Gremoņi ārkārtīgi izbrīnījās, ieraudzījuši Totiņu. Viņi priecīgi smējās, un zvārgulīši pie viņu zilajām cepurēm raiti iešķin- dējās.
— Pie mums atkal ieradies brīnišķīgais zvēriņš, Ellas ceļa biedrs! — viņi klaigāja. — Bet kur tad pati feja Ella? Un Aiz- kalnu Milzis?
-— Piedodiet, bet man nav laika ar jums ilgi sarunāties, — cienīgi atbildēja sunītis. — Pasacīšu tikai vienu: Ella ar brālēnu smok gūstā Pazemes valstībā, un man viņi jāatpestī.
Drūmā ziņa tā satricināja Gremoņus, ka viņi sāka raudāt, bet zvārgulīši pie cepurēm atsaucās ar jautru šķindoņu. Gremoņi dusmīgi norāva cepures un nolika zemē, lai tās ar savu šķindoņu netraucētu viņiem raudāt.
— Vai, ko nu, ko nu lai mēs darām? — izmisīgi raudāja Gremoņi.
— Mitējieties raudāt bez jēgas un ātrāk aiznesiet mani pie Prēma Kokusa! — pavēlēja Totiņš.
Prēms Kokuss bija Zilās zemes pārvaldnieks, un viņa muiža neatradās visai tālu no tejienes. Vairāki jauni, labi Gremoņu skrējēji aizjoņoja uz pārvaldnieka māju, padodami Totiņu no rokas rokā. Gaismai austot, viņi jau bija pie mērķa.
— Man pēc iespējas ātrāk jānokļūst Smaragda pilsētā pie Biedēkļa Gudrā, — paziņoja sunītis, kad īsumā bija pastāstījis Kokusam par notikumiem Pazemes kalnraču valstībā.
Pārvaldnieks saprata lietas svarīgumu. Iepriekšējā dienā pie viņa bija ieradies garkājainais koka pastnieks ar Biedēkļa Gudrā dekrētu par Zilās zemes pārvaldes lietām. Šim pastniekam Kokuss pavēlēja nogādāt sunīti Smaragda pilsētā.
Uzdevums tika izpildīts neparasti ātri: koka ziņnesis nenogura kā dzīvās būtnes un varēja skriet dienu un nakti, jo tumsā redzēja tikpat labi kā dienā.
Pēc divām dienām pastnieks jau paskandināja zvanu pie
Smaragda pilsētas vārtiem. Pēc trešā piesitiena vārtiņi atvērās, un uz neskaitāmiem smaragdiem rotātās velvētās istabas sliekšņa parādījās mazs cilvēciņš zaļās brillēs. Tas bija Vārtu Sargs Faramants. Viņam pie sāniem karājās somiņa ar dažāda izmēra zaļām brillēm.
— Ak, tas esat jūs, — Faramants mierīgi teica. — Es jūs gaidīju. Un kur tad ir feja Ella.
Uzzinājis, ka Ella atrodas gūstā, Faramants bija rūgti pārsteigts, pēc tam teica:
— Es jūs aizvedīšu pie pilsētas valdnieka Biedēkļa Gudrā, kurš, tāpat kā es, būs patiesi apbēdināts. Bet jums jāuzliek zaļās brilles. Tāda ir Gudvina Lielā un Šausmīgā pavēle. Vienreiz mēs to pārkāpām, un par to mums uzbruka liela nelaime.
Viņš izņēma no somiņas brilles un, teikdams: «Tās — jūsu, te ir atzīme,» — aplika Totiņam ap galvu un uz pakauša saslēdza ar mazu atslēdziņu. Un tūdaļ Totiņa acu priekšā viss iezaigojās visdažādākajos zaļās krāsas toņos.
Diez kā tas gadījās, bet, tikko Totiņš ar saviem pavadītājiem pagājās dažus soļus pa ielu, kur augstie namu jumti gandrīz saskārās un meta vēsas ēnas, visā pilsētā kļuva zināms par Ellas bēdīgo likteni.
Pilsētnieki izkārās pa logiem un izteica sunītim līdzjūtību, bet daudzi iznāca ārā un sekoja Totiņam un Faramantam.
Pie pils piegāja jau vesels pūlis uztrauktu cilvēku, bet viņiem vajadzēja ilgi kliegt un dauzīt ar nūjām pa žoga margām, pirms izdevās pievērst Garbārdainā Zaldāta uzmanību. Tas, kā allaž dienesta laikā, stāvēja uz tornīša, lūkojās spogulī un sukāja savu lielisko bārdu, kas nokarājās līdz zemei. Pēdīgi viņš izdzirda troksni un klaigas, nolaida paceļamo tiltu un ieslēdza savos apkampienos Totiņu, kuru ļoti mīlēja.
