Bija pagājušas kādas divpadsmit dienas, un kareivis, lidodams uz pūķa no Tirgus vārtiem, paziņoja, ka Burvju zemes valdnieki ar lielu svītu ienākuši Alā.
Tūlīt pa visu zemi izskrēja un izlidoja ziņneši ar pavēli:
«Visiem iedzīvotājiem piedalīties augsto viesu svinīgā sagaidīšanā. Pārtraukt visus darbus laukos un rūpnīcās, izņemot metāllietuves un lējumu darbnīcas. Iedzīvotājiem svētku tērpos pulcēties pie ceļa, kas no Tirgus vārtiem ved uz pilsētu. Seš- ķepaiņus sadzīt staļļos un stingri piesiet, lai kāds no tiem neizspruktu un nesaceltu traci. Sargiem uz pūķiem aplidot pār gājienu goda riņķus, bet nenolaisties pārāk zemu.»
Visās malās sākās jautras čalas. Ļaudis uzģērba labākos tērpus, uzlika vistīrākās mices un priecīgi steidzās sagaidīt augstsirdīgos atnācējus no augšējās pasaules.
Septiņu valdnieku pilsēta kļuva tukša. Tur palika tikai kropļi un nespēcīgi vecīši. Karaļi, ministri, galminieki greznos visu varavīksnes krāsu tērpos ciešā kolonnā, orķestrim skanot un bungām dārdot, izgāja pretim viesiem. Kolonnas priekšgalā soļoja Ella ar Totiņu klēpī. Gar abām ceļa pusēm jūdzēm tālu bija sastājušies skatītāju tūkstoši. Tie māja ar rokām, vicināja cepures, jautri uzsauca apsveikuma vārdus.
Un, rau, parādījās viesi. Pa priekšu ierindā soļoja seši kok-
pauri. Pirmais no tiem nesa puķu pušķi (zaldāta stāja bija palikusi). Pēc tam četri nesa nestuves, uz kurām cienīgi sēdēja Biedēklis, labvēlīgi klanīdamies pa labi un pa kreisi. Nestuvēm sekoja trīsdesmit skaistu jaunekļu un jaunavu — deju skolas audzēkņi — ar milzīgiem puķu pušķiem rokās. Viņus vadīja deju skolotājs Lans Pirots, bijušais ģenerālis. Tas nostājās neatdarināmi graciozās pozās un laiku pa laikam uzdejoja skatītājiem par lielu sajūsmu.
Tālāk majestātiski soļoja Lauva ar Fredi Kaningu uz muguras. Zēns bija neizsakāmi lepns un ne par kādiem pasaules labumiem nebūtu atdevis savu vietu. Kurš vēl no viņam pazīstamajiem zēniem būs piedalījies tādā brīnumainā gājienā un jājis uz Lauvas? E, kur būs ko stāstīt Aijovā! Un droši vien arī viņam neticēs, tāpat kā viņš neticēja Ellai.
Dzelzs Malkas Cirtējs, par jaunu nopulēts un ieeļļots, ar spīdošu zelta eļļas kanniņu pie jostas, uz pleca nesa mirdzošu zelta cirvi. Malkas Cirtējam uz galvas sēdēja vārna Kaggi-Karr ar skaistām zelta sprādzēm ap kājiņām. Vārdu sakot,
kairs mūsu varonis, dodamies uz pazemes pasauli, bija izgreznojies kā vien varēdams.
Tālāk, rokās saķērušies, vienā rindā soļoja Dins Hiors, Faramants un Lestars. Dina Hiora bārda, sapīta bizē un sniegdamās līdz pašai zemei, uz Alas iedzīvotājiem atstāja milzīgu iespaidu.
Vairāki desmiti Gremoņu nesa jaunas dāvanas — apģērbu un Ipavu saiņus, kurvjus ar rotaļlietām, dzina bērnu ratiņus. Viņu zilās, smailās platmales vienmērīgi šūpojās soļu taktī, un tām piekārtie zvārgulīši melodiski šķindēja.
Gājienu noslēdza kokpauri, apkrāvušies ar svirām, ratiem, urbjiem, caurulēm . . . Kārtību viņu rindās uzraudzīja Violetās zemes meistari.
Viss šis gājiens uz Alas iedzīvotājiem atstāja neizdzēšamu iespaidu: tā bija it kā gaiša, zaigojoša vīzija no augšējās pasaules, kas atnesusi sev līdzi pazemē saules staru zaigu, gaisa dzidrumu, debesu zilumu . . .
Kad divi svinīgie gājieni sastapās un staltais, majestātiskais karalis Mentaho pacēla rokq, un gatavojās teikt svinīgu runu, Ella izjauca visu ceremoniālu. Sajūsmā iespiegdamās, viņa izskrēja no rindas un pa galvu pa kaklu drāzās uz Biedēkļa nestuvēm. Kokpauri acumirklī izveidoja kāpnes, un meitene jau atradās sava labā vecā drauga apkampienos. Viņa glaudīja mīļo uzzīmēto seju, skūpstīja viņa vaigus, bet Biedēklis sajūsmā klaigāja:
— Ei-hei-hei-ho! Es atkal, atkal, atkal esmu kopā ar Ellu! Ei-hei-hei-hei-ho!
Viņš tomēr ātri apķērās un bažīgi aizlika mutei priekšā roku: svarīga persona nedrīkstēja uzvesties tik vieglprātīgi.
Un tad pie nestuvēm piesteidzās Dzelzs Malkas Cirtējs, Fredis Kanings, Drošsirdīgais Lauva, Qins Hiors, Faramants. Izcēlās jautra kņada. Ella un Totiņš pārgāja no vienām rokām citās, un karalis Mentaho ar sarūgtinājumu saprata, ka viņam neizdosies paspīdēt ar daiļrunātāja mākslu. Viņš ātrumā pateica dažas laipnas frāzes un pieņēma Biedēkļa, Malkas Cirtēja un Lauvas atbildes apsveikumus.
Pēc tam visi sajaucās un jautrā drūzmā devās uz Septiņu valdnieku pilsētu.
Ella jāja uz Lauvas muguras, bet līdzās soļoja Fredis un pārstāstīja savus piedzīvojumus kopš tā brīža, kad naktī pārģērbies bija izgājis no dusošās pils.
Bet viņu vai katru minūti pārtrauca Malkas Cirtējs, aicinādams Ellu paklausīties, cik stipri un priecīgi pukst viņa sirds kopš tā mirkļa, kad viņu ieraudzījis.
Brīžiem arī Lauva pagrieza galvu un izmeta dažus vārdiņus par to, kā viņš sapulcējis, bet pēc tam atlaidis varenu karaspēku, un Kaggi-Karr ķildojās ar Totiņu — kuram sēdēt uz Ellas rokām, un bija šausmīga jezga, un visi bija ļoti apmierināti .. .