Ružero prieks nebija ilgs. Kāds galminieks paziņoja Laika glabātājam, ka to vēlas redzēt karalis Mentaho.
Ružero ieradās noteiktajā stundā. Karalis viņu ieveda mazā istabiņā, cieši pievēra durvis. No šīs piesardzības Ružero saprata, ka saruna būs slepena.
Mentaho apsēdināja apmeklētāju mīkstā krēslā, pats novietojās iepretim.
— Kā klājas, mans dārgais draugs? — laipni iesāka karalis. — Liekas, jums patlaban daudz darīšanu?
— Ļoti daudz, — apstiprināja Ružero.
— Jums jātaupa sava dārgā veselība un daļa rūpju jāuzvēl citiem, — Mentaho turpināja neparasti laipnā tonī.
Tas lika Laika glabātājam sasprindzināt uzmanību. Nekad vēl Mentaho ar viņu tā nebija runājis.
«Uzmanīgi, Ružero,» vecītis teica pats sev. «Karalis grib izvilināt no tevis kaut ko ļoti svarīgu.»
— Jā, starp citu, — it kā garām ejot Mentaho izmeta, — es dzirdēju, ka Svētā avota atburšana tuvojoties beigām?
— Jūs nemaldāties, majestāte!
— Un, lūk, sakarā ar to man ienāca prātā kāda jocīga doma, — Mentaho nervozi iesmējās. — Es gan nezinu, vai jūs tai piekritīsiet, mans dārgais draugs.
— Runājiet, jūsu majestāte!
— Pirmā kārta iet gulēt ir man, — turpināja karalis, — bet, taisnību sakot, pēdējos mēnešos es esmu pārliecinājies, ka burvju miegs nebūt nav tik patīkams un dzīve ir nesalīdzināmi interesantāka, sevišķi vēl, ja tu esi karalis.
— Tad palieciet karalis, — atturīgi pateica Ružero.
— Jā, bet karalis, kas valda, un karalis, kas gaida savu kārtu valdīt, ir pavisam kas cits.
— Es nesaprotu jūsu domu, paskaidrojiet tiešāk.
Un Mentaho sāka runāt tieši:
— Es sarīkošu dzīres visiem saviem amata brāļiem un viņu galminiekiem. Vīnam, ko tiem pasniegs, mēs piejauksim Aizmidzinošo ūdeni (vēlams tā pavairāk) — un lai visa šī kompānija aizmieg burvju miegā!
Pamanījis sarunu biedra izbrīnu, karalis sausi noprasīja:
— Jums nepatīk mans nodoms? Varbūt jūs domājat, ka cits no mūsu karaļiem spējīgs labāk par mani pārvaldīt valsti?
Ružero padomāja.
«Ja es nepiekritīšu, Mentaho atradīs sev citus palīgus un mums visiem draudēs briesmas.»
Un viņš izteica pilnīgu piekrišanu karaļa plānam. Tas atplauka un sāka apsolīt Ružero visādus labumus:
— Jūs būsiet pirmais cilvēks valstī pēc manis, es uzcelšu jums māju, ne sliktāku par Varavīksnes pili . . .
— Man nav vajadzīgas balvas, jūsu majestāte,—teica Ružero. — Paļaujieties uz mani, viss tiks izdarīts.
— Bet nevienam ne vārda — un sevišķi Ellai un visiem augšējiem!
— Pilnīgs noslēpums! — apliecināja Ružero. — Tikai jūs pats neko neuzsāciet, tā var visu izjaukt. Kad pienāks laiks rīkoties, es jūs brīdināšu.
Viņš atvadījās no karaļa Mentaho, bet nākamajā dienā viņu aicināja pie sevis karalis Barbedo.
Resnais plikgalvis Barbedo nepavisam nelīdzinājās staltajam Mentaho ar skaisto seju un vēlīgo smaidu. Bet, kad tas Laika glabātāju ieveda savā kabinetā un rūpīgi aizcirta durvis, kaut kas Barbedo izdarībās ļoti atgādināja Mentaho. Un tas vērīgajam Ružero tūlīt dūrās acīs.
«Nu, te arī tā lieta nav tīra . . .» viņš nodomāja.
