Pirmajā dienā, kad parādījās brīnumūdens, aizmidzināja karali Asfeijo ar viņa ģimeni, galminiekiem, ar kalpotājiem, karavīriem un spiegiem.
Dīvaini bija noskatīties, kā vispirms pats karalis, pēc tam viņa sieva un bērni izdzēra no kristāla kausiem doktoru nomērītās ūdens devas un tūlīt atslīga uz mīkstā tepiķa, iegrimdami nepārvaramā miegā. Pēc viņiem pienāca kārta galminiekiem, apkalpotājiem, karavīriem, spiegiem. Pēc Asfeijo uz troņa nāca karalis Ukonda, un viņa sulaiņi jokodamies un smiedamies
aizmigušos pārnesa uz speciālu noliktavu un sakrāva plauktos, kas bija ierīkoti vairākos stāvos. Tur viņus apkaisīja ar kožu pulveri. Bet, lai gulētājus neapgrauztu peles, kuru Pazemes kalnraču zemē bija milzīgs daudzums, noliktavā nometināja divas pieradinātas pūces, kas Alā izpildīja kaķu lomu.
Pagāja mēnesis pēc mēneša — un jaunas gulētāju grupas piepildīja jaunas noliktavas. Zemes iedzīvotāji sāka just atvieglojumu: karaliskajai pilij vajadzēja mazāk pārtikas, vairāk palika vienkāršajiem ļaudīm.
Bet visus Bellino lielās idejas labumus ļaudis izprata pēc pusgada, kad no septiņiem Varavīksnes pils trokšņainajiem torņiem seši kļuva klusi un tukši un tikai vienā virda dzīvība. Tur gāja vaļā dzīres, dārdēja mūzika, skanēja apsveikumu dziesmas, bet to varēja vieglāk paciest nekā agrākajos laikos, kad jautrība nerimās visās septiņās karaļpilīs reizē.
Laika glabātājam Bellino parādīja neparastu cieņu. Viņu sastopot, ļaudis klanījās līdz zemei, līdz viņš, būdams no dabas kautrīgs, to aizliedza. Protams, Bellino pats brīnumūdeni nedzēra un neiegrima burvju miegā: viņam bija uzdots sekot karaļu maiņas kārtībai. Un viņš to izdarīja tik labi, ka tauta nolēma:
— Mums nevajag septiņu Laika glabātāju, tagad viņi tikai rada sajukumu. Lai Bellino viens pats paliek par nemainīgu Laika glabātāju un izvēlas palīgus pēc saviem ieskatiem. Bet, kad viņam pienāks laiks iet atpūtā, tauta izvēlēs viņa pēcteci no visgodājamākajiem un cienījamākajiem Pazemes valstības pilsoņiem.
Tā tas arī kopš tā laika iegājās.
Laika glabātājam un viņa palīgiem visnemierīgākās bija tās dienas, kad pamodās kārtējā gulētāju grupa un kādas trīs dienas vajadzēja visus apmācīt staigāt, runāt, atjaunot atmiņu . . .
Bet tad pamodušos grupai sākās nepārtraukta nomoda mēnesis. Pusgadu atpūzdamies, viņi bija uzkrājuši tik daudz spēku, ka ik nakti miegs nebija vajadzīgs, un viņi visu mēnesi veltīja izpriecām. Dzīrēm sekoja Sešķepaiņu medības, pēc tam tālās pastaigas, zivju zveja, vizināšanās ar spārnai-l najām ķirzakām — un atkal dzīres . . .
Karalim nebija laika pārvaldīt valsti un izdot jaunus likumus. Pamazām notika tā, ka valdīšanas smagums un visas
valsts rūpes uzguļas Laika glabatajam, bet karaļiem palika tikai gods un tituls.
Bellino vēl parūpējās par avota saglabāšanu, kuru pat iesauca par Svēto. Bet pēc tam arī pašu Alu nosauca par Svēto. Baseinu, kurā parādījās ūdens, ieslēdza apaļā skaistā tornītī no daudzkrāsainiem ķieģeļiem, un pie ieejas pastāvīgi stāvēja sardze.
Aizmidzinošo ūdeni pasludināja par valsts īpašumu, un, ja kāds gribēja saņemt tāda ūdens porciju, tam vajadzēja dabūt atļauju no Laika glabātāja un diviem ārstiem — Borila un Ro- bila pēctečiem. Bija tādi gadījumi, kad kādai ģimenei sanāca nepatikšanas un strīdi. Vīrs un sieva tad aizmiga uz dažiem mēnešiem, bet, kad pamodās, visa pagātne bija aizmirsta.
Tā aizritēja gadsimts pēc gadsimta šajā zemē, kuru no augšējās pasaules šķīra milzīgs zemes slānis un savienoja tikai viena izeja, kurā kalnrači tirgojās ar Zilās zemes iedzīvotājiem.
Aizgājušo gadu simteņu laikā pazemes iedzīvotāju raksturs bija stipri izmainījies: viņi bija kļuvuši aizdomīgi, baidījās no kaut kādiem virszemes ļaužu viltīgiem nolūkiem, un sargi ar lokiem un bultām visu laiku uz pūķiem lidinājās zem Alas griestiem, izlūkodami ienaidniekus.
Pagāja gadu simteņi, un Pazemes valstībā nomainījās daudzas vienkāršo ļaužu paaudzes, tikai Varavīksnes pilī dzīve vilkās pavisam gausi. Septiņsimt gadu laikā, kas bija aizritējuši no pirmās aizmidzināšanas dienas, ne vairāk kā divas reizes mainījās septiņi pazemes karaļi, viņu tuvinieki un kalpi.
Garīgi šie ļaudis nemainījās visā savā ilgajā dzīvē. Viņi taču, pamozdamies pēc kārtējā miega, bija aizmirsuši visu, ko agrāk zināja, viņiem vajadzēja visu mācīt no jauna, bet vai daudz var iemācīt cilvēkam, ja mācību kurss ilgst trīs četras dienas?
Un tauta jau sāka gudrot, vai zemei vispār vajadzīgi šie septiņi karaļi, kas guļ vai dzīro, bet nenodarbojas ar valsts lietām. Tomēr pret monarhiem bija vēl saglabājusies pārāk liela no senčiem mantota cieņa, un reti kāds nopietni domāja par to, kā nogāzt karaļus un dzīvot bez tiem.
Negaidīts atgadījums sagrāva gadsimtos nodibinājušos Pazemes valsts kārtību un sagrieza visu otrādi.