Mednieki piedāvāja Ortegam lāpu, bet pārvaldnieks atteicās: viņam pilnīgi pietika ar bumbiņu pie cepures.
Zvēru ķērāji aizgāja, aizvezdami Sešķepaini, bet Ortega viens pats sāka klejot pa labirintu. Pēc pāris stundu ilgas rūpīgas meklēšanas mednieks pārliecinājās, ka šajā rezervāta apgaitā slēpjas rets medījums: mātīte ar bērnu.
Pārvaldnieks devās mājup. Pa ceļam viņš iegriezās alā, kur ilgi nebija bijis. Un tur viņš pēkšņi pamanīja atspīdam gaismu nelielā baseinā, kas agrāk bija tukšs.
— Skat tikai, — izbrīnījās Ortega, — atvēries jauns avots. Cik vien ļaudis atceras, tāda te nekad nav bijis.
Pēc ilgā gājiena pārvaldniekam ļoti gribējās dzert. Viņš nometās pie avota uz ceļiem, pasmēla ar sauju ūdeni un tīksmi izdzēra. Ūdenim bija sevišķi patīkama garša, tas putoja un šņāca. Ortega gribēja vēl drusku nodzerties, bet kaut kāds gurdums pārņēma visu ķermeni.
— Eh, Ortega, Ortega, — mednieks sevi kaunināja, — tu kļūsti vecs un nevarīgs! Vai gan agrāk tevi būtu nogurdinājusi tāda pastaiga? Nu labi, atpūtīšos mazliet. . .
Viņš ērti izstiepās uz cietā akmens, un nepārvarams miegs slēdza viņa acis.
Ortegas nozušana satrauca viņa ģimeni tikai nākamās dienas vakarā: pie vecā mednieka ilgākas prombūtnes viņi bija jau pieraduši. Bet, kad viņš neatgriezās arī pēc trim dienām, Ortegas sieva un bērni, kā arī viņa mednieki sacēla trauksmi.
Kas varēja būt noticis ar pārvaldnieku? Apmaldīties labirintā, kuru Ortega pārzināja kā savus piecus pirkstus, viņš nevarēja. Atlika domāt vissliktāko: vai nu uzbrucis izbadējies zvērs, vai arī bijis nogruvums. Bet Sešķepaini jau sen bija iepazinuši cilvēkus un centās turēties no tiem tālāk.
Karalis Ukonda, kas valdīja tajā mēnesī, norīkoja mednieku nodaļu meklēt pazudušo. Viņus vadīja pārvaldnieka palīgs Kuoto.
Ļaudis nesa līdzi lāpu saišķus un lielus pārtikas krājumus, jo meklējumi varēja ilgt vairākas dienas. Un tiešām—tikai pēc ilgām pūlēm Ortegu atrada guļam maz pazīstamā alā uz klona līdzās nelielam iedobumam. Iedobums izskatījās pēc baseina, bet tajā nebija ne pilītes ūdens.
Likās — pārvaldnieks mierīgi guļ, bet elpa nebija manāma. Pielika ausi pie krūtīm: sirds nepukstēja.
— Viņš ir miris!—iekliedzās viens no medniekiem.
— Un miris vēl pavisam nesen, — piebilda Kuoto. — Viņa ķermenis ir pavisam lokans un silts. Bet kā viņš varējis izturēt divas nedēļas bez barības un ūdens? . . .
Sēru gājiens ar Ortegas nedzīvajām miesām apstājās pie pils zilās daļas lieveņa, kur dzīvoja Ukonda. Pats karalis iznāca uz lieveņa atdot pēdējo godu savam uzticīgajam medniekam.
— Kad tu, sieviete, domā apglabāt vīru? — viņš griezās pie bēdu satriektās Alonas — Ortegas sievas.
— Pēc tēvu parašas — rīt, — viņa atbildēja.
