Burvju zemes iedzīvotāju skaits arvien vairojās, un pienāca laiks, kad tajā nodibinājās vairākas valstis. Valstīs, kā jau tas mēdz būt, uzradās karaļi, bet ap karaļiem galminieki, liels daudzums apkalpotāju. Pēc tam karaļi nodibināja armijas, sāka cits ar citu strīdēties pierobežu zemju dēļ un rīkoja karus.
Kādā valstī zemes rietumu daļā pirms tūkstoš gadiem valdīja karalis Aranja. Viņš valdīja tik ilgi, ka viņa dēlam Bofaro apnika gaidīt tēva nāvi, un viņš sadomāja gāzt tēvu no troņa. Ar vilinošiem solījumiem Bofaro savervēja savā pusē vairākus tūkstošus piekritēju, bet viņi nepaguva nekā izdarīt. Sazvērestību atklāja. Princis Bofaro stājās tēva tiesas priekšā. Tēvs sēdēja uz augsta troņa, galminieku ielenkts, un bargi raudzījās dumpinieka bālajā sejā.
— Vai tu atzīsties, mans necienīgais dēls, ka loloji pret mani ļaunus nodomus? — karalis noprasīja.
— Atzīstos, — spītīgi atbildēja princis, nenovērsdams acis no tēva skarbā skatiena.
— Varbūt tu gribēji mani nogalināt, lai sagrābtu troni? — turpināja Aranja.
— Nē, — teica Bofaro, — to es negribēju. Tavs liktenis būtu mūža ieslodzījums.
— Liktenis ir lēmis citādi, — piezīmēja karalis. — Tas, ko tu gatavojies darīt man, kers tevi un tavus piekritējus. Tu zinf Alu?
Princis nodrebēja. Viņš, protams, zināja, ka dziļi zem viņu karaļvalsts atrodas milzīga pazeme. Gadījās, ka cilvēki tajā ieskatījās, bet, nostāvējuši dažas minūtes pie ieejas, ieraudzījuši uz zemes un gaisā dīvainas neredzētu zvēru ēnas, izbailēs bēga atpakaļ. Tur dzīvot likās neiespējami.
— Tu un tavi piekritēji dosieties uz Alu mūžīgā trimdā! — svinīgi pasludināja karalis, un pat Bofaro ienaidniekus pārņēma šausmas. — Bet tas vēl par maz! Ne tikai jūs, bet arī jūsu bērni un bērnu bērni — neviens neatgriezīsieties uz zemes ar zilajām debesīm un spožo sauli. Par to rūpēsies mani mantinieki, es likšu zvērēt, ka viņi svēti izpildīs manu gribu. Varbūt tu vēlies iebilst?
— Nē, — teica Bofaro, būdams tikpat lepns un nepiekāpīgs kā Aranja. — Esmu pelnījis šo sodu par to, ka iedrošinājos pacelt roku pret tēvu. Es lūgšu tikai vienu: lai mums līdzi dotu zemkopības rīkus.
— Tos jūs dabūsiet, — teica karalis. — Un jūs apgādās arī ar ieročiem, lai jūs varētu aizsargāties pret nezvēriem, kas dzīvo Alā.
Skumjo trimdinieku kolonnas raudošo sievu un bērnu pavadībā aizgāja pazemē. Izeju apsargāja lielas kareivju nodaļas, lai neviens dumpinieks nevarētu atgriezties.
Bofaro ar sievu un diviem dēliem nokāpa Alā pirmie. Viņu skatieniem pavērās brīnišķīga Pazemes valstība. Tā stiepās tālu, cik vien varēja saredzēt acs, un tās līdzenajā virsā šur tur pacēlās nelieli,- ar mežu apauguši pakalni. Alas vidū vizēja liela, apaļa ezera spogulis.
Šķita, ka Pazemes valstības pakalnos un pļavās valdītu rudens. Koku un krūmu lapas bija purpursarkanas, sārtas, oranžas, bet pļavās zāle dzeltēja, it kā lūgdamās pēc pļāvēja izkapts. Pazemes valstība bija krēslaina. Tikai zem velvēm peldošie zeltainie mākoņi izplatīja vāju gaismu.
— Un te mums būs jādzīvo? — šausmās jautāja Bofaro sieva.
— Tāds mūsu liktenis,—drūmi atbildēja princis.
