*
Bofaro Pazemes valstībā valdīja ilgus gadus. Alā viņš bijd nokāpis ar diviem dēliem, bet pēc tam viņam piedzima vēl pieci. Bofaro visus savus bērnus ļoti mīlēja un nekā nevarēja izraudzīties, kuru iecelt par troņmantnieku. Viņam likās, ka, ieceļot vienu no dēliem par savu pēcteci, ar to šausmīgi nodarīs pāri citiem.
Septiņpadsmit reizes Bofaro grozīja testamentu, līdz pēdīgi — mantinieku ķildu un intrigu nomocītam — viņam uzausa doma, kas to nomierināja. Viņš iecēla par troņmantniekiem visus savus septiņus dēlus, lai tie valdītu pēc kārtas — katrs pa mēnesim. Un, lai izvairītos no ķildām un nesaskaņām, viņš lika bērniem zvērēt, ka tie vienmēr dzīvos mierā un stingri ievēros valdīšanas kārtību.
Zvērests nelīdzēja: ķildas sākās tūlīt pēc tēva nāves. Brāļi sastrīdējās, kurš lai valdītu pirmais.
— Valdīšanas kārtība jānosaka pēc augumiem. Es esmu visgarākais, tāpēc valdīšu pirmais, — paziņoja princis Vagisa.
— Nekas tamlīdzīgs, — iebilda resnais Gramento. Kurš ir smagāks, tam vairāk prāta. Iesim nosvērsimies!
— Tauku tev ir daudz, nevis prāta, — iekliedzās princis Tubago. — Ar valsts lietām vislabāk tiks galā stiprākais. Nu, panāciet priekšā trīs pret vienu! — Un Tubago savicināja milzīgās dūres.
Sākās kautiņš. Kad tas beidzās, dažam brālim trūka vairāku zobu, citiem bija pārsista acs, izmežģītas rokas un kājas . . .
Izkāvušies un atkal samierinājušies, prinči brīnījās, kāpēc viņiem nebija ienācis prātā, ka visneapstrīdamākā valdīšanas kārtība būtu — pēc vecuma.
Nodibinājuši valdīšanas kārtību, septiņi pazemes karaļi nolēma uzcelt sev kopīgu pili, bet tā, lai katram brālim būtu atsevišķa daļa. Arhitekti un mūrnieki pilsētas laukumā uzcēla milzīgu septiņtorņu ēku ar septiņām atsevišķām ieejām un telpām katram karalim.
Vecākie Alas iedzīvotāji vēl bija saglabājuši atmiņas par brīnišķīgo varavīksni, kas mirdzēja pie viņu pazaudētās dzimtenes debesīm. Un šo varavīksni viņi gribēja pēcteču atcerei iemūžināt pils sienās. Tās septiņus torņus nokrāsoja septiņās varavīksnes krāsās: sarkanā, oranžā, dzeltenā. Izveicīgajiem meistariem izdevās sagatavot apbrīnojami tīras krāsas, kas pilnīgi līdzinājās varavīksnes toņiem.
Katrs karalis izvēlējās par savu galveno krāsu tā torņa krāsu, kurā bija apmeties. Zaļajās telpās viss bija zaļš: karaļa parādes tērps, galminieku apģērbi, sulaiņu livrejas, mēbeļu krāsojums. Violetajās istabās viss bija violets . . . Krāsas sadalīja izlozējot.
Pazemes pasaulē nebija dienas un nakts maiņas un laiku mērīja pēc smilšu pulksteņa. Tāpēc nolēma, lai pareizai karaļu valdīšanas maiņai seko īpaši augstmaņi — Laika glabātāji.
Karaļa Bofaro novēlējumam bija sliktas sekas. Sākās ar to, ka katrs karalis, turēdams citus aizdomās par naidīgiem nolūkiem, iecēla sev bruņotu sardzi, šie sargi jādelēja uz pūķiem. Tā katram karalim radās lidojošie vagari, kas novēroja darbus
tīrumos un rūpnīcās. Karavīrus un vagarus, tāpat arī galminiekus un sulaiņus vajadzēja barot tautai.
Otra nelaime bija tāda, ka valstij trūka noteiktu likumu. Iedzīvotāji nepaguva mēneša laikā pierast pie viena karaļa prasībām, kad to vietā jau stājās citas. Sevišķi daudz nepatikšanu sagādāja apsveicināšanās.
Viens karalis prasīja, lai, viņu sastopot, metas ceļos, otru vajadzēja sveicināt, pieliekot pie deguna kreiso roku ar atplestiem pirkstiem, bet labo vicinot virs galvas. Trešā priekšā vajadzēja lēkāt uz vienas kājas.
Katrs valdītājs centās izdomāt kaut ko dīvaināku — kas vēl nebija citam ienācis prātā. Bet pazemes iedzīvotāji stenēt stenēja no tādām izdomām.
Katram Alas iedzīvotājam bija visu septiņu varavīksnes krāsu cepuru kolekcija un valdnieku maiņas dienā vajadzēja mainīt cepuri. Tam vērīgi sekoja tā karaļa kareivji, kurš bija sēdies uz troņa.
Tikai vienā ziņā karaļi bija ļoti vienprātīgi: viņi izdomāja arvien jaunus nodokļus. Ļaudis strādāja vai pušu plēsdamies, lai apmierinātu savu pavēlnieku iekāres, bet šo iekāru bija daudz.
Katrs karalis, kāpdams tronī, rīkoja greznas dzīres, kurās ielūdza Varavīksnes pilī visu septiņu valdnieku galminiekus. Svinēja karaļu, karalieņu un kroņprinču dzimšanas dienas, atzīmēja izdevušās medības, mazo pūķīšu izšķilšanos karaliskajās pūķu fermās un vēl daudz, daudz ko citu . . . Retu dienu pilī neklaigāja dzīrotāji, kas cienājās ar augšējās pasaules vīnu un slavināja kārtējo valdnieku.