Burvju zemē reiz notika dīvains atgadījums. Tas notika tieši trīssimt gadus un četrus mēnešus pēc tam, kad zvēru ķērājs. Ortega bija labirintā atradis Aizmidzinošo ūdeni.
Kontinentā, kurš tolaik jau sāka saukties par Ameriku, dažādos nostūros dzīvoja četras burves: divas labās un divas ļaunās. Labās burves sauca par Villinu un Stellu, bet ļaunās — par Gingemu un Bastindu. Viņas bija māsas, bet mūžīgi naidojās un ne acu galā neieredzēja cita citu. Ļaužu apmetnes virzījās arvien tuvāk burvju mītnēm, un tās, tāpat kā agrāk varenais Gurikaps, nolēma mainīt dzīves vietu.
Dīvaini, ka šī doma bija ienākusi prātā visām četrām burvēm reizē, — bet kas gan nenotiek pasaulē! Burves pavērās savās burvību grāmatās, un viņām visām iepatikās Burvju zeme, kuru no pasaules nošķīra Lielais tuksnesis un nepieejami kalni.
Grāmatas viņām arī pateica, ka šo zemi apdzīvo mazi, rāmi cilvēciņi, kurus viegli pakļaut, un ka tur nav neviena burvja vai burves, ar kuriem būtu jācīnās varas dēļ.
Bet četras burves bija nepatīkami pārsteigtas, kad, pa dažādiem ceļiem nokļuvušas Burvju zemē (un, protams, neaizmirsdamas paņemt līdzi savas burvību mantiņas), pēkšņi sastapās vaigu vaigā.
— Šī ir mana zeme! — spiedza aiz mūžīga niknuma izģin- dusī Gingema. — Es te ierados pirmā!
Un tiešām — viņa bija apsteigusi savas sāncenses par veselu stundu.
— Jūsu apetīte ir pārāk liela, kundzene, — zobgalīgi piezīmēja skaistule Stella, kas zināja mūžīgās jaunības noslēpumu. — Mums visām pietiks vietas šajā lielajā zemē.
— Ne ar vienu es negribu dalīties, pat ar māsu Gingemu ne, — paziņoja vienacainā Bastinda ar melnu lietussargu padusē, kurš viņu pārnēsāja no vienas vietas uz otru līdzīgi lidojošam paklājam. — Ziniet, burves, ja noies līdz kautiņam, jums klāsies slikti . . .
Labsirdīgā sirmā Villina neteica ne vārda. Viņa izņēma no savu drēbju krokām mazmazu grāmatiņu, uzpūta tai, un grāmatiņa pārvērtās par milzīgu sējumu. Pārējās burves paskatījās uz Villinu ar cieņu: viņas pašas neprata tā rīkoties ar savām burvību grāmatām un nēsāja tās līdzi dabiskā izskatā.
Villina sāka šķirstīt grāmatas lapas, murminādama:
— Aprikozes, ananāsi, Āfrika, bildes, bulkas .. . Aha, te ir . . . karš! — Burve izlasīja pie sevis dažas rindas un triumfējoši iesmējās: — Gribat karot? Lai notiek!
Gingema un Bastinda nobijās. Viņas saprata: cīņa būs nopietna, un droši vien Villinas burvību grāmata pareģo tām sakāvi. Un četras burves salīga mieru.
Grāmatas gan viņām pastāstīja par kaut kādu Alu, bet tajā līst neviena negribēja. Izlozējot Gingema dabūja Zilo zemi, Villina — Dzelteno, Bastinda — Violeto, Stella — Rožaino. Bet centrālo apgabalu viņas atstāja -brīvu, lai tas pārdalītu viņu īpašumus un nebūtu tik bieži jāsatiekas. Burves pat vienojās, ka neviena uz ilgāku laiku neatstās savu zemi, un apliecināja to ar zvērestu. Pēc tam devās katra uz savu pusi.
Ap to laiku Burvju zemē karaļu vara bija saglabājusies tikai Alā; augšzemē tās vairs nekur nebija.
Tautām bija apnikuši karaļi, kas pastāvīgi naidojās un cēla karus. Tautas sacēlās un nogāza tirānus. Šķēpus pārkala par sirpjiem un izkaptīm, un tautas dzīvoja mierīgi.
Cilvēku cilts, kas agrāk apdzīvoja Zilo zemi, kaut kur aizklīda, un viņu vietā ieradās mazi cilvēciņi, kuriem piemita smieklīgs paradums nemitīgi kustināt žokļus, it kā viņi kaut ko gremotu.
Tāpēc viņus nosauca par Gremoņiem.
Tā bija Gremoņu nelaimes diena, kad viņu zemē ieradās burve Gingema. Uzrāpusies augstā klintī, viņa tik griezīgi iespiedzās, ka to izdzirda visu apkārtējo ciematu iedzīvotāji un sapulcējās uz saucienu. Un tad, noraudzīdamās uz bailēs drebošajiem cilvēciņiem, ļaunā vecene teica:
— Es, varenā burve Gingema, pasludinu sevi par jūsu zemes valdnieci. Mana vara ir neierobežota. Es varu izsaukt vētras un viesuļus …
Gremoņu sejas pauda neticību.