Ielenkuma
Trimdinieki gāja ilgi, līdz nokļuva pie ezera. Tā krasti bija nokaisīti akmeņiem. Bofaro uzkāpa uz vislielākā klints bluķa un pacēla roku par zīmi, ka grib runāt. Visi sastinga klusumā.
— Mani draugi! — Bofaro iesāka. — Esmu jūsu priekšā ļoti vainīgs. Mana godkāre ierāva jūs nelaimē un nogrūda zem šīm drūmajām velvēm. Bet notikušo nevar padarīt par nenotikušu, un dzīvība ir labāka par nāvi. Mūs gaida sīva cīņa, lai izdzīvotu, un mums jāizvēlē vadonis, kas mūs vadītu.
Atskanēja sraļi saucieni:
— Tu — mūsu vadonis!
— Ievēlam tevi, princi!
— Tu esi karaļu pēctecis, tev arī jāvalda, Bofaro!
Neviens nepacēla balsi pret Bofaro ievēlēšanu, un viņa drūmajā sejā atpl^iksnījās vārgs smaids. Tomēr viņš kļuva karalis, kaut arī Pazemes valstībā.
— Uzklausiet mani, ļaudis!—viņš sāka runāt. — Mēs esam pelnījuši atpūtu, bet atpūsties vēl nedrīkst. Kad mēs gājām pa Alu, es redzēju -neskaidras lielu zvēru ēnas. Tie sekoja mums iztālēm.
— Mēs arī redzējām, — pārējie apliecināja.
— Tātad pie darba! Sievietes lai apgulda un uzrauga bērnus, bet visi vīrieši — pie nocietinājumu celšanas!
Un Bofaro, rādīdams piemēru, pirmais sāka velt akmeni pie iepriekš uz zemes novilktā loka. Aizmirsdami nogurumu, cilvēki stūma un vēla akmeņus, un apaļā siena pacēlās arvien augstāk.
Pagāja dažas stundas, un plats, stiprs mūris pacēlās divu cilvēku augumā.
— Es dc,māju — pagaidām pietiks, — teica karalis. — Vēlāk mēs šeit izcelsim pilsētu.
F.ofaro norīkoja sardzē dažus vīriešus ar lokiem un šķēpiem, bfjt visi pārējie trimdinieki, darbā nomocījušies, nolikās gulēt zeltaino mākoņu satraucošajā gaismā. Viņu miegs nebija ilgs.
— Briesmas! Celieties visi! — sāka kliegt sargi.
Izbiedētie ļaudis uzrausās uz mūra iekšpusē ierīkotajiem akmens pakāpieniem un ieraudzīja, ka viņu patvērumam tuvojas vairāki desmiti dīvainu zvēru.
— Sešķepaiņi! Šie briesmoņi ir Sešķepaiņi! —atskanēja saucieni.
Un tiešām — dzīvniekiem četru ķepu vietā bija pa sešām resnām, apaļām ķepām, kas balstīja garus, apaļus rumpjus. Viņiem bija netīri balta, bieza un pinkaina spalva. Sešķepaiņi kā apburti blenza ar lielajām, apaļajām acīm uz pēkšņi izaugušo cietoksni.
— Kādi briesmoņi! Labi, ka mūs aizsargā mūris, — runāja ļaudis.
Strēlnieki ieņēma kaujas pozīcijas.
Zvēri tuvojās ošņādami, apskatīdamies, neapmierināti purinādami lielās galvas ar īsām ausīm. Drīz viņipija pienākuši šāviena attālumā. Notrinkšķēja loku stiegras, bultas dūkdamas aizskrēja pa gaisu un iestrēga zvēru pinkainajā spalvā. Tās tomēr nevarēja pārdurt viņu biezo ādu, un Sešķepaiņi, dobji rēkdami, turpināja tuvoties. Tāpat kā visi Burvjjb zemes zvēri, viņi prata runāt, bet runāja slikti, viņiem bi>a pārāk biezas mēles, kas tikai ar pūlēm grozījās pa muti.
— Netērēt veltīgi bultas! — norīkoja Bofero. — Sagatavot šķēpus un zobenus! Sievietes ar bērniem — nocietinājuma vidū!
Bet zvēri neiedrošinājās iet uzbrukumā. Viņi ielenca cietoksni lokā un nenovērsa no tā ugunīgās acis. Tas bija īsts aplenkums.
Tikai tagad Bofaro saprata savu kļūgu . Nepazīdams pazemes iemītnieku parašas, viņš nebija liets- Spgādāt ūdeni, un tagad, ja aplenkums būs ilgs, cietokšņa aizstāvjiem draudēja bojā eja aiz slāpēm.