— Ha-ha-ha! — pēkšņi atskanēja griezīgi smiekli un pūli pašķīra doktors Borils, no kura pleciem nokarājās zila mantija. — Vai tad var apglabāt dzīvu cilvēku? . . . Jūs tikai paskatieties uz viņa svaigo seju, ko nemaz nav skārusi nāves elpa! Un tas? — Zemais, resnais doktors pacēla Ortegas roku, palaida to vaļā, un tā mīksti atkrita uz nestuvēm.
Alona ar cerībām un šaubām raudzījās uz doktoru Borilu, bet tas turpināja pierādīt, ka Ortega ir dzīvs, tikai bezsamaņā.
— Nieki! Blēņas! — noskanēja pērkonīgs bass, izteikdams saraustītus vārdus, un Ortegas miesām tuvojās ļoti garais un kārnais doktors Robils nevērīgi uzmestā zaļā mantijā. — Šis! Cilvēks! Ir! Miris! Kā! Akmens!
Ārstu starpā sākās nikns strīds, ko pavadīja zinātniski pierādījumi. Atkarībā no tā, kurš no abiem ņēma virsroku, Alona gan krita izmisumā', gan atkal sāka cerēt.
Un tomēr galu galā, pateicoties dārdošajai balsij, virsroku guva doktors Robils, kurš uz mazo Borilu raudzījās no augšas uz leju.
— Es! Apgalvoju!—viņš rībināja. — Ka! So! Cilvēku! Rīt! Vajag! Apglabāt!
Bet šajā mirklī «mironis» sakustējās un atvēra acis. Pārsteigtais pūlis atkāpās uz visām pusēm, tikai Alona pieplaka pie vīra krūtīm un raudādama skūpstīja viņa seju.
— Ha-ha-ha! Ho-ho-ho! — Borils gardi smējās. — Augsti mācītais doktors Robils gandrīz apglabāja dzīvu cilvēku! Ir nu gan zinātnes spīdeklis!
Bet apkaunotais Robils nepadevās:
— To! Vēl! Vajag! Pierādīt! Ka! Viņš! Ir! Dzīvs! — Un viņš dusmīgi aizgāja no laukuma, majestātiski ietinies savā zaļajā mantijā.
Daži skatītāji pie doktora Robila pēdējiem vārdiem iesmējās, bet doktors Borils izskatījās norūpējies. Atžirgušais Ortega nekā nerunāja, nevienu — pat sievu nepazina un nesaprata līdzjūtības vārdus, ko viņam izteica pats karalis Ukonda.
— Dīvaini, ļoti dīvaini! — murmināja doktors Borils. — Ortegas skatiens klejo kā jaundzimušam zīdainim, un arī viņa roku un kāju kustības ir juceklīgas. Interesanti, ļoti interesanti!— Viņš atdzīvojās.—Šis atgadījums var izrādīties ļoti vērtīgs zinātnei. Labā sieviete! — viņš griezās pie mednieka sievas. — Es uzņemos jūsu vīra ārstēšanu, pie tam pilnīgi bez maksas.
Neklausīdamies iepriecinātās Alonas pateicībās^ labsirdīgais ārsts pavēlēja medniekiem aiznest Ortegu uz mājām, jo uz kājām nostādītais pārvaldnieks nevarēja paspert ne soli. Borils sekoja aiz nestuvēm.
Aizmidzino šais ūdens
Doktors Borils dienas un naktis pavadīja pie Ortegas gultas. Izrādījās, ka medību pārvaldnieks visādi bija līdzīgs jaundzimušajam. Viņš neprata ēst, un viņu vajadzēja barot ar karotīti. Ortega nerunāja neviena vārda, tikai šļupstēja nesakarīgas skaņas. Nesaprata viņam teikto un neatsaucās uz savu vārdu . . .
— Apbrīnojams gadījums! — murmināja sajūsminātais Borils. — Lūk, pastāstīt par to augšējiem dakteriem! Galvu lieku ķīlā, ka viņi neko tamlīdzīgu nav redzējuši!
Bet zaudēto spēju atjaunošanās Ortegam noritēja ārkārtīgi ātri. Jau pret vakaru viņš sauca «tēta» un «mamma», kas bija tik smieklīgi, redzot viņa bārdu, un spēra pirmos nedrošos soļus, turēdamies pie dēla rokas.
