Bija pagājušas gandrīz divas nedēļas kopš Totiņa nozušanas. Karaļiem nemodās nekādas aizdomas pret Ellu, jo viņa rīkojās ļoti gudri. Negaidīdama, kamēr viņu sāks par šo notikumu iztaujāt, viņa pati ieradās pie Mentaho un apvainoja spiegus, ka tie nav labi uzraudzījuši sunīti.
— Mans nabadziņš, mans mīļais, dumjais Totiņš! — kliedza Ella, slaucīdama asaras. — Droši vien viņu ir apēdis kāds briesmīgs Sešķepainis, bet jūsu ļaudis nav nosargājuši manu sunīti!
Beidzās ar to, ka Mentaho pat atvainojām Ellai par spiegu nolaidību.
Ella un Fredis dzīvoja pastāvīgā sasprindzinājumā. Arigo izmanījās viņiem pačukstēt, ka viss izdevies sekmīgi un Totiņš saticies ar Gremoņiem. Tagad atlika gaidīt, kā rīkosies Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs — bet cik mokoši vilkās gaidpilnās dienas!
Piecpadsmitajā dienā pēc Totiņa nozušanas Fredis un Ella pastaigājās pa Vidusezera krastu, skumji nolūkodamies uz svina pelēkajiem ūdeņiem, ko apspīdēja zeltaino mākoņu atblāzma. Atstatu soļoja divi novērotāji, nenovērsdami acis no gūstekņiem.
Brālēns un māsīca bija panākuši tiesības atrasties divatā bez apnīkstošo spiegu klātbūtnes. Tas notika tā. Bija pagājusi nedēļa kopš Ellas buršanās pie izsīkušā avota, bet ūdens, protams, neparādījās. Karaļi pārmeta Ellai, ka viņas burvestības nav iedarbojušās, bet tā prātīgi iebilda:
— Es taču brīdināju! Pazemes gars, kas valda pār ūdeņiem, ir ļoti spēcīgs. Tagad man jāizdomā jauni burvju vārdi, bet es to nevaru izdarīt, jo nav tādu apstākļu.
— Kādi apstākļi jums vajadzīgi? — jautāja karaļi.
— Man jāapspriežas ar brālēnu. Viņš ir mans palīgs un zina daudz noslēpumainu lietu. Bet mūsu sarunas nedrīkst noklausīties neviena sveša auss, citādi burvestības zaudē spēku.
Kopš tās dienas novērotāji turējās tālāk.
Raudzīdamās uz ezeru, Ella skumji teica:
— Kur gan tagad mans mīlulītis Totiņš, ko viņš dara?
Un pēkšņi lejā atskanēja sīka balstiņa: — Es esmu šeit! — un mazs zīdains kamoliņš pieplaka pie Ellas kājām.
— Totiņš! — priecīgi iesaucās meitene un paķēra sunīti klēpī. — Mīļais, mans mīļais, tu atgriezies, atgriezies!
Glaudīdama Totiņu, Ella sataustīja zem viņa kaklasaites cieši satītu papīriņu. Meitene aptvēra, ka tā ir vēstule no augšējās pasaules, bet neņēma to ārā. Spiegi viņu sarunas nedzirdēja, bet labi redzēja darbību.
Vajadzēja gaidīt, līdz viņi paliks vieni Ellas istabā, — arī tādu priekšrocību bija sev izkarojusi iedomātā feja.
Ella ar satraukumu attina papīriņu. Tur stāvēja rakstīts:
«Augsti cienītajai Ellai, Nositēja Namiņa Fejai, Glābēja Ūdens Fejai — sveiciens!
Mēs — Biedēklis Gudrais, Dzelzs Malkas Cirtējs, Kaggi- Karr, Dins Hiors, Faramants, Lestars — saņēmām ziņu par Tavu nelaimīgo stāvokli, un mūsu bēdas ir bezgalīgas. Bet mēs darīsim visu iespējamo un pat neiespējamo, lai Tevi izglābtu. Pasaki septiņiem pazemes karaļiem, ka gadījumā, ja viņr neatlaidīs Tevi un Tavu brālēnu ar labu, mēs sāksim pret viņiem karu. Lauva jau savā valstībā vāc kopā zvēru karapulkus, bet mēs pulcināsim armiju no Mirkšķoņu un Smaragda zemes iedzīvotājiem.
Ar sirsnīgu nepacietību gaidām Tevi augšā un cieši apskaujam.
Visu pārējo uzdevumā
Faramants.»
Pabeigusi skaļi lasīt vēstuli, Ella mazliet apraudājās, pēc tam pasmaidīja un teica:
— Cik viņi labiņi! Kā mani mīl . . . Bet karš . . . Nē, nē, es negribu, ka manis dēļ izceltos šausmīgais karš!
Fredis nepiekrita:
— Jā, bet ko tad — mēs tā arī sēdēsim šeit līdz pat nāvei? Tu tik daudz esi sagājusies ar burvjiem un fejām, bet tik un tā tevī nav burvību ne par centu, un Svēto avotu jau nu tu neat- bursi!
— Es ceru, ka tad, kad karaļi sapratīs, ka es neesmu feja un neko nevaru izdarīt, viņi mūs atlaidīs.
— Lika pagaidīt! — zobgalīgi iebilda Fredis. — Karaļi ir truli un stulbi kā ozola bluķi.
— Lai nu šā vai tā, bet karu es nepieļaušu! — noteikti iesaucās Ella.—Tomēr es pateikšu karaļiem, ka augšējie pieprasa mani izdot un gatavojas karot. Varbūt tas viņus iebiedēs.
— Pamēģini! — piekrita Fredis.
Noslēpumaini pazudušā Totiņa negaidītā atrašanās atstāja uz pazemes iedzīvotājiem spēcīgu iespaidu. Bet izskaidrojums bija ļoti vienkāršs: Gremoņi nogādāja sunīti pie Tirgus vārtiem un iebāza viņu caurumiņā, kas atradās lejā un kuram sardze nepiegrieza nekādu vērību. Nemanāmi aizkļūt līdz pilsētas apkārtnei Totiņam bija tīrais nieks.
Ellu izsauca pie karaļa Mentaho. Vērīgi lūkodamies uz meiteni, karalis sacīja:
— Jūs žēlojāties, ka mūsu ļaudis neesot pasargājuši mazo zvēriņu. Bet tas atkal ir šeit. Kā jūs to izskaidrosiet?
— Kaut vai ar manām burvestībām! — Ella drosmīgi atbildēja.
Mentaho apjuka.
— Lūdzu piedošanu, — viņš nomurmināja. — Protams, mums, vienkāršiem mirstīgiem, neklājas jaukties burvju būšanās. Bet es ļoti priecājos, ka jūs beidzot esat atmetusi izlikšanos. Un tagad — gribat vai negribat — atbursiet mums Aizmidzinošo ūdeni!
Tagad nosarka Ella.
— Redziet, jūsu majestāte, tā ir pavisam cita lieta, — viņa sāka taisnoties. — Par to parunāsim citā reizē. Bet tagad pateikšu, ka man jums jānodod vēstījums no augšējās pasaules.
— Man personīgi?
— Visiem septiņiem pazemes karaļiem.
— Tad mēs to visi kopā arī noklausīsimies Lielajā Padomē.