Ezers bija tuvu — pavisam dažu desmitu soļu attālumā, bet kā lai izlaužas cauri tādu veiklu un ātru, kau' šķietami lempīgu ienaidnieku ķēdei? .. . \
Pagāja vairākas stundas. Pirmie sāka prasīt dzert'\ķērni. Vel- tīgi mātes viņus mierināja. Bofaro jau sāka gatavoties iž,71isīgām izbrukumam.
Pēkšņi gaisā kaut kas nošalca, un ielenktie ieraudzīja pie debesīm ātri tuvojamies dīvainu būtņu baru. Tās mazliet atgādināja krokodilus, kādi dzīvoja Burvju zemes upēs, bet šie te bija daudz lielāki. Jaunie briesmoņi vicināja milzīgus ādainus spārnus, zem netīri dzeltenā zvīņainā vēdera nokarājās spēcīgas nagainas ķetnas.
— Mēs esam pagalam! — iekliedzās trimdinieki. — Tie ir pūķi! No šiem lidojošiem neradījumiem mūs nepaglābs arī mūris . . .
Ļaudis apsedza galvas ar rokām, gaidīdami, ka tūlīt, tūlīt tajās iecirtīsies šausmīgie nagi. Bet notika kaut kas negaidīts. Pūķu bars spiegdams metās uz Sešķepaiņiem. Viņi mērķēja acīs, bet zvēri, kā likās, pieraduši pie tādiem uzbrukumiem, centās ieraut purnu krūtīs un atgaiņājās ar priekšķepām, paceldamies uz pakaļkājām.
Pūķu spiedzieni un Sešķepaiņu rēkoņa ļaudis apdullināja, bet viņi ar nepārvaramu ziņkāri raudzījās neredzētajā ainā. Daži Sešķepaiņi sarāvās čokurā, un pūķi tos nikni plucināja, izraustīdami lielus baltās spalvas kušķus. Kāds pūķis, neuzmanīgi nokļuvis ar sānu pa sitienam varenajai ķetnai, nevarēja pacelties gaisā un neveikli lēkāja pa smiltīm . . .
Pēdīgi Sešķepaiņi, lidojošo ķirzaku vajāti, laida vaļā ļekas. Sievietes paķēra krūzes un skrēja uz ezeru, steigdamās padzirdīt raudošos bērnus.
Daudz vēlāk, kad cilvēki jau bija iedzīvojušies Alā, viņi uzzināja Sešķepaiņu un pūķu naida cēloņus. Ķirzakas dēja olas, ierakdamas tās paslēptās vietās zemē, bet zvēriem šīs olas bija lielākais gardums, viņi tās atraka un aprija. Tāpēc pūķi uzbruka Sešķepaiņiem, kur vien varēja. Protams, arī ķirzakas nebija bez grēkiem: tās nokoda mazos zvēriņus, ja uzgāja tos bez vecāku apsardzības.
Tā naids starp zvēriem un ķirzakām paglāba cilvēkus no bojā ejas.
Jaun ās dzīves rīts
Pagāja gadi. Trimdinieki pierada dzīvot zem zemes. Vidus- ezera krastā viņi uzcēla pilsētu un iežogoja to ar akmens mūri.
Lai iegūtu pārtiku, viņi sāka apstrādāt zemi un sēt labību. Ala atradās tādā dziļumā, ka augsne tajā bija silta — to sasildīja pazemes karstums. Dažreiz no zeltainajiem mākoņiem nolija arī lietiņš. Un tāpēc kvieši tur tomēr nobrieda, kaut arī lēnāk nekā augšā. Ļaudīm tikai ļoti grūti bija pašiem vilkt smagos arklus, uzarot cieto, akmeņaino zemi.
Reiz pie karaļa Bofaro atnāca gados pavecāks mednieks Kārums.
— Jūsu augstība, — viņš teica, — arāji drīz dabūs galu no pārpūlēšanās. Es ieteiktu jūgt arklā Sešķepaiņus.
Karalis bija pārsteigts.
— Bet viņi taču nokodīs arājus!
— Es viņus apvaldīšu, — apgalvoja Kārums.—Tur, augšā, man ; znāca darīšana ar visbriesmīgākajiem nezvēriem. Un es vienr ēr tiku galā.