Otrā dienā viņa runa kļuva pavisam sakarīga, apziņa noskaidrojās. Pārvaldnieka palīgs Kuoto ar viņu sarunājās stundām ilgi, pārstāstīja dažādus notikumus medībās, un tas viss atkal atdzīvojās Ortegas atmiņā. Vēl viena diena sasprindzinātās nodarbībās — un medību pārvaldnieks, kad doktors Borils viņu aizveda pie karaļa, izstāstīja savus neparastos piedzīvojumus labirintā.
— Bet, kad mēs jūs atradām, šis baseins bija pilnīgi tukšs! — iesaucās līdzi atnākušais Kuoto un tūlīt piebilda: — Lūdzu piedošanu jūsu majestātei par pieklājības pārkāpumu!
— Kā — tukšs? — Ortega pārjautāja palīgam.
— Tajā nebija ne pilītes ūdens, — apgalvoja Kuoto.
— Nevar būt! — uztraucās medību pārvaldnieks. — Es taču nebūšu to nosapņojis?
— Bet. Var. Būt. Arī. Nosapņojis, — dzēlīgi piezīmēja doktors Robils. — Jūs. Lūk. Tik. Cieši. Un. Ilgi. Gulējāt!
Uz labirintu nosūtīja ekspedīciju. To vadīja Ortega, kurš bija pilnīgi atguvis savas spējas. Bez medniekiem viņam līdzi devās karaļa Ukondas zemkopības un rūpniecības ministri un doktori Borils un Robils.
Ortega bija ārkārtīgi izbrīnījies, kad izrādījās, ka baseins patiešām ir sauss.
— Bet kā tas varēja notikt? — viņš murmināja. — Es taču labi atceros, kā mani pārņēma miegs pēc tam, kad biju nodzēries ūdeni no šī baseina . . .
Ļaudis jau taisījās iet projām. Bet tad doktors Borils izteica domu, kas noveda pie tā, ka Pazemes kalnraču zemē dzīve pilnīgi izmainījās. Viņš teica:
— Bet varbūt ūdens te parādās un nozūd? Tas tikai palaikam izplūst no klintīm un atkal aizplūst atpakaļ?
Doktors Robils tūlīt izsmēja šo minējumu, un aizvainotais Borils ierosināja to pārbaudīt.
— Paliksim šeit nedēļu, divas, galu galā visu mēnesi! — viņš iesaucās.
— Varbūt. Gadu? — izsmējīgi noprasīja Robils.
— Ja mēneša laikā ūdens neparādīsies, es atzīšu sevi par •uzvarētu, — Borils drosmīgi paziņoja, — un par zīmi, ka esmu sakauts, es četrrāpus apiešu apkārt Septiņu valdnieku pilsētai!
— Piekrītu! — noņirdza Robils.
Divi doktori palika dežurēt pie nozudušā avota, un, lai viņiem nebūtu garlaicīgi, palika arī divi ministri, kas bija ieinteresējušies par strīdu. Starp citu, četratā bija arī ērtāk spēlēt kauliņus, kas atradās kabatā vienam no ministriem, kaislīgam spēlmanim.
— Un kā tad jūsu ministrijas? — painteresējās Ortega.
— Iztiks arī bez mums, — bezbēdīgi atteica zemkopības ministrs.
Ministri pavēlēja atnest uz alu gultas un visu, kas nepieciešams ilgākai dzīvei labirintā: pārtiku, vīnu, augļus. Viņus vajadzēja apmeklēt ik pārdienas un papildināt krājumus.
Piecas reizes Ortega atgriezās alā, un katru reizi viss palika pa vecam. Baseins bija tukšs, doktors Robils ķircināja Borilu un ieteica jau laikus mācīties rāpošanu, bet Borils ar katru •dienu kļuva drūmāks.
Bet sestajā reizē Ortega un mednieki ieraudzīja negaidītu ainu: divi doktori un divi ministri gulēja uz alas klona nekustīgi, neelpoja, viņu sirdis nepukstēja. Starp viņiem mētājās kauliņi: partija palikusi neizspēlēta. Un avots atkal bija sauss!
