Otru reizi Ella Lielās Padomes priekšā uzstājās daudz drošāk. Viņu vairs nemulsināja ne galminieku rindas daudzkrāsainos tērpos, ne karaļu majestātiskā stāja.
Drošā balsī Ella pavēstīja Biedēkļa ultimātu. Bērniem par lielu vilšanos tas neatstāja vēlamo iespaidu. To izskaidrot nebija grūti. Karaļi un galminieki, kas bija nogulējuši daudzus gadu simteņus, nekad nebija karojuši un nepavisam nevarēja iedomāties, kas ir karš, cik tas briesmīgs.
Pirmais uzstājās vaivads Gaerta. Par karu viņš bija lasījis senajās hronikās, kas uzrakstītas pirms tūkstoš gadiem.
— Karš, ho-ho! — viņš pērkona balsī kliedza no tribīnes. — Karš — tā ir jautra būšana! Karš — tas ir pārgājiens, tiek sistas bungas, tram-tam-tam! Mēs sasitam ienaidnieku, pievācam laupījumu: klētis ar kviešiem, mucas ar vīnu, lopus, mājputnus. Kādas dzīres mēs sarīkosim pēc uzvaras, ho-ho!
Trofeju uzskaitījums uz Lielās Padomes locekļiem atstāja lielu iespaidu; iekārē viņiem iespīdējās acis.
Te iejaucās Ella. Nespēdama savaldīties, viņa uzkliedza no savas vietas:
— Nekā jūs nezināt par karu! Karš — tas ir asinis, ciešanas, nāve! … Un kāpēc jūs esat tik pārliecināti, ka uzvarēsiet jūs?
Gaerta atbildēja:
— Par to nav nekādu šaubu! Mums ir pūķi, jums — zvēri. Un vajag tikai uzlaist augšējai armijai simt Sešķepaiņu pēc pāris dienu pabadināšanas, un tie visus saplosīs gabalos.
Gaerta triumfēdams nokāpa no tribīnes. Ella sadrūma: viņa saprata, ka pazemes karaļiem patiešām ir vareni kaujas līdzekļi.
Uzstājās Mentaho. No visiem karaļiem viņš bija visgudrākais. Mentaho nedārdināja kareivīgus izkliedzienus. Viņš vienkārši pateica:
— Bez šaubām, karš nav tāda jautra pastaiga, kā cenšas iestāstīt vaivads Gaerta. Es apzinos mūsu vājās puses: ja mēs uziesim augšā, mēs neko neredzēsim, un ienaidnieki mūs saņems ciet kailām rokām. Arī mūsu pūķi un Sešķepaiņi augšējā pasaulē būs akli. Bet mēs arī netaisāmies iet augšā, kam mums tas vajadzīgs? Ne jau mēs sākam karu, ar to mums draud Smaragda pilsētas valdnieks. Ko tur teikt? Lai nāk. Mums ir ar ko sagaidīt ienaidnieku, un tur Gaertam taisnība.
Ella ar šausmām aptvēra,,.ka Mentaho runā pilnīgu taisnību: augšējās armijas sc i^a' "i bojā eja, ja tās nokāps šajā viņiem naidīgajā, nepazīstamajā pasaulē…
Turpmākie runātāji atbalstīja Mentaho. Lēmums bija šāds:
«Augšējo uzbrukuma nebaidīties, bet katram gadījumam gatavoties tā atvairīšanai. Feju Ellu neatlaist līdz tam laikam, kamēr viņa nebūs atbūrusi Svēto avotu. Ellas atrunām neticēt: noslēpumaini sazinādamās ar augšējiem, viņa ir pierādījusi, ka viņai piemīt burvju spēks.»
Bet tajā pašā laikā augšā pilnā spēkā gāja vaļā gatavošanās lielajam karam.
