Augstajiem viesiem par godu septiņi pazemes valdnieki rīkoja lieliskas dzīres. Dzīrēs sniedza baleta izrādi. Lana Pirota deju akadēmijas jaunekļi un jaunietes parādīja mākslas brīnumus un guva vispārēju atzinību. Starp citu, jaunos māksliniekus jau otrā dienā aizsūtīja mājās: uzturēšanās Alā varēja iedragāt viņu nenostiprinājušos veselību. Viņiem līdzi aizgāja arī Gremoņi, kas atnesa dāvanas pazemes iedzīvotājiem. Mazie cilvēciņi tikai vienu dienu pavadīja Alā, bet viņu dvēselēs uz visu mūžu saglabājās bailes par tās drūmajiem un majestātiskajiem brīnumiem.
Kā saimnieki, tā viesi pēc dzīrēm gulēja ļoti ilgi, protams, izņemot Dzelzs Malkas Cirtēju un Biedēkli: tie negulēja nekad. Vienīgi Lestars piecēlās agri un ķērās pie darba. Jau iepriekšējā vakarā viņš bija iepazinies ar Laika glabātāju Ružero un ilgi ar to sarunājies.
Lestars un Ružero patika viens otram, viņi izjuta savstarpējas simpātijas. Rītā pēc dzīrēm Lestars uzmeklēja Ružero un palūdza, lai tas viņu pavada uz Svēto alu. Divi jaunie draugi gāja un tērzēja, bet aiz viņiem kokpauri meistaru uzraudzībā stiepa caurules, sviras un blokus.
No sarunas Lestars saprata, ka Laika glabātājs tā īsti netic, ka Aizmidzinošo ūdeni varētu atgūt ar buršanu. Meistars redzēja, ka Ružero viltīgi lūrēja uz sarežģīto mehāniku, ko nesa koka cilvēki, un vīpsnāja.
— Jā, protams, ar tādām ierīcēm ies labāk, un pazemes gars droši vien atkāpsies. Bet nabaga Ellai bija tikai buramie vārdi. Un kas ir buršanās? Vārdi.
— Cienījamais Ružero, es redzu, jūs esat vērīgs cilvēks, — sacīja Lestars. — Bet, man šķiet, nebūtu vērts līdzīgas domas iedvest septiņiem karaļiem.
— Es arī pats tā domāju, cienījamais Lestar, — Laika glabātājs piekrita. — Ne viss, ko draugi runā savā starpā, noder viņu majestāšu ausīm.
Apmierināti viens ar otru, vecīši turpināja ceļu.
Svētajā alā Lestars uzsāka nopietnus pētījumus. Pavēlējis kokpauriem netrokšņot, viņš dažādās vietās pielika ausi pie zemes, cenzdamies saklausīt pazemes ūdeņu urdēšanu. Viņš tuvināja spogulīti klinšu plaisām, lai uztvertu izgarojumu pazīmes.
Ilgi turpinājās viņa darbs, bet pa to laiku Ružero sēdēja uz akmens un atpūtās no tālā ceļa. Pēc tam Lestars piegāja pie viņa.
— Nu, kā ir, dārgais draugs? — jautāja Ružero.
— Cerības ir, bet buršanās būs ilga un grūta, — piesardzīgi atbildēja meistars.
Iesākumam kokpauri Lestara un citu Mirkšķoņu vadībā nolīdzināja laukumiņu baseina tuvumā un uzstādīja pamatus urb- jamam aparātam. Viņu spēcīgajās rokās darbs kūsāja, viņi bez piepūles pārvēla milzīgos akmeņus.
— Krietns mantojums jums palicis pēc Urfina Džīsa,—teica Ružero.
— Jā, nav ko žēloties, — piekrita Lestars. — Bet ievērojiet— par paklausīgiem strādniekiem viņi kļuva tikai pēc tam, kad viņiem izgrieza jaunas sejas. Bet to izdarīja pēc Biedēkļa izdomas.
Kompānija atgriezās pilsētā tikai pret vakaru. Bet tur jau tika rīkotas jaunas dzīres. Pēc diplomātiskās etiķetes Biedēklis gatavoja karaļiem atbildes cienastu no produktiem, ko viņa ļaudis bija atnesuši līdzi.
Pagāja vairākas dienas. Starp Septiņu valdnieku pilsētu un Svēto alu nodibinājās pastāvīgi sakari. Kokpauri, Mirkšķoņi un pazemes metālisti šaudījās šurp un turp, pārnēsādami mašīnu daļas un nepieciešamos materiālus. Bet karaļiem, galminiekiem un spiegiem ieeja Svētajā alā bija aizliegta. Lestara pamācīta, Ella pateica septiņiem karaļiem, ka tur mājo šausmīgs gars, ko sauc Lielais Mehāniķis, un šo garu var uzvarēt tikai ar mehānisku burvību. Bet blakus personām mehāniskās burvības ir sevišķi bīstamas, tās var atstāt iespaidu uz saprātu.
Toties Ellas klātbūtne mehānisko burvību sagatavošanā tika pasludināta par nepieciešamu, un viņa tur uzturējās augas dienas. Svēto alu nedrīkstēja apgānīt ar parasto ikdienas vajadzību apmierināšanu — ēšanu un gulēšanu, tāpēc strādnieku nometni iekārtoja kādā blakus alā. Uz turieni pārnesa gultas un ierīkoja pavardu ēdiena gatavošanai.
Bet ar Ellu, kā jau feju, taisīja izņēmumu. Kokpauri viņai uzcēla vieglu omulīgu mājiņu Svētajā alā, un tur viņai bija viss nepieciešamais: gulta, pusdienu galdiņš, skapītis kleitām (Biedēklis viņai atveda veselu duci!) un viss pārējais. Tur Ella, darba trokšņu nogurdināta, ar Totiņu pavadīja atpūtas stundas.
