Ella un Fredis, protams, negaidīja, kamēr pabeigs visu guļošo pāraudzināšanu un notiks vispārējā pārcelšanās. Laiks atgriezties mājās, pie ģimenēm, kas viņus apraudāja!
Pirms aizbraukšanas Ella nolēma satiklies ar lauku peļu karalieni Raminu — meitene bija noilgojusies pēc labās mazās fejas. Bet vispirms Ella palūdza brālēnu tā stingrāk piesiet pie koka Totiņu.
Šoreiz svilpīte darbojās netraucēti: zālē iečabējās sīkas ķepiņas, un Ellas priekšā parādījās Ramina ar zelta kroni galvā; viņu pavadīja galma dāmas.
Totiņš ierējās un raustījās saitē, bet Fredis Kanings skatījās abām acīm; puika zināja, ka šis brīnums, ko viņš redz, ir viens no pēdējiem brīnumiem dīvainajā pasaulē, kur liktenis viņu aizvedis.
Pele ierunājās smieklīgā, smalkā balstiņā:
— Jūs mani saucāt, mīļā māsa?
— Jā, jūsu majestāte! Esmu ļoti noilgojusies pēc jums un gribēju satikties, pirms atstāšu Burvju zemi.
— Ļoti pateicos par atcerēšanos, — teica karaliene, — jo vairāk tāpēc, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās.
— Vai es vairs te neatgrie- zīšos?
— Mūsu ciltij piemīt nākotnes paredzēšanas spējas, un šī paredzēšana saka man, ka jūs gaida ilga un gaiša dzīve dzimtajā zemē. Bet savus šejienes draugus jūs vairs nekad nesastapsiet.
Ella sāka raudāt.
— Es tā skumšu pēc viņiem . . .
— Cilvēku atmiņa ir žēlsirdīga, — sacīja Ramina. — Sākumā jums būs skumji un rūgti, bet tad palīgā nāks aizmirstība. Pagātne ietīsies miglainā dūmakā, un jūs to atcerēsieties kā neskaidru sapni, kā jauku, vecu pasaku.
Meitene pajautāja:
— Vai man jāsaka Biedēklim, Malkas Cirtējam un Lauvam, ka es viņus atstāju uz visiem laikiem?
— Nē, — atbildēja feja. — Vini ir tik labi un mīkst-
sirdīgi radījumi, ka nevajag viņus sarūgtināt. Atstājiet viņiem cerību. Cerība — tā ir lielā mierinātāja bēdās…
Varbūt gudrā pele būtu Ellai pateikusi vēl daudz labu vārdu, bet šajā brīdī Totiņš norāvās no saites, un Ramina ar svītu nozuda.
Fredis ilgi stāvēja izbrīnījies.
— Zini, māšel, — viņš teica, — no visiem šīs neiespējamās pasaules neiespējamajiem brīnumiem tas, ko es redzēju nupat, pēc manām domām, ir visneiespējamākais … Un tu man piedod, — viņš mulsi piebilda, — ka es par tevi mazlietiņ smīnēju . . .
Ella atteicās no jauna ceļojuma uz Smaragda pilsētu, teikdama, ka viņa jau vairākas reizes esot tīksminājusies par tās brīnumiem, bet Fredis tur nesen bijis un zina, kāda tā ir.
— No šejienes — no Zilās zemes būs tuvāk Brīnišķīgo vīnogu ieleja, — sacīja meitene. — Līdz turienei mūs pavadīs Gre- moņi, palīdzēs Fredim uzbūvēt jaunu sauszemes kuģi, un mēs kaut kā šķērsosim tuksnesi.
— Es esmu braucis ar jahtu un protu vadīt buras, — māsīcai piebalsoja Fredis.
Vienu šādu sarunu dzirdēja Ružero, kas bija ar bērniem ļoti sadraudzējies. Uzzinājis Ellas plānus, vecītis sarauca pieri.
— Tas, ko jūs te gudrojat, ir pilnīgi nevajadzīgi un bīstami, — viņš teica. — Lielais tuksnesis reti kad izlaiž tos, kas tajā iekļuvuši, un tā ir sevišķa veiksme, ka jūrnieks Carls spēja divreiz to šķērsot. Bet paļauties uz Freda prasmi (viņš taču tikai zēns) būtu neprāts, un mēs, jūsu draugi, nelaidīsim jūs nāvē.
— Bet kā tad lai mēs atgriežamies mājās? — jautāja Ella.
— Man ir cits līdzeklis. — Ružero viltīgi pasmaidīja, glaudīdams garo, sirmo bārdu. — Nosakiet dienu, un viss būs gatavs.
Biedēklis, Malkas Cirtējs un Lauva gribēja, lai Ella pie viņiem dzīvotu ilgi jo ilgi, bet meitene bija ar mieru palikt Burvju zemē vēl tikai nedēļu, kaut arī zināja, ka šķiršanās ar draugiem būs mūžīga.
Ziņu par Ellas drīzo aizbraukšanu padeva uz Smaragda pilsētu pa putnu stafeti. No turienes pirmā atlidoja Kaggi-Karr, bet aiz viņas atsteidzās Garbārdainais Zaldāts Dins Hiors, Vārtu Sargs Faramants, izveicīgais mehāniķis Lestars. Un pat daudzi Smaragda pilsētas iedzīvotāji devās tālā, tagad vairs neapdraudētā ceļojumā pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu, lai vēlreiz skatītu savu mīļo mazo feju, kas viņiem tik daudz laba darījusi.