Trūkst vārdu, lai aprakstītu Biedēkļa un viņa viešņas Kaggi- Karr bēdas, kad viņi uzzināja, ka viņu mīlule Ella nonākusi gūstā pie pazemes iedzīvotājiem un viņai nav nekādas cerības no tiem aizbēgt.
Biedēklis sāka domāt. Viņš domāja tik ilgi, kamēr adatiņas un kniepītes, ko Gudvins bija piejaucis viņa sēnalu smadzenēm, izlīda uz āru. Pēc tam viņš sacīja:
— Jāataicina Dzelzs Malkas Cirtējs. Protams, gudras smadzenes ir vissvarīgākais pasaulē, bet arī mīloša sirds ir ko
vērts. Divatā mēs drīzāk kaut ko izdomāsim.
Un Kaggi-Karr tūiīt aizlidoja pēc Malkas Cirtēja. Pēc četrām dienām Malkas Cirtējs ieradās kopā ar mazo vecīti Lestaru, Mirkšķoņu zemes labāko meistaru. Malkas Cirtējs pastāstīja, ka vārna, atnesusi viņam skumjo vēsti, atkal aizlidojusi tālāk — uz Drošsirdīgā Lauvas valstību, lai notikušo paziņotu arī tam.
Runājot par Ellas nelaimi, Malkas Cirtējs tā uztraucās, ka asaras sāka tecēt no acīm, žokļi sarūsēja, un viņš tikai vicināja rokas, nespēdams izrunāt ne vārda.
— Nu tu atkal zaudēji valodu! — iekliedzās Biedēklis, atraisīja no Malkas Cirtēja jostas eļļas kanniņu un ieeļļoja draugu. — Labi zini, ka tu nedrīksti raudāt!
— N-ne-varēju novaldīties, — ar mokām izspieda Malkas Cirtējs. — M-man v-vi- ņas tik ž-žēl . . .
— Tu esi sācis pat stostīties, — neapmierināti norūca Biedēklis, — agrāk tev nekad tā nenotika.
— K-ko lai dara, v-ve- cums, mans draugs, — atzinās Malkas Cirtējs. — Tiklīdz uztraucos, tā vairs n-e-varu parunāt.
Totiņam vajadzēja sīki atkārtot Malkas Cirtējam un Lestaram savu stāstu par piedzīvojumiem pazemē. Ellu un Fredi aizmuguriski ļoti slavēja par vīrišķīgo izturību. Tiesa gan, sunītis nežēloja krāsas. Uzdzirdis par Aizmidzinošā ūdens nozušanu, Lestars zīmīgi iekrekšķējās.
— Jūs gribējāt kaut ko sacīt? — apjautājās Biedēklis.
— Nē, tas tāpat, iekrita kaut kas prātā, bet droši vien blēņas . . .
Par spīti saviem gadiem, vēl arvien būdama ātra lidotāja, Kaggi-Karr nelika uz sevi ilgi gaidīt. Viņa bija apmeklējusi Lauvas valstību jn atgriezās ar nopietnām ziņām.
— Lauva gatavojas sākt karu ar pazemes karaļiem, — stāstīja Kaggi-Karr. — Kad viņš uzzināja, ka karaļi Ellu tur gūstā un negrib izlaist, viņu pārņēma neaprakstāms niknums. Ja tie šajā brīdī būtu gadījušies viņam pa rokai . . . tas ir, ķetnai, es nezinu, ko viņš ar tiem būtu izdarījis. Ak, es baidos, ka Gud- vins būs viņam iedevis pārāk lielu drosmes porciju, — norūpējusies piebilda vārna.
— Ko viņš dara? — noprasīja Biedēklis.
— Kad es lidoju projām, viņš gatavojās izsūtīt vēstnešus pa visu savu valstību — izsludināt vispārīgu zemessargu iesaukumu.
— Vai mēs esam sliktāki? — iesaucās Biedēklis, un viņa salmu krūtis pildījās ar kaujiniecisku kvēli. — Arī mēs varam savākt, karaspēku, vai ne, Malkas Cirtēj?
— Ellas dēļ es došos jebkādās briesmās, — apliecināja Malkas Cirtējs.
— Un mēs, Mirkšķoņi, tāpat, — apgalvoja Lestars.
Sarunā iejaucās Faramants.
— Mēs pieņemam ļoti svarīgu lēmumu, — viņš teica, — un es domāju, ka par to jāpaziņo Ellai.
— Pareizi, bet kā lai to izdara? — jautāja Dins Hiors.
— Uzrakstiet vēstuli, un es to nogādāšu, — piedāvājās Totiņš.
— Mīļais Totiņ, mēs jau priekšlaikus tev pateicamies, bet kā tu to izdarīsi? — painteresējās Faramants.
— No pazemes izkļūt augšējā pasaulē katrs vis neprot, bel es to izdarīju, — sunītis palielījās. — Bet ietikt tur atpakaļ — tas man ir sīkums.
Faramants un Dins Hiors sēdās pie vēstules rakstīšanas.