Biedēklis un visi pārējie saņēma Fredi atplestām rokām, kad bija uzzinājuši, kas viņš tāds ir. Bet zēns ar lielu izbrīnu aplūkoja Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju: tikai Burvju zemē varēja dzīvot tādi neparasti radījumi.
Vēl pirms pāris mēnešiem Aijovā, klausīdamies Ellas stāstu, viņš nevarēja atkratīties no neticības, un — lūk, še tev! — viņš spiež Biedēkļa mīksto, nespēcīgo roku, spiež Malkas Cirtēja cieto dzelzs roku. Biedēklis, ar viņu sarunādamies, cienīgi šūpo savu dompilno, sēnalām piebāzto galvu, bet Malkas Cirtējam dzelzs krūtīs pukst lupatu sirds… Un vārna Kaggi- Karr, sēdēdama uz troņa atzveltnes, spīdina gudras, melnas ačteles un ļoti skaidri, tikai drusku ersinādama, viņu iztaujā par Ellas veselību .. .
Zēnam visu laiku šķita, ka viņš guļ un teju, teju pamodīsies, bet tā bija tiešamība — viņš stāvēja Gudvina celtās pils troņa zālē, izgreznotā ar neskaitāmu daudzumu smaragdu, un uz acīm viņam bija zaļas brilles.
Bet tad Fredis Kanings atcerējās Ellas uzdevumu.
— Jūs pat nevarat saprast, — dedzīgi runāja Fredis, — kādās milzīgās briesmās gribat doties! Ja jūs būtu redzējuši Sešķepaiņus! Viens tāds zvērs var saplosīt divdesmit cilvēku, bet viņu tur ir veseli simti! Un šie pūķi ar milzīgām, zobainām rīklēm un nagainām ķepām! Kā lai aizstāvas pret tādu briesmoni, kad tas svilpdams laižas no augšas lejā, spīdinādams dzelteno pavēderi! Bet uz viņiem sēd jātnieki ar šķēpiem un lokiem …
Ilgi un daiļrunīgi stāstīja Fredis un apmierināts redzēja, ka viņa klausītāji sāk saprast sava pasākuma neprātu.
— Ja pazemes karaļi izvestu savu armiju augšā, tā būtu cita lieta, — zēns turpināja, — bet to viņi nedarīs. Turpretim lejā, mūžīgā puskrēslā, pie kuras augšējo iedzīvotāju acis nav pieradušas, Alas iedzīvotājiem ir visas priekšrocības.
— Tad ir izlemts! — Biedēklis papurināja galvu. — Karam nebūt!
Un visi pārējie viņa lēmumam piekrita.
— Bet kā izglābt Ellu? — skumji ieprasījās Dzelzs Malkas Cirtējs un gandrīz apraudājās, bet laikus attapās.
Tad sāka runāt mazais, klusais Lestars, izcilais Mirkšķoņu zemes mehāniķis.
— Cik noprotu, pazemes karaļi izlaistu Ellas kundzi, ja viņa atjaunotu Svēto avotu? — viņš pajautāja.
— Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Fredis. — Bet Ella nevar to izdarīt, viņa taču nav burve, tik tiešām! Un tā arī labāk, citādi viņa ne tā vien uzpūstos.
— Bet tur varbūt nemaz nav vajadzīga burvība. — Lestars viltīgi pasmaidīja. — Sakiet, jaunekli, — vai jūs zināt, kas ir ūdens pumpis?
Freda seja pietvīka sašutumā.
— Pie mums fermā katrs puika to lieto desmitiem reižu dienā, — viņš dusmīgi noburkšķēja.
Bet Lestars neapjukdams turpināja iztaujāt:
— Un tur lejā, Alā, jūs redzējāt pumpjus?
Fredis padomāja.
— Man liekas, ne. Odens riteņi viņiem ir. Tie uzstādīti ezerā, uz tiem sadzīti Sešķepaiņi, un, ķad viņi skrien, ūdens iesmejas kausos, salējas teknēs un plūst uz pilsētu.
— Tā, tā, lieliski! — mehāniķis staroja.
— Kāds nolūks tādai iztaujai, draugs Lestar? — brīnījās Dins Hiors.
— Redziet, — teica vecītis, — man ir kāda doma. Man liekas, mēs varam atbrīvot Ellas kundzi bez kautiņa. Tad tikai vajag karaļiem atjaunot brīnumūdeni, un to mēs mēģināsim izdarīt.
Sajūsmas saucieni satricināja troņa zāli. Visi slavēja Lestaru, bet tas kautri smaidīja.
— Nevajag priekšlaicīgi priecāties, — runāja meistars. — Ja šis ūdens nebūs aizplūdis pārāk dziļi, mēs to izpumpēsim. Man tikai jāsagatavo gari urbji, lai izurbtu klinti, un, protams, labs sūcējpumpis.
Lestars devās uz Mirkšķoņu zemi, jo tikai tur varēja tādas lietas izgatavot. Bet Kaggi-Karr aizlidoja paziņot Lauvam, ka karš atcelts un viņam savi karapulki jāatlaiž.