Uz Ellas atvadībām sanāca visi Zilās zemes iedzīvotāji ar savu pārvaldnieku Prēmu Kokusu priekšgalā un, protams, visi bijušie Alas iedzīvotāji, kas pa to laiku bija paguvuši pārcelties augšā. Daudzi no viņiem vēl staigāja ar tumšiem acu apsējiem, lai sargātu tās no saules gaismas.
Neviens nezināja, kā īsti Ella atstās Burvju zemi, bet visi svēti ticēja viņas varenībai. Ja Ella nolēmusi kaut ko izdarīt, tad tas tiks izdarīts, viņi runāja.
Ap noru, kur stāvēja Ellas telts, izveidojās trokšņaina nometne. Labsirdīgie mazie Gremoņi gan raudāja aiz bēdām, ka Nositēja Namiņa Feja viņus atstāj, gan smējās aiz prieka, ka viņai izdevies izvairīties no tik daudzām briesmām pazemes pasaulē. Viņiem apbrīnojami ātri mainījās garastāvoklis, un viņi vai nu raudāja, vai smējās, zvārgulīši pie viņu cepurēm tikpat vienādi atbildēja ar melodisku šķindoņu.
Fredis Kanings bija aizkustināts līdz sirds dziļumiem, redzot, kādu neparastu godināšanu sarīko māsīcai, parastai meitenei no Kanzasas, kas tomēr ar savu labo sirdi tik daudz darījusi Burvju zemes iedzīvotāju labā. Pat viņu, Fredi, zēnu no Štatiem, godināja tā, it kā viņš būtu veicis kaut ko lielu un labu. Bet Ellu . . .
— Zini, māsiņ, — viņš teica, — esmu lasījis avīzēs, kā pavada kronētas personas, sultānus, padišahus un imperatorus. Bet, goda vārds, tur nekad nav tik sirsnīgas sajūsmas un uzslavu . . .
Un tā pienāca šķiršanās diena. Ella ar asarām acīs skūpstīja mīļo uzzīmēto Biedēkļa seju, apskāva Dzelzs Malkas Cirtēju, ilgi šķirstīja Lauvas asās, sajukušās krēpes, spieda pie krūtīm aizkustināto Kaggi-Karr, atvadījās no Dina Hiora, Faramanta, Lestara, Prēma Kokusa.
— Mēs vēl redzēsimies, mani mīļie, brīnišķīgie, neparastie draugi! — meitene murmināja.
Norā pavadītāju pulks pašķīrās un parādījās Ružero. Ella, atvadīšanās satraukta, paskatījās uz sirmgalvi neizpratnē: kur iad ir tas līdzeklis, ar kura palīdzību tas domā viņus nogādāt dzimtenē?
Ružero paskatījās uz augšu. Tur debesu zilgmē parādījās melns punkts. Tas laidās arvien zemāk, auga, un, lūk, norā nolaidās milzīgs pūķis, ko vadīja cilvēks.
Pūķis laipni skatījās uz Ellu lielām — kā apakštasītēm — acīm. Izbiedētie Gremoņi panikā pajuka uz visām pusēm: viņi nekad nebija redzējuši pūķus.
— Oiho! — iesaucās Fredis un Ella.
Pūķis piesita ar asti pie zemes.
— Oiho viegli pārnesīs jūs pāri Pasaules kalnu lokam un Lielajam tuksnesim, — teica Ružero. — Viņš ir ārkārtīgi izturīgs, viņu pieradināja dienas gaismai. Tikai līdz kalniem jūs pavadīs mūsu važonis Rahiss. Tālāk jūs lidosipt paši.
Tagad bērni saprata, kāpēc Ružero viņus spieda lidot uz pūķa zem Alas velvēm starp zeltainajiem mākoņiem. Gudrais sirmgalvis uzstāja, lai Fredis iemācītos vadīt pūķi.
— Bet ko ar viņu darīt pēc tam? — jautāja Ella.
— Ja pūķis nenoder jūsu mājas saimniecībā, — iesmējās Ružero, — atlaidiet viņu, un es galvoju, ka viņš atradīs ceļu uz mājām.
Un tā pienāca skumjā šķiršanās stunda. Ella vēlreiz apskāva un noskūpstīja draugus, Fredis atsveicinājās no visiem, Totiņš ilgi gāja no rokas rokā, viņu glaudīja Biedēklis un Malkas Cirtējs, Lauva maigi spieda tam ķepu.
Važonis nosēdās uz ķirzakas kakla. Aizbraucēji uzgāja pa kāpnēm kabīnē, pamāja ar rokām tūkstošgalvainajam pavadītāju pūlim.
— Sveika, Ella, — sauca Malkas Cirtējs, nenovaldīdams asaras, — sveika! Mana sirds jūt, ka tu mūs atstāj uz visiem laikiem!
Mīlošā sirds pateica Dzelzs Malkas Cirtējam rūgtu patiesību. Bet Lauva un Biedēklis negribēja ar to samierināties.
— Nē, — sacīja Biedēklis, — mūsu Ella vēl atgriezīsies Burvju zemē!
Un Lauva piekrītoši pamāja ar lielo, pinkaino galvu.
Milzu pūķis savēcināja spārnus, uzlaidās gaisā, saceldams ap sevi viesuli, un drīz nozuda zilajā debess tālē.
Beigas