Ne tikai Burvju zemes valdniekiem un zvēru karalim neklājās labi Alā. Arī citi atnācēji pārcieta grūtas dienas. Mūžīgā pazemes krēsla, dabas rudenīgās krāsas, mitrais gaiss nospieda arī cilvēkus. Viņus pārņēma ilgas pēc dzimtenes, pēc zilās debess un mirdzošās saules, pēc jautrām putnu dziesmām koku zaros, pēc vēja žūžoņas birzēs.
Un pat kokpauri, šie spēcīgie un izturīgie koka radījumi, juta, ka viņu rokas un kājas, mitrumā sabriedušas, neklausa* vairs tik labi kā agrāk.
Lestars pasteidzināja darbus. īsajās atpūtas stundās galveno meistaru aizstāja palīgi, un atkal kauca urbji un čīkstēja bloki, klaudzēja āmuri. Brīnumūdens, acīm redzot, bija aizgājis daudz dziļāk, nekā domāja galvenais meistars, un tomēr beidzot varēja sajust tā tuvumu zemes dzīlēs. Notrulušie urbji, kurus vajadzēja apmainīt pret jauniem, no dziļuma nāca ārā mitri. Lestars stingri pavēlēja ļaudīm nepieskarties šim ūdenim, bet reiz, atgriezdamies pēc pusdienas pārtraukuma Svētajā alā, viņi ieraudzīja pie nesen izņemtā urbja pārdesmit peļu. Peles gulēja ar ķepiņām gaisā, aizmigušas burvju miegā! Tās bija nolaizījušas no urbja Aizmidzinošā ūdens pilienus.
Peles nogulēja vairākas stundas, un piesardzība darbā dubultojās.
Beidzot pienāca laimīgais brīdis, kad brīnumūdens ar spēcīgu strūklu šļācās jau laikus sagatavotajā baseinā. Lestars un viņa palīgi, Ella, Fredis Kanings sapulcējās visapkārt un ar godbijīgu ziņkāri ilgi skatījās, kā burzguļodams, zili zaigodams un virminādams uz augšu šņācošus burbuļus, līst Aizmidzinošais ūdens.
Pēc tam katrs nodevās savām nodarbībām. Ella sēdēja pie mājiņas un rotaļājās ar vienu no saviem briljantiem, šie visās varavīksnes krāsās zaigojošie akmentiņi, kurus viņi ar Fredi ieguva kādā grotā, meitenei ārkārtīgi patika. Viņa jūsmoja par dimanta spīdumu, gan tuvināja to acīm, gan attālināja, gan pasvaidīja uz saujas . . . Aizrāvusies ar šo vienkāršo rotaļu, Ella nemanīja, kas notiek alā, un pēkšņi Totiņš, kas gulēja viņai uz ceļiem, izstiepās, plati nožāvājās un . . . aizmiga.
Ella izbrīnījusies paskatījās atpakaļ. Tas, ko viņa ieraudzīja, viņu satrieca. Fredis Kanings gulēja visneērtākā pozā starp akmeņiem. Lestars un viņa palīgi, nepārvaramas miegainības pārņemti, bija nolaidušies uz alas klona, kur nu katrs stāvējis.
Acumirklī Ella saprata:
«Briesmas! Brīnumūdens aizmidzina ar saviem izgarojumiem!»
Viņa pieskrēja pie muļķīgi smīnošajiem kokpauriem, kas klusēdami blenza uz notikušo, un pavēlēja:
— Ātrāk, ātrāk! Ņemiet ļaudis un nesiet ārā no šejienes!
Visus guļošos tūlīt pārnesa uz atpūtas istabu un noguldīja
gultās. Ella nāves bailēs apsēdās pie Freda un sēdēja līdz tam laikam, kamēr viņu pašu pieveica miegs, par laimi — parastais.
Aizmigušie nogulēja veselu diennakti un pamodās kā nevainīgi bērniņi. Ella apjuka:
— Ko ar viņiem darīt?
Tad meitene nosūtīja koka brigadieri Arumu uz Alu pēc Dina Hiora un Faramanta, piesacīdama izsaukt tos slepeni un nevienam nekā nestāstīt.
Bet viņa pati nodarbojās ar Fredi: pabaroja viņu no karotītes ar putriņu un sāka mācīt runāt. Šķiet, brīnumūdens tvaiki nebija paguvuši stipri iedarboties uz Freda smadzenēm, jo pēc stundas viņš jau pasmaidīja un pateica «mamma», bet pēc tam nočiepa no naktsskapīša briljantu un iebāza mutē.
— Nu, nu, vēl aizrīsies! — uzkliedza Ella un atņēma bīstamo rotaļlietu.
Pēc dažām stundām atnāca negaidītā izsaukuma satrauktie Faramants un Dins Hiors. Noklausījušies meitenes stāstu par notikušo, viņas draugi nevarēja saprast, kāpēc visi aizmiguši, bet Ella ne. Faramants sīki iztaujāja Ellu, ko viņa darījusi tajā laikā, kamēr pārējie strādājuši. Un, kad beigu beigās noskaid-
rojās, ka meitene rotaļājusies ar dimantu, Vārtu Sargs atviegloti nopūtās un teica:
— Nu, tātad dimants ir tas talismans, kas tevi pasargāja.
— Bet kas tas ir — talismans? — jautāja Ella.
— Tā ir tāda lieta, kas cilvēku pasargā no nelaimes, — paskaidroja Faramants.
