126407.fb2 SEPTI?I PAZEMES KARA?I - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 41

SEPTI?I PAZEMES KARA?I - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 41

Augšup!

Bet arī pati Pazemes valstība beidza pastāvēt. Pārvaldnieks Ružero un jaundibinātā Vecāko Padome (tajā sastāvēja arī divi bijušie karaļi) pasludināja:

«Visi, kas vēlas atstāt Alu un pārvietoties augšup, var to darīt neierobežoti. Vecāko Padome jau ir norunājusi ar Gre­moņiem. Viņu Zilajā zemē vietas pietiks visiem, un mūsu ļaudis augšā saņems zemes gabalus apstrādāšanai.»

Lai pienācīgi apspriestu šo ļoti svarīgo jautājumu, sasauca visas tautas mītiņu. Pirmais runāja Arigo.

—      Mūsu senčus no augšējās pasaules izdzina priekš tūkstoš gadiem, — viņš teica, — par prinča Bofaro noziegumu. Vai šis lēmums bija taisnīgs, par to veltīgi tagad spriest. Svarīgi ir tas, ka ļaudis palika dzīvot Alā. Cik noderīga tā ir dzīvei? Paskatieties, kādas mums bālas sejas, kādas iekritušas krūtis, tievas rokas un kājas. Cik vārgi un vāji mūsu bērni, un cik to nomirst jau agrā bērnībā!

—      Pareizi! Arigo runā patiesību! — atskanēja saucieni.

—       Protams, Alā var dzīvot, un tam kā pierādījums esam mēs, — turpināja Arigo. — Bet diez vai kāds gribēs apstrīdēt, ka tās klimats ir ļoti kaitīgs. Doktori Borils un Robils aplieci­nās, ka mūža ilgums pie mums ir daudz īsāks nekā augšā . . .

—      Jā, jā!—iekliedzās Borils un Robils.

—       Pat tādas burvju būtnes kā Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs pie mums gandrīz aizgāja bojā, bet zvēru karalis iztuk-

tšoja visu aptieku un papildus gandrīz apēda aptiekāru, tāpēc ka tas oda pēc zālēm . . .

Pūlis skaļi smējās.

—      Jūs redzat, draugi, — nobeidza Arigo, — ka tagad, kad mūs nekas nespiež dzīvot Alā, mums būtu laiks darīt galu tūk­stošgadīgajai trimdai un pārcelties augšā.

—       Viens jautājums! — Tribīnē uzkāpa garais, kalsnais dok­tors Robils. — Cienījamais Arigo runāja ļoti labi, bet lai viņš man atbild, kā mēs varēsim augšējā pasaulē dzīvot ar mūsu vājajām acīm?

—       Atļaujiet, atļaujiet! — No pūļa kā bumbiņa izvēlās resnais doktors Borils. — Uzdodams savu jautājumu, cienījamais dok­tors Robils pierādīja pilnīgu analfabētismu medicīnas jautā­jumos.

Robils dusmīgi nospurdza. Sāncensība, kas gadu simteņiem pastāvēja abu doktoru priekšteču starpā, bija pārgājusi arī uz pēctečiem.

—      Analfabētismu? Pierādiet! — kliedza Robils.

—     Jā, analfabētismu! — droši uzsvēra Borils. — Mūsu senču acis pierada pie Alas krēslas, mūsu acis pieradīs pie augšējās pasaules spilgtās gaismas. Un man ir pierādījums. Pilsoni Veņ- jeno, lūdzu jūs iznākt šurp!

Priekšā iznāca cilvēks vidējos gados, arāja tērpā.

—       Lūk, šis pilsonis, — turpināja doktors Borils, — jau divas nedēļas dzīvo augšā. Dienā viņš paslēpjas tumšā teltī, bet nak­tīs iziet ārā, un, kad uzaust rīta blāzma, viņš arvien ilgāk un ilgāk paliek augšā. Tāds ir manis izdomātais izmēģinājums. Nu, un kā klājas, draugs Veņjeno?

—       Jā, kā tad, pamazām pierodu, — mulsi atbildēja Veņjeno. — Vakar gandrīz līdz saulītei paliku brīvā pasaulē … un nekas!

Aplausu vētra bija kā balva drosmīgajam arājam, bet apkau­notais Robils ierāvās pūlī.

Mītiņā vajadzēja izšķirt vēl kādu svarīgu jautājumu. Alā bija bagātas metālu atradnes, bet augšējā pasaulē tādu bagātību trūka. Ko darīt?

Vārdu ņēma kāds kalnracis:

—       Eh, zēni, kas te ko runāt? Vai tiešām mēs savā labā nepa- strādāsim? Tas taču nav tas, kas karaļu labā muguras liekt… —* Oratoru no visām pusēm klusu apsauca, un tas iekoda mēlē, apķerdamies, ka sapļāpājis kaut ko nevajadzīgu. — Es gribu sacīt, ka mēs esam ar mieru strādāt pēc kārtas. Pāris mēnešu gadā var parakāties šahtā, toties būs saldāka atpūta augšā!

—      Patiešām! Pareizi! Arī mēs strādāsim pēc kārtas! — sauca metāllējēji.

Tā tauta pati izlēma visus svarīgos jautājumus, un Ala sāka tukšoties. Bijušie strādnieki un zemnieki tiecās pēc saules, pēc zilām debesīm, brīva gaisa un cildināja notikumus, kas viņus atbrīvoja no drūmās dzīves zemes bezdibeņos. Pāraudzinātie, kas dzīvē nebija izjutuši grūtības, gan īsti neizprata pārējo priekus, bet arī viņiem augšā patika labāk nekā lejā.