SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA
VLADIMIRS Mihailovs
— Pie mums to mēdza stāstīt vakaros, — Sencovs iesāka.
— Jā, vakaros … — Rains atsaucās ar nopūtu.
Vakari bija tālu.
Vakari palika turpat, kur koku ēnas un ur- dziņas, kas dzidriem vilnīšiem skrēja pāri oļiem, turpat, kur palika baltie mākoņi un pilsētas jautrās ugunis.
Vairāk nekā 70 miljoni kilometru šķīra viņus no daudz kā. No visa tā, ko sauca neaptveramajā vārdā — Zeme.
Dzimtā planēta izskatītos no šejienes laikam pavisam niecīga — tā jau sen bija pārvērtusies par zvaigznīti, kuru nevarēja atšķirt no citām. Bet par spīti attālumam vai arī tieši tādēļ kosmonautiem Zeme kļuva aizvien lielāka, dārgāka un līdz sāpēm tuva.
— Vārdu sakot, — Sencovs turpināja, ar apslēptu smaidu un mazliet piemiegtām acīm vērīgi ielūkojoties katra sejā. — Barancevu, institūta astronavigācijas sektora vadītāju, jūs droši vien visi atceraties. Pēc programmas bija paredzēts lidojumā ap Zemi ņemt lulzi arī visus pasniedzējus — lai viņi labāk orientētos savu kursantu psihē (kosmonautu sejas atdzīvojās). Tā, lūk, pienāca arī Baran- ceva kārta .. .
Sencovs aprāvās pusvārdā.
Kaut kur pie griestiem bija dzirdama maiga, skumja skaņa. Pamazām tā pieņēmās spēkā, kļuva skarbāka un kā ar ledainām adatiņām durstīja ausis. Uzzibsnīja zilgani ekrāni. Tad it kā piekususi skaņa kļuva klusāka un pārvērtās viegli aizsmakušā neapmierināti žēlabainā sanoņā.
— Visi savās vietās! — Sencovs nokomandēja, kaut arī visi jau tā atradās savās vietās. — Pēc desmit minūtēm — koriģējums .. .
… No stipra grūdiena cilvēkiem uz mirkli noreiba galva un viņi krēslos sašūpojās. Uz pakaļējā ekrāna uzliesmoja un nodzisa garas, mēmas liesmu mēles.
Sencovs noliecās pie mikrofona, kas stāvēja pašā pults centrā — tieši viņa krēsla priekšā, nospieda taustiņu un skaidrā balsī nodiktēja:
— Divdesmit — četrdesmit divi… Automātiski izpildīts korekcijas pagrieziens. Precizētais kurss . . .
Operators Laimonis Kalve, kas atradās savā vietā pie elektronu skaitļojamās mašīnas vadpults, jau pasniedza komandierim lentu.
Mazliet pieliecis galvu, Sencovs nesteigdamies nosauca integratora datus — kuģa koordinātes kosmosā.
— Apkalpe vesela, mehānismi un aparatūra darbojas normāli, sevišķu notikumu nav. Viss.
Viņš izslēdza mikrofonu un pagrieza krēslu (vidējo no pieciem, kas pakavveidīgi apņēma pulti) tā, lai labāk redzētu biedrus.
Kosmonauti sēdēja klusēdami — nekustīgi un sadrūmuši. Šķita, it kā sirēnas pierastās skaņas pēkšņi būtu laupījušas jautrību, likušas aizmirst visu, ko nupat stāstīja Sencovs, un piespiedušas nogrimt domās, atcerēties kaut ko tuvu, apslēptu, par ko skaļi nemēdz runāt. Vajadzēja izmocīt smaidu, un Sencovs smaidīja. Bet viņa acis palika nopietnas un pētījošas.
Kalve, plecīgs liela auguma vīrs, kam, kā jokoja biedri, bija acīm redzami «nekosmiski izmēri» un kas kosmosā vēl nebija iejuties, sēdēja, pārdomās iegrimis, un mehāniski pieglauda paretos matus. Viņš šķita kā akmens tēls, kas savu mieru un vēso prātu ir aizguvis no skaitļojamiem mehānismiem, un diez vai kāds, ja neskaita pašu komandieri, noskārta, ka viņu arvien vēl mocīja ieilgusī slimība — bailes no kosmiskās bezgalības. Bet — gan jau, Laimonis biedrus nepievils.
Blakus Kalvēm, krēslā atlaidies, sēdēja Rains. Viņa acis bija pievērtas, un viss viņa izskats pauda: mani patlaban interesē nevis tas, kas mūs sagaida, bet gan Marsa virsmas atstarošanas īpatnības, ko var novērot vienīgi no šejienes — no samēra neliela attāluma, kur netraucē nekāda atmosfēra. Galu galā — kāds gan iemesls šaubīties par manu iekšējo līdzsvaru?