Un visi trīs nopriecājās, ka meitenei tieši tobrīd iegribējies pacilāt briljantu. Kas notiktu, ja arī viņa būtu aizmigusi reizē ar citiem? Viņi visi būtu gulējuši burvju miegā ļoti ilgi, līdz stulbie kokpauri aptvertu kaut ko uzsākt.
Faramants un Dins Hiors nodarbojās ar Lestara un pārējo Mirkšķoņu audzināšanu, Ella pavadīja laiku pie Freda un Totiņa.
No septiņiem karaļiem šo notikumu izdevās noslēpt. Kad Lestars bija atguvies, viņš nosūtīja kokpaurus izlaist no baseina brīnumūdeni pa speciālu krānu. Bet pēc tam devās ar ziņojumu pie Biedēkļa.
Sausajā lietuves gaisā Smaragda pilsētas valdnieks jutās lieliski, un viņa galvā ņudzēja ģeniālas domas. Par dažām viņš
nevienam nestāstīja, jo tikai pats varēja tās saprast. Lestara ziņojuma laikā Biedēkļa gudrajā galvā iešāvās tāda ideja, ka viņš priekā palēcās un pavēlēja meistaram tūlīt izsaukt pie viņa Laika glabātāju Ružero.
Apsveicis Ružero, Biedēklis tam jautāja:
— Sakiet, draugs, — vai jums tiešām tik ļoti nepieciešami septiņi karaļi un visi šie salašņas, kuri viņus ielenc un kuri jums jābaro?
Padomājis Ružero atbildēja:
— Taisnību sakot, sevišķas vajadzības pēc viņiem nav. Bet tauta pieradusi… Un agrāk katrs karalis un viņa svīta sešus mēnešus no septiņiem gulēja.
— Bet septītajā dzīvoja uz vienkāršo ļaužu rēķina!
— Tas tiesa, — samulsis piekrita Ružero.
— Tad kāpēc jums neaizmidzināt šo kompāniju visu? — noprasīja Biedēklis.
— Visus septiņus karaļus?!—iesaucās Ružero. — Tā ir lieliska doma! Bet… ak posts! Viņi taču uzminēs, ka te slēpjas ļauns nodoms, un nepiekritīs aizmigt visi septiņi reizē.
— Un ja viņus aizmidzinātu tā, ka viņi to nenojauš?
— Tas ir grūti, — sacīja Ružero. — Patlaban valda Mentaho, viņš ir ļoti gudrs un vērīgs.
— Mēs aizmidzināsim arī viņu, un gudrība viņam nepalīdzēs. Lestar, draudziņ, pastāsti, kas ar jums notika alā.
Uzdzirdis stāstu par to, kā ļaudis aizmiguši no brīnumūdens izgarojumiem, Ružero iesaucās:
— Tā ir pavisam cita lieta! Mēs sapulcēsim visu šo pūli — un lai viņus nemanot pārņem burvju miegs! Bet viena grūtība tomēr ir: mēs, tie rīkotāji, taču arī aizmigsim kopā ar viņiem. Un, ja mēs neieradīsimies, tas liksies aizdomīgi.
— Neraizējieties, — teica Lestars. — šādam gadījumam mūsu rīcībā ir talismani, — Un viņš izstāstīja Laika glabātājam par dimantu iedarbību.
Ružero bija sajūsmā.
— Tātad nolemts! Mēs aizmidzināsim visus šos liekēžus, un zeme uzelpos brīvi.
— Un pēc tam? — noprasīja Biedēklis.
— Kas — pēc tam?
— Kad viņi pamodīsies?
— Ja viņi paliks avota tuvumā, tad nekad nepamodīsies, — iebilda Ružero.
— Bet atļaujiet, mans draugs, — svarīgi pateica Biedēklis, — tā taču būs īsta slepkavība!
— Piedodiet, jūsu augstība, par to es nepadomāju. Vajadzēs viņus aiznest uz Varavīksnes pili, un lai viņi guļ savās noliktavās.
— Un pēc tam? — Biedēklis neatlaidīgi tincināja.
— Kas — pēc tam? — saērcināti atsaucās Ružero.
— Viņi taču pēc tam kaut kad pamodīsies!
— Bet mēs viņiem atkal iedosim ūdeni, — nedroši atbildēja Laika glabātājs.
— Tad jau labāk atstājiet viņus nomiršanai Svētajā alā, — jautri iesaucās Biedēklis. — Tas notiks ātrāk, un jums būs mazāk rūpju.
— Jūsu augstība, paskaidrojiet, es jūs nesaprotu, — lūdzās Ružero. — Jūsu domas manam saprātam šķiet pārāk dziļas, ne velti taču Smaragda pilsētas iedzīvotāji jūs nosaukuši par Trīskārt Visgudro.
— Ā, jūs esat par to dzirdējis. — Biedēklis vēlīgi pasmaidīja. — Labi, es jums paskaidrošu savu ideju. Pēc burvju miega ļaudis pamostas līdzīgi jaundzimušiem bērniņiem — vai ne?
— Jā!
— Viņus atkal audzina vairākas dienas un atgādina visu, ko viņi zinājuši, bet aizmirsuši.
— Jā!
— Nu, kas tad jums liedz tam pašam karalim Mentaho pēc pamošanās iedvest, ka viņš nav bijis karalis, bet kalējs, atslēdznieks vai arājs, un iemācīt tam jaunā amata pamatus.
Ja pie Ružero kājām būtu nošķīdis zibens, viņš nebūtu tā pārsteigts. Laika glabātāja sejā parādījās starojošs smaids.
— Jūsu augstība, jūs esat lielākais gudrinieks pasaulē! — viņš iesaucās.
— Nu, tas jau sen visiem zināms, — kautri atbildēja Biedēklis.