Gremoņu zemē, netālu no ieejas Alā, brīnišķīgā norā pie sudrabaina strautiņa, atradās vairākas teltis. Tajās dzīvoja Ella un viņas draugi, atgriezušies no pazemes.
Teltīs gan viņi pavadīja tikai naktis, bet dienās gozējās mīkstā zālītē augļu koku ēnā.
— Lējumu darbnīcā bija labi, silti un sausi, — spriedelēja Biedēklis, pagriezdams pret sauli salmu sānus, — un tomēr dzimtenē labāk. Tā ferma, kurā mani pagatavoja, taču nav no šejienes tālu. Tas nemaz nebija tik sen, bet man liekas, ka pagājuši vairāki mūži.
— Te ir tikpat labi kā manā dzimtajā mežā, — stāstīja Lauva, kas augšā uzreiz bija izārstējies no bronhīta, — un tomēr te kaut kā trūkst. . .
— Zinu, kā tev trūkst, — smējās Ella, rotaļādamās ar viņa cietajām ūsām un pūzdama viņam nāsīs, no kā Lauva vaibstī- jās un šķaudīja. — Pēc karaliskiem pagodinājumiem esi noilgojies, godkārīgais!
Fredis Kanings palīdzēja Mirkšķoņiem saremontēt Dzelzs Malkas Cirtēju. Pēc ilgās sēdēšanas mucā viņš bija piesūcies ar eļļu, eļļa sabiezējusi un zudušas locekļu kustības spējas. Lestars un viņa palīgi izjauca savu valdnieku līdz pēdējai skrūvītei, visu noberza, notīrīja, nolika izvēdināties un uzdeva Fredim sargāt, lai kāda spridzīga žagata nenočieptu svarīgu detaļu.
Totiņš skraidelēja pa strauta krastu un aprēja gaišās zivtiņas, kas lēkāja ūdenī.
Starp draugiem nebija tikai Kaggi-Karr, Faramanta un Dina Hiora. Vārna aizlidoja uz Smaragda pilsētu pavēstīt iedzīvotājiem, ka viņu dievinātais valdnieks drīzumā atgriezīsies pēc jauniem slaveniem varoņdarbiem, ko tas veicis pazemes pasaulē. Un tūdaļ viņai sekoja Garbārdainais Zaldāts un Vārtu Sargs, lai sagatavotu svinīgu sagaidīšanu.
Visi jutās viegli un brīvi. Saprotams, pēc tam kad bija iemiguši septiņi karaļi un viņu rokaspuiši, viesi no augšējās pasaules atstāja Alu, aizvezdami līdzi Ellu. Pie tam viņi pat neatsaucās uz drošības grāmatu, tas nebija vajadzīgs.
Kaut kā — pat bez vēlēšanām notika tā, ka pazemes iedzīvotāji atzina Laika glabātāju Ružero par savu pārvaldnieku, bet par viņa tuvāko palīgu kļuva Arigo. Abi, nezaudēdami laiku, sasauca tautu un paskaidroja, kāds liktenis gaida karaļus, viņu galminiekus un kalpus. Ļaudis bija sajūsmā, uzzinādami, ka šī lieliskā ideja pieder Biedēklim, un slavināja viņu.
Visi deva solījumu, ka guļošajiem pamostoties neko neizpaudīs par viņu pagātni, lai pāraudzināšana noritētu bez traucējumiem. Ļaudis svēti turēja solījumu, jo vienīgais nodevējs, kas varētu mēģināt pasākumu izjaukt, Rufs Bilāns, pēc kopīga sprieduma bija aizmidzināts un noguldīts Svētajā alā uz desmit gadiem. Un, lai neviens, nejauši tajā iekļuvis, nesadzertos Aizmidzinošo ūdeni, alu aizmūrēja.
Pirmā gulētāju grupa, kurā bija arī karalis Mentaho, pamodās pēc nedēļas kopš lielās aizmidzināšanas dienas. Ružero, pildīdams savu solījumu, aizsūtīja ziņojumu Ellai, un tā kopā ar brālēnu devās uz Septiņu valdnieku pilsētu noskatīties, kā notiks pāraudzināšana.
Kar bērni iegāja Alā (Tirgus vārti pēc Ružero pavēles bija salauzti un sardze pie tiem vairs nestāvēja), viņi izbailēs iekliedzās. Viņu priekšā uz ceļa visā milzīgajā garumā bija izstiepies un bolīja dzeltenās acis pūķis, kulstīdams robaino asti pret zemi.
— Kāpēc te šis briesmonis?! —iesaucās Ella, taisīdamās laisties lapās.
— Tas ir Oiho, — teica dzinējs. — Visgudrākais un paklausīgākais no visiem mūsu pūķiem. Oiho, paklanies viesiem!
Un pūķis trīs reizes palocīja Ellas un Freda priekšā savu neglīto galvu. Bērni negribot iesmējās.
— Jūs varat viņu paglaudīt, — mudināja dzinējs. — Tas viņam patiks.
Ella pieskārās pūķa krunkainajam kaklam, un pūķis labpatikā sita ar asti.
— Un tagad sēstieties! — pavēlēja Ružero sūtnis, norādīdams uz pūķa mugurā uzceltu palankīnu.
— Kāpēc? Mēs labāk noiesim kājām, — protestēja Ella.
Bet dzinējs palika nelokāms.
— Tāds ir pārvaldnieka Ružero rīkojums un . . . pie tam tas vajadzīgs jūsu pašu labā.
Nekā nesaprazdami no pēdējiem vārdiem, bērni tomēr iesēdās palankīnā, dzinējs novietojās priekšā, parāva pavadu, un Oiho pacēlās gaisā. Ellai un Fredim sirds pamira, viņi pieķērās viens otram, un zeme ātri ripoja zem viņiem. Pēc dažām minūtēm jau sāka patikt lidojuma ātrums, un no kabīnes viņi izkāpa ar nožēlu: pārāk ātri beidzās gaisa brauciens.
Pāraudzināšanas brīži radīja daudz jautrības klātesošajiem, bet pēc Ružero stingras pavēles šo jautrību vajadzēja apslāpēt.
Mentaho, pirmais pamodies karalis, bija vislielīgākais. Viņš šausmīgi lepojās ar savu izcelšanos no leģendārā Bofaro un vienkāršos ļaudis uzskatīja par nullēm.
Tad lūk — šim augstprātīgajam cilvēkam Ružero iedvesa, ka viņš ir audējs, un pieaicinātais meistars apmācīja to amata pamatzināšanās. Bijušais karalis nosēdās stellēs un veikli rīkojās ar atspoli, ieteikdamies:
— Kā es esmu noilgojies pēc sava darba!
Ella un Fredis gandrīz plīsa aiz smiekliem, bet, Ružero dusmīgā skatiena apsaukti, pasteidzās izskriet ārā no istabas.
Nodoms piepildījās. Karaļi, ministri, padomnieki pārvērtās par kalnračiem, kausētājiem, metālistiem, drēbniekiem, pavāriem . . . Sulaiņi, zaldāti, spiegi kļuva arāji, dārzkopji, zvēru ķērāji, zvejnieki.
Bada rēgs atkāpās no Pazemes valstības uz visiem laikiem.