Ritēja 189. Pazemes ēras gads, kuru skaitīja kopš tā laika, kad dumpīgais princis Bofaro un viņa piekritēji tika izsūtīti uz Alu. 'airākas pazemes iedzīvotāju paaudzes bija nomainījušās šajos gados, un cilvēki bija piemērojušies dzīvot Alā ar tās mūžīgo pustumsu, kas atgādināja virszemes krēslu. Viņu āda kļuva bāla, viņi izveidojās garāki un tievāki, lielās acis pierada
labi redzēt arī vājajā, izkliedētajā zeltīto mākoņu gaismā, kuri virmoja zem augstās akmens velves, un vairs nepavisam nevarēja paciest augšējās pasaules dienas apgaismojumu.
Beidzās karaļa Pameljas Otrā valdīšanas posms, un varu vajadzēja nodot Pampuro Trešajam. Bet Pampuro Trešais bija zīdainis, un viņa vietā valdīja māte, karaliene atraitne Stafida. Stafida bija varas kāra sieviete, viņa tīkoja nosēsties Pameljas vietā uz troņa. Viņa pasauca savu Laika glabātāju, sirmu, plecīgu večuku ar garu bārdu.
— Urgando, tu pagriez galvenā torņa pulksteni sešas stundas uz priekšu!—viņa pavēlēja.
— Klausos, jūsu majestāte!—paklanīdamies atbildēja Urgando. — Es zinu, ka pavalstnieki gaidīt gaida, kad jūs kāpsiet tronī.
— Labi, labi, ej un tikai nepļāpā! — Stafida viņu pārtrauca.
— Nav jau pirmā reize! — Urgando noņirdza.
Viņš izpildīja karalienes pavēli. Bet karaļa Pameljas Laika glabātājs, jaunais Turepo, saņēma no sava pavēlnieka rīkojumu pagriezt pulksteni par divpadsmit stundām atpakaļ: Pa- melja gribēja paildzināt savu valdīšanas laiku.
Septiņu karaļu pilsētā un visā zemē sākās apjukums. Tikko pilsētas iedzīvotāji paguva aizvērt acis un ielaisties pirmajā saldajā miegā, kad torņa pulkstenis nosita seši no rīta, un tas bija signāls celties. Samiegojušies, nekā nesaprazdami, cilvēki negribus līda ārā no gultām un posās uz darbu.
— Kaimiņ, ei, kaimiņ! — iztraucētais drēbnieks sauca kurpniekam.— Kas noticis? Kāpēc zvans tādā nelaikā?
— Kas viņus var saprast! — atbildēja kaimiņš. — Karaļi labāk zina laiku. Ģērbies ciet un neaizmirsti uzmaukt zaļo mici …
— Zinu jau, zinu, pagājušajā reizē es kārtīgi dabūju par to, ka citā micē biju aizgājis uz maiznīcu. Diennakti nosēdēju cietumā . . .
Tie, kas bija izgājuši laukumā, izdzirda augšā šausmīgu troksni un bļāvienus: pulksteņa tornī kāvās Urgando un Turepo. Turepo centās nogrūst Urgando, lai varētu atkarot savu laiku. Bet vecītis izrādījās stiprāks un nogrūda sāncensi no kāpnēm.
Turepo nogulēja uz apakšējā laukumiņa dažas minūtes, piecēlās un līda atkal augšā. Un atkal Urgando viņu nogrūda.
Turepo nelikās mierā. Trešo reizi saķeroties, viņam izdevās sagrābt pretinieku savos apkampienos, un viņi abi novēlās pa kāpnēm. Urgando atsitās ar galvu pret pakāpienu un zaudēja samaņu.
Turepo tūlīt pagrieza pulksteni atpakaļ un deva atsaukuma signālu. Saucēji izskrēja pa pilsētu, pavēlēdami iedzīvotājiem iet gulēt, bet dzeltenie kareivji segloja pūķus un devās uz lauku ciematiem paziņot ļaudīm, ka zaļie viņus uzmodinājuši nelaikā.
Tūlīt zaļās mices tika apmainītas pret dzeltenajām.
Uzvarētājs Turepo aizgāja gulēt, nerūpēdamies par nesamaņā guļošo Urgando, bet tas, pēt pusotrām stundām pamodies, uzrausās pa kāpnēm un izsūtīja savus sūtņus modināt visus pilsētā un laukos.
Šajā dienā Alas iedzīvotāji cēlās un gulās septiņas reizes, kamēr neatlaidīgais Turepo beidzot padevās sāncensim. Iedzīvotājiem paziņoja, ka tronī uzkāpis viņa augstība karalis Pampuro Trešais. Ļaudis nekavējot apmainīja dzeltenās mices pret zaļajām — pēdējo reizi šinī diennaktī.
Se šķepaiņa medības
Pagāja vēl simt gadu. Pazemes valstības stāvoklis arvien pasliktinājās. Lai apmierinātu karaļu un viņu svītas nepiepildāmās apetītes, vienkāršajiem ļaudīm vajadzēja strādāt astoņpadsmit, divdesmit stundu dienā. Ar bažām viņi domāja par nākotni. Un tad Alas iedzīvotājiem palīgā nāca dīvains atgadījums. Viss sākās ar Sešķepaiņa medībām.
