Ella bija izmisusi. Biedēkļa ultimātu karaļi noraidīja, tātad Smaragda pilsētas valdnieks uzsāks karu, pazudinās simtiem, varbūt tūkstošiem dzīvību tikai tādēļ, lai atbrīvotu no gūsta divus bērnus. Lai tur vai kas, vajadzēja Biedēkli atrunāt no viņa neprātīgā lēmuma.
Bet kā to izdarīt? Par to, lai vēlreiz nosūtītu Totiņu, nevarēja būt ne runas. Kad sunītis bija atgriezies, pēc karaļa
ar zvārgulīšiem. Iestiprinājies ar pienu un augļiem, Fredis pateica, ka viņam pēc iespējas drīzāk jānokļūst Smaragda pilsētā.
— Man jāatrunā Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs no kara, ko tie gatavojas uzsākt.
Izdzirduši šausmīgo vārdu «karš», mīkstsirdīgie Gremoņi izplūda asarās.
— Mēs nemākam un negribam karot, — viņi raudāja. — Mēs visi būsim pagalam, ja sāksies karš . . .
— Mitējieties jel! — iesaucās Fredis. — Tikai tāpēc jau es izbēgu no Alas, lai būtu miers!
Gremoņi nomierinājās un sacīja, ka miers — tas esot labi.
— Tad pavadiet mani uz Smaragda pilsētu! — palūdza zēns.
— Uz turieni ved dzelteniem ķieģeļiem bruģēts ceļš, — atbildēja Gremoņi. — Un tas ir ļoti tāls ceļš. Vai labāk nebūtu, ja jūs dažas stundas atpūstos?
Fredis juta, ka tas tiešām būtu labākais, jo acis lipa ciet un kājas necēlās. Saimnieki noguldīja viņu mīkstā gultā, un zēns ieslīga dziļā miegā.