Tikko Kaggi-Karr bija Drošsirdīgajam Lauvam aiznesusi ziņu par to, ka Ella nelaimē, pa mežu aizjoņoja vēstneši zaķi, kliegdami visos krustceļos, ka valdnieks Lauva sauc kopā zemessargus. Lai greizacainos vēstnešus neapēstu tīģeri un leopardi, bija izsludināts Lielais pamiers. Kopš tā brīža plēsoņas nedrīkstēja darīt pāri saviem mazākajiem brāļiem, bet, ja kāds nespēja pārvarēt izsalkumu, tas varēja pakožļāt zālīti un remdēt badu ar augļiem.
Nopietns šķērslis ceļā uz Zilo zemi bija Lielā upe, pār kuru pārceļoties kādreiz Ella ar saviem draugiem cieta katastrofu.
Tīģeri, leopardi, panteras, lūši necieta ūdeni, un arī pats Lauva laidās peldus tikai galīgas nepieciešamības gadījumā. Bet mežā bija upītes, un upītēs dzīvoja bebri, lielie dambju cēlāji. Tajā pašā vakarā tika mobilizēti visi bebri, no kuriem noformēja celtnieku pulku, kuru komandēja inženieris Asais Grieznis.
Pulks devās uz priekšu, saņēmis uzdevumu vienā dienā uzcelt peldošu tiltu pār Lielo upi. Bebriem piekomandēja mērkaķu bataljonu — šimpanzes, makakus un paviānus, kuri sanesa milzīgus saišķus ar liānām baļķu sasiešanai.
Tikko celtnieki piegāja pie upes, darbs sāka kūsāt. Bebri nograuza kokus, kas auga uz krastiem, un iegāza ūdenī. Tur viņi sabīdīja baļķus citu pie cita, bet šimpanzes un makaki tos sastiprināja ar virvēm — liānām. Noteiktā laikā tilts bija gatavs, un sakarnieki papagaiļi aizlidoja paziņot to virspavēlniekam.
Pusdienā sākās lielais izgājiens no meža. Svinīgā kārtībā cits pēc cita gāja jaguāru, kuguāru, lāču bataljoni, gāja pumu, lūšu, panteru rotas. Atsevišķa karaspēka daļa bija saformēta no pērtiķiem — bļauriem. No viņiem n^gajļ'.[]?» 'iešu piedalīšanos kaujā, bet viņu pērkondārdīgajiem o.āvit.-piem vajadzēja pretinieka rindās radīt sajukumu.
Vezumniekos kalpoja spēcīgie bifeļi, tūri un zubri. Tie stiepa uz muguras banānu saišķus un citādus augļus — armijas uzturu, kas plēsīgos zvērus ne visai kārdināja, bet bada aizdzīšanai noderēja.
Atvadījies no sievas un bērniem, Lauva aizgāja tīģeru rotas priekšgalā; tā bija viņa personiskā gvarde. Pulkvedi pavadīja putni — adjutanti un putni — sekretāri. Adjutantiem vajadzēja pārnēsāt virspavēlnieka rīkojumus, bet sekretāriem pierakstīt karagājiena hroniku un pārzināt pārtikas sadali.
Lauva ļoti lepojās ar to, cik gudru kārtību nodibinājis karaspēkā. Viņš vaibstījās un murrāja aiz labpatikas kā milzīgs runcis.
Arī Violetajā zemē gatavojās karagājienam. Mirkšķoņiem jau bija pieredze karā. Viņi bija cīnījušies pret Urfina Džīsa koka armiju un to sakāvuši. Viņiem bija bruņojums: slavenais lielgabals, kas pārsprāga pēc pirmā šāviena. Lielgabalu varēja salabot, bet neviens neprata izgatavot pulveri — tas palika Aizkalnu Milža noslēpums. Bez lielgabala bija cirvji un gariem rokturiem piestiprināti dzelzs klabekļi ar dzeloņiem.
Pa ceļiem maršēja Mirkšķoņu rotas, mācīdamās kara zinātni feldmaršala Dina Hiora vadībā.
Smaragda zemes iedzīvotāji nepavisam nebija kareiviski, bet arī tie gatavojās karagājienam ar sirpjiem, izkaptīm, lāpstām un dakšām.
Sākuma signālu vajadzēja dot Biedēklim, bet viņš gaidīja zvēru karaspēka ierašanos.