Sešķepaiņu piejaucēšana zemes saimniecībai sniedza lielu atbalstu. Tie vilka smagos arklus un ecēšas, zāles pļāvējus un pļaujmašīnas, grieza kuļmašīnu ratus. Tie strādāja arī pie ūdens rata, kas padeva ūdeni no ezera uz Septiņu valdnieku pilsētu, izvilka no dziļajām' šahtām kastes ar rūdu.
Sešķepaiņi bija visēdāji. Tos baroja ar salmiem un sienu, ar zivīm no ezera, pilsētas virtuvju atkritumiem . . . Slikti bija tikai viens: lai nomainītu vecuma dēļ bojā aizgājušos Sešķepaiņus, vajadzēja noķert jaunus akmens labirintā, kas apjoza Alu. šolabirintu izsludināja par karalisko rezervātu, un ar nāves draudiem Alas iedzīvotājiem tur bija aizliegtas medības.
Karaliskajā rezervātā valdīja klusums. Nekādas skaņas netraucēja mēmās pazemes zāles un koridorus.
Kādā alā pie sienas stāvēja Sešķepainis. Viņa pinkainā, baltā vilna vāji blāzmoja, apgaismodama priekšmetus divu trīs soļu atstatumā. Zvērs ar baudu laizīja no miklās klints milzīgos gliemežus un norija tos ar visu čaumalu.
Viņš bija ilgi nodevies šai patīkamajai nodarbībai, kad pēkšņi jutīgā dzirde uztvēra attālu troksni. Zvērs sāka ausīties, arvien retāk atrāva gliemežus no sienas, nemierīgi grozīja lielo, pinkaino galvu.
Kas satrauca zvēru? šis noslēpums drīz vien atklājās. Tālumā parādījās neskaidri gaiši plankumi, kas gaisā šūpojās. Pēc tam kļuva redzami cilvēku tēli ar spīguļojošām bumbiņām pie cepurēm. Gaisma līdzinājās tai, kādu izstaroja Sešķepaiņa vilna, bet tā bija daudz spilgtāka un apgaismoja priekšmetus divdesmit soļus visapkārt.
Gari, stalti cilvēki ādas apģērbos tuvojās Sešķepaiņa mītnei, turēdamies cits aiz cita vienādā attālumā. Viņi virzīja sev pa priekšu visā alas platumā izstieptu tīklu. Dažiem bija nūjas ar cilpu galā.
Pazemes valstības iedzīvotāji devās medībās, un to mērķis bija Sešķepainis.
— Klusu, draugi! — teica karalisko medību pārvaldnieks, izveicīgais zvēru ķērājs Ortega. — Es jūtu, ka zvērs nav tālu. Es saožu smaku.
— Mēs arī saožam, — apstiprināja Ortegas padotie.
— Stingrāk turieties flangos! — pavēlēja karaļa medību pārvaldnieks. — Sešķepaiņi vienmēr cenšas izrauties gar sienu.
— Mums ir gatavībā lāpas, — teica malējie. — Mēs viņu nobiedēsim ar uguni.
Lai cik klusu sarunājās cilvēki, zvērs viņus izdzirda un bez mazākā troksnīša iešmauca šaurā koridorā alas otrā galā. Bet mednieki bija sava darba meistari un lieliski pārzināja labirinta plānu. Arī otru alas izeju aizsprostoja tīkls, ko turēja ļaudis.
Sešķepainis kaukdams metās atpakaļ un sāka skraidīt pa alu. Bet mednieki auroja, aizdedza lāpas, dauzīja kājas, klaudzināja nūjas pret akmens klonu. Elles troksnis, kuru vēl pa-
stiprināja atbalsis, tā nobiedēja zvēru, ka tas drāzās uz priekšu un kā akls sapinās platajās tīkla acīs. Virves nostrinkšķēja no spēcīgajiem ķepu zvēlieniem, bet mednieki turpināja iepīt zvēru tīklā, un drīz vien Sešķepainis bija sagūstīts.
No koridora iznāca otra mednieku grupa. Priecīgām sejām ļaudis drūzmējās ap Sešķepaini.
— Par šādu zvēru mēs saņemsim krietnu balvu,—mednieki pārrunāja. — Paskatiet, kāds milzenis!
Tagad saprotams, kāda nozīme bija nūjām ar cilpām galā. Uzmanīgi atbrīvodami briesmoņa kājas, zvēru ķērāji uzmeta tām cilpas un piesēja ķepas citu pie citas tā, lai Sešķepainis varētu spert tikai mazus solīšus. Zvēram galvā uzmauca stipru ādas uzpurni, bet ap kaklu apsēja vairākas virves. Kad tas viss bija izdarīts, pie tam ļoti veikli, kā jau medniekiem ar lielu pieredzi, Sešķepainim noņēma tīklu un daži cilvēki to satina.
Mednieki devās ceļā. Visplecīgākie un spēcīgākie vilka Sešķepaini aiz kakla, bet, kad tas atspērās, citi no mugurpuses viņu piebikstīja ar savu nūju asajiem galiem. Zvērs kļuva rāms un gāja cilvēkiem līdzi.
— Šo mazulīti aizvediet uz Sešķepaiņu ceturto stalli, bet viņu piejaucēsi tu, Zelano! — Ortega norādīja zvēru ķērājiem. — Ejiet, es pastaigāšu pa labirintu, man šķietas, ka šajā apvidū mums vēl atradīsies medījums.