Darbi ritēja pilnā gaitā. No kokpauru varenā spēka dūca urbji, grauzdamies blīvajā iezī. Mirkšķoņu meistari saskrūvēja pumpjiem caurules un ierīkoja vārstuļus. Ziņkārīgais Fredis pabija visur: te viņš nodeva kādu Lestara pavēli, te pienesa atslēdzniekam vajadzīgu detaļu, te vēroja urbēju darbu. Puika peldēja svētlaimē. Vai viņš agrāk būtu varējis domāt, ka viņam gadīsies piedalīties tādos neparastos piedzīvojumos?
Bet Biedēklis, Dzelzs Malkas Cirtējs un Lauva labirintā nerādījās. Alas miklais klimats tiem izrādījās kaitīgs.
Pēc vairāku dienu uzturēšanās pazemē Biedēklis sāka justies ļoti slikti. Staigāja ar pūlēm, jo salmi no mitruma bija kļuvuši smagi, bet izžāvēties nebija iespējams. Alā ēdienu gatavoja uz mazām krāsniņām, no kurām uguns nevarēja izkļūt ārpusē un kairināt pazemes iedzīvotāju vājās acis. šīs krāsniņas apkārtējo gaisu nesildīja nemaz.
Vēl sliktāk klājās Biedēkļa brīnišķīgajām smadzenēm. Sēnalas, ar kurām bija piebāzta viņa galva, arī samitrēja, bet tām piejauktās adatas un kniepītes sarūsēja. Tāpēc Biedēkli mocīja galvas sāpes, un viņš sāka aizmirst visvienkāršākos vārdus.
Pat Biedēkļa sejas vaibsti pārmainījās, jo akvareļu krāsas, ar kurām tā bija izkrāsota, izšķīda un notecēja.
Faramants nobažījies izsauca pie valdnieka ārstu. Atnāca Bo- rils, tā paša Borila pēctecis, kura laikā bija notikusi pirmā aiz- midzināšana. Apaļīgs un pašapmierināts, tāds pats kā viņa vecvectēvs, doktors apskatīja cienījamo pacientu.
— Hm, hm, slikti, — viņš noburkšķēja. — Jūsu majestātei sākas ļoti bīstama slimība — tūska. Labākās zāles — saules siltums un gaisma.
— Es nevaru atstāt… tas ir, atstāt šeit Ellu, — dobjā balsī pateica Biedēklis.
— Tādā gadījumā . . . —Ārsts padomāja. —Tādā gadījumā jūsu augstībai par dziedinātavu noderētu lējumu darbnīca. Esmu pārliecināts, ka tās siltajā, sausajā gaisā jūs izveseļotos.
Biedēkli aiznesa uz darbnīcu un novietoja nomaļā stūrītī, kur viņš nevienu netraucēja un kur viņu netraucēja strādnieki. Faramants, kas sēdēja pie viņa kā slimnieku kopējs, pārliecinājās, ka neviena dzirkstelīte nevar Biedēklim uzkrist. Ja kaut kas tāds notiktu, slimnieks nevis izveseļotos, bet aizietu bojā.
Sausajā un karstajā darbnīcas gaisā pirmajās dienās no Biedēkļa plūda tvaiku mākonis, bet tad viņa veselība sāka apbrīnojami strauji uzlaboties. Rokas un kājas pielija ar spēku, smadzenēs radās skaidrība.
Slikti bija ar Malkas Cirtēju. Mitrums salīda viņa dzelzs locītavās, un tās sāka rūsēt. Un šī Alas rūsa bija kaut kā sevišķi ieēdīga, no tās neglāba pat pastiprināta eļļošana. Drīz vien Malkas Cirtēja zelta eļļas kanniņa bija tukša, un kustoties visi viņa locekļi krikšķēja. Žokļi nekustējās, nabadziņš veltīgi nopūlējās atvērt muti: viņš bija mēms. Malkas Cirtējs bija pārvērties par invalīdu.
Dins Hiors pieaicināja doktoru Robilu. Ārsts teica:
— Lai viņa gaišība (varbūt vajadzētu sacīt — viņa bijusī gaišība?) nesadruptu jau tuvākajās dienās, viņu vajadzētu novietot mucā ar eļļu. Tas viņam būtu vienīgais glābiņš.
Par laimi, pēdējā pievedumā izrādījās pietiekami daudz augu eļļas, un Malkas Cirtēju iegremdēja tajā tik dziļi, ka virspusē rēgojās tikai piltuve, kas viņam bija cepures vietā. Bet, lai Malkas Cirtējs negarlaikotos, viņam līdzās uz krēsla sēdēja Garbārdainais Zaldāts un stāstīja dažādus interesantus notikumus no savas pagātnes, kad viņš vēl kalpoja par vārtu sargu pie Gudvina.
Pastaigas nolūkos Dzelzs Malkas Cirtējs dažreiz izlīda no mucas uz vienu vai pāris stundiņām un devās apciemot Biedēkli vai Lauvu. Varenajam Lauvam, brīvajam meža dēlam, Alā arī klājās slikti: zvēru karalis saslima ar bronhītu. Borils viņam parakstīja pulverīšus, un drīz vien visa aptieka bija tukša, — viegli iedomāties, kādas zāļu devas nepieciešamas Lauvam! Un, kad Lauva bija apēdis visus pulverīšus, viņš ķērās pie papīriņiem, kuros tie bija iesaiņoti.
Tātad Ellas draugiem neklājās visai labi, un tas spieda Les- taru steigties no visa spēka, lai ātrāk sagatavotu mehāniskās burvestības.