— Nu, nu, tad rīkojies!—piekrita Bofaro.—Tev droši vien vajadzīgi palīgi?
— Jā,—teica mednieks.—Tomēr es šajā darbā iesaistīšu ne tikai ļaudis, bet arī pūķus.
Karali tas atkal pārsteidza, bet Kārums mierīgi paskaidroja:
— Redziet, mēs, cilvēki, esam vājāki par Sešķepaiņiem un lidojošām ķirzakām, bet mums ir saprāts, kura trūkst šiem zvēriem. Es savaldīšu Sešķepaiņus ar pūķu palīdzību, bet turēt pūķus paklausībā man palīdzēs Sešķepaiņi.
Kārums ķērās pie darba. Viņa cilvēki noķēra mazos pūķīšus, tikko tie bija izšķīlušies no olām. Kopš pirmās dienas uzauguši pie cilvēkiem, tie kļuva paklausīgi, un ar viņu palīdzību Karu- mam izdevās sagūstīt pirmo Sešķepaiņu grupu.
Nebija viegli piejaucēt niknos zvērus, bet tas tomēr izdevās. Pēc daudzu dienu badošanās Sešķepaiņi pieņēma no cilvēka barību, bet pēc tam ļāvās uzlikt aizjūgu un sāka vilkt arklu.
Pirmajā laikā notika arī nelaimes gadījumi, bet pēc tam viss nokārtojās. Pieradinātie pūķi nesa cilvēkus pa gaisu, bet Sešķepaiņi ara zemi. Ļaudis uzelpoja brīvāk, sāka vairāk nodoties amatiem.
Audēji auda drānas, drēbnieki šuva apģērbus, podnieki veidoja podus, kalnrači raka rūdu dziļās šahtās, metāllējēji kausēja metālu, bet atslēdznieki un virpotāji taisīja no metāla nepieciešamos izstrādājumus.
Rūdas iegūšana prasīja visvairāk darba, šahtās strādāja daudz ļaužu, tāpēc šo apvidu iesauca par Pazemes kalnraču valstību.
Pazemes iedzīvotājiem vajadzēja paļauties tikai uz saviem spēkiem, un viņi kļuva ārkārtīgi apķērīgi un izdomas bagāti. Ar laiku ļaudis sāka aizmirst augšējo pasauli, bet bērni, kas piedzima Alā, nekad to nebija redzējuši un par to dzirdēja tikai no māmiņu nostāstiem, kas vēlāk sāka likties pēc pasakām.
Dzīve nokārtojās. Vienīgais sliktums bija tas, ka godkārīgais Bofaro iekārtoja sev lielu galminieku štatu un pieņēma milzum daudz apkalpotāju, bet visus šos slaistus vajadzēja uzturēt tautai.
Un, kaut gan arāji cītīgi ara, sēja un iekūla labību, dārznieki ražoja dārzeņus, bet zvejnieki ar tīkliem Vidusezerā zve-
joja zivis un krabjus, tomēr drīz vien sāka trūkt pārtikas. Pazemes kalnračiem vajadzēja uzsākt maiņas tirdzniecību ar augšējiem iedzīvotājiem.
Pret labību, taukvielām un augļiem Alas iedzīvotāji deva savus ražojumus: varu un bronzu, dzelzs arklus un ecēšas, stiklu, dārgakmeņus.
Pamazām tirdzniecība apakšējās un augšējās pasaules starpā paplašinājās. Tā notika pie pazemes pasaules izejas Zilajā zemē. Sī izeja, kas atradās Zilās zemes austrumu robežas tuvumā, pēc karaļa Aranjas pavēles bija noslēgta ar stipriem vārtiem. Pēc Aranjas nāves sardze no vārtiem bija noņemta, jo pazemes kalnrači nemēģināja atgriezties augšā: ilgus gadus dzīvojot zem zemes, Alas iedzīvotāju acis bija atradinājušās no saules gaismas, un tagad kalnrači augšā varēja parādīties tikai naktī.
Pie vārtiem piekārtā pusnakts zvana skaņas pavēstīja kārtējās tirgus dienas iestāšanos. Rītā Zilās zemes tirgoņi pārbaudīja un pārskaitīja preces, ko pazemes iedzīvotāji bija naktī iznesuši ārpusē. Pēc tam simtiem strādnieku ar ķerrām pieveda maisus ar miltiem, kurvjus ar augļiem un dārzeņiem, kastes ar olām, sviestu, sieru. Nākamajā naktī tas viss nozuda.