— Ak jūs vēl šaubāties! — Gingema pārskaitās. — Es jums parādīšu! —Viņa izplēta savas melnās mantijas stūrus un sāka murmināt nesaprotamus vārdus: — Pikapū, trikapū, loriki, joriki, turabo, furabo, skoriki, moriki . . .
Un tūdaļ sāka pūst stiprs vējš, pie debesīm uzradās melni mākoņi. Pārbiedētie Gremoņi nokrita ceļos un atzina Gingemas varu.
— Es nejaukšos jūsu darīšanās, — teica burve. — Sējiet labību, audzējiet vistas un trušus, bet man jūs maksāsiet nodevas: savāksiet peles un vardes, dēles un zirnekļus — es mielojos ar šiem gardumiem.
Gremoņi šausmīgi baidījās no vardēm un dēlēm, bet Gingema bija vēl briesmīgāka; viņi paraudāja un samierinājās.
Gingema par mitekli izvēlējās lielu alu, sakāra zem griestiem peļu un varžu saišķus, sasauca no meža ūpjus. Gremoņi negāja ne tuvu burves alai.
Bet viņiem vajadzēja metālu izkaptīm, sirpjiem, arkliem un dārgakmeņus rotaslietām. Tāpēc viņi turpināja tirgoties ar pazemes kalnračiem un noteiktās dienās pulcējās pie Tirgus vārtiem, gaidīdami pusnakts zvanu.
Pašus kalnračus Gremoņi nekad nedabūja redzēt. Gadsimtu gaitā viņi bija tā atradinājušies no dienas gaismas, ka augšā uzkāpa tikai pilnīgā tumsā, kad Gremoņi gulēja.
Tikpat viegli kā māsa, Bastinda sagrāba varu Violetajā zemē, kurā dzīvoja miermīlīgie, strādīgie Mirkšķoņi, kas tādu iesauku bija dabūjuši tāpēc, ka nemitīgi mirkšķinājās.
Burve pavēlēja uzcelt viņai pili, ieslēdzās tajā ar dažiem kalpiem un dzīvoja tur visu ienīsta.
Toties Dzeltenās un Rožainās zemes iedzīvotājiem laimējās: pār viņiem varu ieguva labās burves Stella un Villina. Sīs burves neapspieda savas tautas, bet, tieši otrādi, visādi tām palīdzēja un centās atvieglot viņu dzīvi.
Tā tas Burvju zemē turpinājās gadu simteņiem, bet pēc tam atgadījās kāds notikums — pirmajā mirklī šķietami nenozīmīgs, bet ar svarīgām sekām.
Amerikā, Kanzasas štatā, dzīvoja neveiksminieks, vārdā Džems Gudvins. Nebija jau tā, ka viņš būtu slinks vai muļķis, bet viņam dzīvē vienkārši neveicās. Lai ko viņš uzsāka, nekas viņam neizdevās. Beidzot viņš nopirka gaisa balonu un tirgus dienās ar to pacēlās gaisā, uzjautrinādams dīkdieņus, no kuriem savāca naudu par izrādi. Bet kādreiz uznāca viesulis, pārtrūka virve, ar kuru bija piesiets balons, un vējš to kopā ar Gudvinu aiznesa uz Burvju zemi.
Par laimi Gudvinam, viesulis viņu nometa centrālajā zemes daļā, kur nevaldīja burves. Bet saskrējušie ļaudis, redzēdami, ka šis cilvēks nolaižas no debesīm, noturēja viņu par lielu brīnumdari. Gudvins nemēģināja viņu pārliecību izkliedēt.
Dažos gados viņš uzcēla lielisku pilsētu un tās izdaiļošanai iemainīja daudz dārgakmeņu no Pazemes valstības. Savu pilsētu Gudvins nosauca par Smaragda pilsētu, un, kad tās celtniecība bija pabeigta, viņš noslēdzās no ļaudīm greznā pilī un palaida baumas, ka viņš ir visvarenākais burvis pasaulē un var darīt neparastus brīnumus.
Apmeklētājiem Gudvins parādījās dažādos dīvainos izskatos, kas ļaudis biedēja. Arī balss, noslēpumaini atskanēdama no malas, visiem stāstīja:
— Es esmu Gudvins, Lielais un Šausmīgais! Kāpēc tu traucē manas gudrās pārdomas?
Visjocīgākais bija tas, ka ilgus gadus viņam izdevās apmānīt ne tikai Smaragda pilsētas iedzīvotājus, bet arī četras burves. Pat tās ticēja, ka Gudvins tiešām ir liels burvis, un baidījās uzsākt ar viņu cīņu. Un tas viss tikai tāpēc, ka Gudvins bija nolaidies no debesīm ar gaisa balonu, bet burves bija neizglītotas un par gaisa baloniem nebija pat dzirdējušas . . .
Gudvinu atmaskoja maza meitenīte Ella, nejauši nokļuvusi Burvju zemē. Tas notika tā.