Kad pie zilā lieveņa atnesa četrus guļošos, karalis Ukonda teica:
— Tagad viss saprotams. Tas ir ūdens, kas noslēpumaini parādās un pazūd, — Aizmidzinošais. Mani ministri un divi doktori rīkojušies ļoti vieglprātīgi, dzerdami brīnumūdeni visi reizē. Nu, ko lai dara? Gaidīsim, kamēr viņi pamodīsies. Aiznesiet šos guļavas mājās un katru dienu ziņojiet man par viņu stāvokli!
Medību pārvaldnieks Ortega bija gulējis divas nedēļas. Bet tagad pagāja divas nedēļas, mēnesis, pusotra mēneša, bet guļošie palika, kādi bijuši: viņu miesas bija siltas un lokanas, bet elpas nejuta, sirdis nepukstēja.
Pirmais pamodās doktors Borils. Tas notika piecdesmit trešajā dienā pēc Aizmidzinošā ūdens iedzeršanas. Tāpat kā pārvaldnieks Ortega, arī Borils pilnīgi līdzinājās jaun- dzimušam bērnam. Tā nu viņam bija īsta nelaime.
Pazemes valstī bija tikai divi ārsti, trešajam tur nebūtu ko •darīt — pietrūktu prakses. Ārsti savas zināšanas atdeva kā mantojumu tēvs dēlam. Bet Borila un Robila tēvi jau sen bija miruši. Kas tagad varēja •divus bijušos ārstus apmācīt medicīnā?
Septiņi karaļi ārkārtīgi sašuta, saprazdami, ka paliks bez ārsta palīdzības. Viņi pat gudroja Ortegu pakārt par to, ka viņš atradis šo nolādēto avotu, bet pēc tam apdomājās: tas neko nebūtu līdzējis.
Borils trijās dienās iemācījās staigāt un runāt, bet visa medicīna no viņa galvas bija izkūpējusi. Par laimi, mājās bija saglabājušās viņa tēva piezīmes un Borila skolas burtnīcas. Pēc pāris nedēļām Borils jau varēja šā tā ārstēt slimniekus.
Ap šo laiku pamodās Robils.
— Es viņu apmācīšu, — teica Borils, un neviens, protams, neiebilda.
Dabūjis nagos savu ienaidnieku un sāncensi, resnais doktors pacentās iegūt visus labumus. Kad Robils sāka runāt un viņā pamodās apziņa, Borils iedvesa:
— Tu zini, kas es esmu? Es esmu slavenais doktors Borils, zinātnes spīdeklis, tavs vienīgais audzinātājs un aizbildnis, bez kura tu uz visu mūžu paliktu muļķis un stulbenis. Iegaumēji? Atkārto!
Un garais Robils, saliecies gandrīz uz pusēm, ar dievinošu skatienu raudzīdamies uz skolotāju no augšas uz leju, runāja:
— Jūs esat slavenais doktors Borils, zinātnes spīdeklis, mans vienīgais audzinātājs un aizbildnis. Bez jums es uz visu mūžu paliktu muļķis un stulbenis . . .
— Tad atceries to vienmēr un neklausi tos, kas tev stāstīs kaut ko citu.
Ministri, kas bija sarijušies ūdeni vairāk par citiem, pamodās vienā laikā —trīs mēnešus pēc iemigšanas. Karalis Ukonda, noskaities par viņu patvarīgo dienesta pamešanu un ilgo miegu, pavēlēja viņiem iedvest, ka agrāk tie bijuši galma sulaiņi. Bet viņu ģimenes locekļiem, piedraudot ar smagu sodu, aizliedza stāstīt nabadziņiem jel ko par viņu pagātni. Šis drosmīgais mēģinājums pilnīgi izdevās. Abi ministri vairs nekad neatcerējās pagājību. Sulaiņu livrejās ietērpti, viņi jo žigli skraidelēja pa galmu ar paplātēm, slaucīja grīdas, tīrīja apavus, apkalpoja pie galda.