie cirpšanas tie neganti brēc. Nocirpto vilnu mērcē ūdenī milzīgā kubulā. Kad no kubula izņemtās raudzes šķipsnas vairs tumsā nespīd, tas nozīmē, ka visa spīdošā viela izkususi ūdenī.
— Un pēc tam šo ūdeni iztvaicē? Jā? — uzķēra Fredis.
— Jums pilnīgi taisnība. Kubula dibenā un uz malām nosēžas kristālisks pulverītis, līdzīgs smalkai sālij. Tas spīd tik spoži, ka ar to ierīvētas rokas šķiet liesmojam. Pulverīti sajauc ar zivju līmi un apziež bumbiņas, kas izvirpotas no cieta koka. Bumbiņas saglabā spīdētspēju gadu simteņiem ilgi, un valstī tās ir stingrā uzskaitē.
— Tas viss ir ļoti interesanti, — teica Fredis. — Jūsu zemē tik daudz brīnišķīga un laba, bet ko tas viss līdz, kamēr pār jums valda karaļi.
Arigo paskatījās apkārt, vai tuvumā nav kāds spiegs, un iečukstēja Fredim ausī:
— Ziniet, es pārdomāju Ellas kundzes vārdus un tagad atzīstu, ka tajos daudz patiesības . . .
«Re, kur mums radies sabiedrotais,» priecīgi nodomāja zēns.
Daļu garā ceļa Ella pavadīja uz nestuvēm. Svētajā alā bija redzamas neatlaidīga darba pēdas: viss bija izrakāts, izvandīts.
Ella nostājās pie baseina atliekām un pavēlēja visiem klātesošajiem, izņemot Fredi un Totiņu, atiet nostāk, brīdinot, ka burvju vārdi, kurus viņa skaitīs, vienkāršiem mirstīgajiem var būt kaitīgi. Visi izbailēs metās projām.
Ella sāka runāt, ar rokām gaisā vilkdama savādas zīmes:
— Tādā uzraudzībā aizbēgt no šejienes nav iespējams, bet tā vismaz varēsim parunāties vienatnē, mani draugi.
Patiešām, dienā gūstekņus pastāvīgi aplenca spiegi, bet pa naktīm visus trīs nometināja katru savā istabā.
Ella turpināja:
— Vienam no mums jāizbēg uz augšieni. Kuram? Bez šaubām, Totiņam. Viņu neuzrauga tik stingri kā mūs. Un lūk, ko es izdomāju., Man izdevās bez lieciniekiem parunāt ar Arigo, it kā noskaidrojot dažus sīkumus par Aizmidzinošo ūdeni. No viņa es uzzināju, ka parīt būšot tirgus diena — kalnrači tirgošoties ar Gremoņiem. Trīssimt strādnieku nesīšot uz Tirgus vārtiem apmaiņai sagatavotās preces, un viņiem līdzi iešot trīs rakstveži pierakstīt iepirkto. Starp šiem rakstvežiem būšot Arigo. Viņš jūt mums līdzi . . .
— Zinu, zinu, — Fredis ierunājās, bet Ella viņu tūlīt pārtrauca, valdonīgi pamādama ar roku.
— Klusē un nepārtrauc manu buršanos! Turabo, furabo, bo- talo, motalo . . .
Šos vārdus viņa pateica tik skaļi, ka tie aizlidoja līdz karalim Mentaho un viņa pavadoņiem, un tie bailīgi pakāpās atpakaļ.
— Totiņ, Arigo nemanot aiznesīs tevi zem apģērba un, izmantojot tirgus burzmu, izlaidīs virszemē. Nu, bet tur tu pats zināsi, kas darāms.
— Esi jel mierīga,—cienīgi atbildēja sunītis. — Toto nekad nevienu nav pievīlis.
— Zinu, zinu, — pasmaidīja Ella. — Atkal salielījies. Kad nokļūsi pie Gremoņiem, viņi tevi nogādās Smaragda pilsētā, bet tur Biedēklis ar savām gudrajām smadzenēm izdomās, kā mūs paglābt. — Ella skaļi nobeidza: — Bambara, čufara, sko- riki, moriki, pikapu, trikapu, loriki, joriki … — Un klusu pačukstēja Fredim: —Tie ir Viliinas burvju vārdi, bet es ļoti šaubos, ka man tie iedarbosies .. .
Ella vairākas reizes apgrieza rokas ap galvu, trīs reizes piespēra kāju un noteikti devās pie izbiedētā skatītāju bara.
— Jūsu majestāte! — viņa svinīgi griezās pie Mentaho.
— Es izdarīju visu, ko varēju. Panākumi var atklāties tikai pēc nedēļas. Bet to var arī nebūt, — viņa piesardzīgi piebilda,
— ja pret manām burvestībām saceļas spēcīgais zemes gars, kuru sadusmoja Rufa Bilāna bezjēdzīgais solis.
Ella ar atriebīgu prieku ievēroja, kā pie šiem vārdiem nobālēja nodevējs, kas stāvēja turpat Mentaho svītā.
— Tādā gadījumā, — nobeidza Ella, — man vajadzēs izdomāt jaunas — daudz iedarbīgākas burvestības.
Totiņa bēgšanas plāns izdevās spīdoši. Neviens nepamanīja, kā Arigo pirms preču karavānas došanās ceļā paslēpa Totiņu zem svārkiem, un tas ierāvās tur, gandrīz neelpodams. Bet vēlāk, kad Arigo un pārējie rakstveži naktī izgāja aiz vārtiem pārskaitīt un pierakstīt no Gremoņiem saņemtos produktus, hronists pagāja malā un izlaida sunīti.