Karalis sarunu sāka iztālēm, bet Ružero tūlīt saprata. Un viņš nemaz nebrīnījās, kad Barbedo pēc ilgas līkumošanas ierosināja aizmidzināt visus viņa sāncenšus, lai viņš, Barbedo, varētu viens pats valdīt tik ilgu laiku, kādu tam nolems liktenis, bet pēc tam uz troņa lai nāk viņa vecākais dēls. Bet tie, pārējie? Nu, lai tie guļ vienā mierā, miegā taču viņiem nebūs nekādu rūpju, ne uztraukumu . . .
— Jūs taču piekritīsiet, — saldi dudināja Barbedo, — ka mūžīgā karaļu maiņa mūsu zemei ir īsta nelaime. No tās tik ļoti cieš mūsu labā tauta… (Resnītis pat nobirdināja asaru.) Un, protams, tas, kuram pirmajam iekrita prātā laimīgā doma darīt šīm nekārtībām galu, — tas arī ir pelnījis tiesības baudīt šīs domas augļus .. ^ («Ja tikai tu būtu bijis pirmais!» ar izsmieklu nodomāja Ružero.) Bet jūs, mans dārgais Glabātāj, es apbēršu ar dimantiem un smaragdiem, jūs kļūsiet pirmais bagātnieks valstī.
Protams, Ružero arī viņam deva piekrišanu izpildīt viltīgo nodomu un lūdza neko neuzsākt bez viņa ziņas.
Atgriezdamies mājās, Ružero domāja:
«Interesanti, kas būs tālāk? Vai tikai divi viltnieki atrastos starp pazemes valdniekiem? Vai ar to vien beigsies?»
Ak vai, nebeidzās vis. Laika glabātāju izsauca pie sevis uz slepenām sarunām karalis Eljana, Karoto, Lamente … Pat sa- čākstējušais Arbusto — arī tas bija sadomājis novākt savus sāncenšus un valdīt vienpersonīgi.
— Mans dzīves laiks vairs nav ilgs, — čapstināja deviņ- desmitgadīgais Arbusto, — un es nevaru tērēt laiku miegam. Kaut vai divus trīs gadus, bet man vajag pabūt vienīgajam valdniekam mūsu zemē …
Bet desmitgadīgais Bubala atkārtoja sava audzinātāja vārdus:
— Es esmu jaunāks par visiem, tātad pārvaldīšu valsti ļoti ilgi un savas valdīšanas laikā veikšu daudz slavenu darbu.
Ružero visiem viltniekiem apsolīja palīdzību, un tie visi palika apmierināti ar šīm sarunām, visi apsolīja viņam visneiespējamākos labumus.
Protams, ka Biedēklis un Ella uzzināja par šiem viltīgajiem nodomiem. Malkas Cirtējam, sēdot mucā ar eļļu, ne domāt negribējās par citu sazvērestību izjaukšanu, bet slimajam Lauvam bija apnikusi dzīve, kaut gan viņš aiz mīlestības pret Ellu negāja augšā.
Ružero steidzās pie Smaragda pilsētas valdnieka tūlīt pēc satikšanās ar karali Mentaho. Biedēklis atzina par pareizu viņa šķietamo piekrišanu un ieteica novilcināt laiku, līdz būs pilnīgi nobeigti darbi Svētajā alā. Otra Ružero vizīte mazāk izbrīnīja salmu gudreli, bet pēc tam viņš pat nebrīnījās.
— Visi karaļi — kā zem zemes, tā augšā — ir vienlīdz viltīgi un cietsirdīgi ļaudis, — sacīja Biedēklis. — Padomājiet vien, viņiem visiem, sākot ar piena puiku Bubalu un beidzot ar sagrabējušo Arbusto, — visiem iešāvusies prātā viena un tā pati doma — tikt vaļā no saviem radiem — sāncenšiem, lai pilnīgi sagrābtu varu. Un, zināt, cienījamais Ružero, es nemaz nešaubos, ka ikkatrs no viņiem nomušītu savus radus burvju miegā.
— Es par to esmu pilnīgi pārliecināts, — apstiprināja Ružero.
— Bet kāpēc viņiem visiem tik vienādas vēlēšanās? — turpināja Biedēklis. — Gluži vienkārši viņus apstulbina karaliskās varas godība, kurā viņi negrib dalīties ar citiem. Es ļoti priecājos, ka man ienāca prātā doma par viņu pāraudzināšanu. Un es esmu pārliecināts, ka tad, kad tas būs izdarīts, viņi nebūs slikti cilvēki . . .