Tirgus vārtu sargi izdzirda spēcīgus klaudzienus. Sardzes priekšnieks palūrēja pa lodziņu. Viņš ieraudzīja dīvainu skatu. Vārtu priekšā bija riņķī sastājušies kādi desmit koka cilvēki un ar milzīgām dūrēm jautri vālēja cits citam pa muguru. Rīboņa būtu varējusi pat mironi uzmodināt.
— Kāpēc jūs tā darāt? — izbrīnījies jautāja karavīrs.
— Lai jūs izdzirdētu!
— Jūs varējāt pieklauvēt pie vārtiem.
— Ir nu gan jums vārti! — nicīgi piezīmēja koka cilvēks. — Jūs paši mūs lamātu, ja tie sabruktu.
— Kas jūs tādi esat, un ko jums še vajag?
— Mēs esam kokpauri un atnesām Smaragda pilsētas valdnieka Biedēkļa Gudrā vēstījumu jūsu karaļiem.
Apspriedušies kareivji nolēma, ka nekādu lamatu te nevar būt: diez vai desmit koka cilvēki varētu sagrābt veselu valsti. Bet, ja tie atnākuši izlūkot, lai skatās. Ieraudzījuši Seš- ķepaiņus un pūķus, viņi, bez šaubām, neiedrošināsies uzsākt karu.
Sūtņus ielaida, iedeva tiem pavadoni, un kokpauri rosīgi aizsteberēja pa cieto ceļu.
Koka cilvēkus pieņēma troņa zālē, kur sapulcējās visi karaļi un viņu ministri. Turp aizveda arī Ellu. Tā kā šajā mēnesī valdīja Mentaho, tad viņš arī paņēma vēstuli un sāka to lasīt:
— «Mēs, Biedēklis Gudrais, Smaragda pilsētas valdnieks, Dzelzs Malkas Cirtējs, Violetās zemes valdnieks, un Drošsirdīgais Lauva, zvēru karalis, sūtām mūsu amata brāļiem, pazemes karaļiem, sirsnīgu sveicienu .. .»
Mentaho pārtrauca lasīšanu un teica:
— Mēs pateicamies saviem augšējiem amata brāļiem par sveicienu un atbildam viņiem ar to pašu. Lūdzam to paziņot!
Kokpauri muļķīgi smīkņāja.
Mentaho turpināja lasīšanu:
— «Mēs esam skumji satriekti, ka jūs, Pazemes valstības valdnieki, bez kādām tiesībām aizturat pie sevis nejauši pie jums likteņa aizvesto mūsu sirdīm dārgo feju Ellu.
Bet, ņemot vērā, ka jūs vada svarīgi iemesli un tā ir vēlēšanās atgūt Aizmidzinošo ūdeni un atjaunot gadu simteņos jūsu zemē nodibinājušos kārtību, mēs atsakāmies no nodoma pieteikt jums karu un piedāvājam izbeigt šo lietu miera ceļā . . . (— Tas ir ļoti saprātīgs piedāvājums, — iestarpināja Mentaho.) Mēs, augšējās pasaules iedzīvotāji, esam Lielā Gudvina pēcteči un mantojām no viņa daudzas viņa slepenās zināšanas. Mēs domājam — ja Ella viena pati nevarēja atburt brīnum- avotu, tad sadarbībā ar mums viņai tas izdosies.»
Lasītāju pārtrauca vētraini aplausi. Ella stāvēja bikla un samulsusi.
«Uz ko viņi cer?» viņa domāja. «Biedēklis rūgti maldās. Neko viņi neizdarīs, un mēs visi paliksim te kā gūstekņi.»
Kad zālē apklusa, Mentaho pabeidza vēstules lasīšanu. Tās saturs Ellu nomierināja.
— «Bet, ja naidīgie spēki izrādīsies varenāki un Aizmidzinošo ūdeni atdabūt mums neizdosies, jūs neliksiet mums šķēršļus atgriezties augšā. Ellas likteni mēs tad izšķirsim kopīgā Padomē. Lai apliecinātu mūsu labās jūtas, mēs sūtām jums dāvanu. Tajā stundā, kad jūs lasāt mūsu vēstījumu, Alas ieejai tuvojas piecsimt strādnieku karavāna, kas nes jums miltus, sviestu, sieru, olas, augļus, medu, vīnu . . .»
šoreiz ovāciju dārdi pārspēja visu, kas jebkad šajā zālē noticis. Šīs ovācijas bija saprotamas. Pārtikas krājumi Alā, pat tie, ko iepirka pēdējo reizi, gāja uz beigām, un ne tikai vienkāršajiem ļaudīm, bet arī karaļu galmiem pēc trim četrām dienām draudēja bads.
Mentaho jūsmīgi nolasīja parakstus:
— «Biedēklis Gudrais. Dzelzs Malkas Cirtējs. Drošsirdīgais Lauva. Bet viņu vietā rakstīt neprašanas dēļ parakstījies Faramants.»
Vārtu Sargs tiešām labi prata rakstīt diplomātiskos vēstījumus.
Ellai acīs mirdzēja prieka asaras.
«Cik labi un augstsirdīgi ir mani draugi,» viņa domāja. «Un, ja pat viņiem neizdosies drosmīgais pasākums, ja arī viņi neizglābs mani no pazemes, es vismaz dabūšu viņus redzēt…»
Karaļi un augstmaņi ielenca kokpaurus, aplūkoja tos, taustīja, papliķēja pa pleciem, muguru.
— Jā, — dziļdomīgi noteica karalis Eljana. — Urfins Džīss ir bijis liels burvis. Pratis atdzīvināt tādus klučus!
— Bet Ella viņu uzvarēja, — piezīmēja karalis Mentaho. — Tātad viņa bija vēl spēcīgāka feja. 2ēl gan, ka viņa kaut kādas kaprīzes dēļ atsakās atburt Svēto avotu.
Kokpauriem tika izsniegta septiņu karaļu parakstīta drošības grāmata Biedēklim, Malkas Cirtējam, Lauvam un visām personām, kas viņus pavada, viņiem tika apsolīta neaizskaramība, uzturoties Alā, un neaizkavēta atgriešanās augšā.
Bet pārtikas ministru zālē vairs nebija: viņi bija aizskrējuši sapulcināt nesējus, lai ietu pēc produktu kravas — augšējās pasaules bagātīgās dāvanas.
Lieki būtu piebilst, ka tūlīt pēc šīs sapulces Totiņš atguva brīvību.