Rains, šis kalsnais, slavenais maza auguma astronoms un tajā pašā laikā stūrmanis vai, kā šo amatu tagad sauca, ekspedīcijas astro- navigators, pirmajā acu uzmetienā šķita pavārgs cilvēks, kas lāgā neiederējās šaurajā kajītē, kur visapkārt bija tehnika, tehnika un atkal tehnika. Taču Sencovs nelidoja pirmo reizi kopā ar Rainu (tiesa, tie bija bijuši reisi uz Mēnesi, bet tas neko nemainīja), un viņam bija skaidrs, ka uz šo zinātnieku vienmēr varēja paļauties. Rains vienīgi nespēja celt lielus smagumus. Labi, ka kosmosā-ir bezsvara stāvoklis . . .
Sencovs paskatījās uz Azarovu. Temperaments un straujums . .. No tā iznāks lietaskoks. Tikai otro reizi savā dzīvē viņš piedalās kosmiskajā reisā, bet izturas kā pieredzējis zvaigžņu pētnieks. Tiesa, viņam trūkst izturības. Dažbrīd trūkst arī humora izjūtas . . . dažbrīd.
Azarovs sajuta komandiera pētījošo skatienu un pacēla acis. Smaidīt nācās ļoti grūti, un viņš tikai nemierīgi sakustējās krēslā.
— Un tad vēl saka: cilvēks devies kosmosā, — viņš noņurdēja, nespēdams izturēl klusumu. — Ja labi padomā, kosmosā devušies automāti. Tie lido, bet mēs tos tikai apkalpojam .. .
Tā bija Azarova iemīļotā tēma, pie kuras viņš atkal un atkal atgriezās. Kalve nesteigdamies — lai nekļūdftos krievu valodas gramatikā — atbildēja tā, kā to darīja nu jau kuro reizi:
— Kuģi vada lieljaudas skaitļojamās iekārtas. Tās tiek ar šo darbu labāk galā nekā mēs . . . Cilvēki izpilda savus uzdevumus, mašīnas — savus. Tā man šķiet . . .
— Bet man tā nešķiet vis! — Azarovs atcirta. Atsprādzējies viņš piecēlās un, apivu piesūkņiem čabot — pēc zināma treniņa tā varēja arī bezsvara stāvoklī pārvietoties pa grīdu, — sāka staigāt pa kajīti, ar plecu brīdi pa brīdim atduroties pret sienām.
— Un vispār liecieties mierā ar savām mašīnām. Jūs laikam labprāt dzīvotu šādu mi- kromodulēto intelektu pasaulē … Mēs tomēr esam piloti, mums jāstrādā, jāvada kuģis. Bet te radies kaut kas līdzīgs sanatorijas režīmam. Ja mēs analizētu . ..
Kalve sadrūma, gandrīz vai apvainojās. Pēdējā laikā visi bija pārāk viegli aizvainojami — vairāk nekā 200 dienu ilgais lidojums darīja savu. Rains pašķielēja uz Sencovu un ar patiku iesaistījās sarunā:
— Ko lai analizē? — viņš sarkastiski jautāja. — Sakiet vien droši . ..
Sencovs necentās ieklausīties kārtējā strīdā par tēmu, kas vecāks — kosmiskā ola vai kosmiskā vista; strīda pārliekais skaļums liecināja, ka tas nenāk no sirds. Galvenais bija skaidrs — zēni ir vajadzīgajā formā. Pagriezis krēslu tā sākotnējā stāvoklī, viņš sāka vērot apaļo un zaļgano lokatora ekrānu, uz kura mirdzēja gaiša viļņveida līnija.
Strīdas? Nu lai strīdas. Nervi ir sasprindzināti. Nav ātruma sajūtas, kas vienmēr uzlabo garastāvokli; iespaids tāds, it kā kuģis karātos telpā. Šis miers ir mānīgs, un tādēļ sasprindzinājums tikai pieaug: apkārt kosmoss — nepazīstams un neizpētīts. Kas zina, ko visu tas glabā savās tumšajās dzīlēs. Lūk, tāpēc arī strīdamies . . . Un strīdēsimies par visu ko, tikai ne par pašu galveno.
Varbūt tūlīt arī pasmiesimies — tikpat centīgi. Lai saka, ko grib, — astoņu mēnešu ilgā sēdēšana kabīnē vai šaurajos novērošanas posteņos visiem pamatīgi apnikusi. Brīžiem neizturami gribas iziet laukā, lai redzētu arī kaut ko citu, ne tikai šīs apnicīgās kabīnes vai guļamkajītes sienas.
Tūlīt sāksies lidojuma svarīgākais posms — jāaplido Marss 30 tūkstošu kilometru attālumā. Tāpēc jau Sencovs tik uzmanīgi ielūkojās biedru sejās.
Viņu raķete nav pirmais kuģis, kas no Zemes devies uz Marsu. Vairākas reizes turp sūtītas automātiskas raķetes.
Ar tām uzturēja sakarus, kamēr tās neie- nira Marsa ēnā. Tad sakari pārtrūka. Pat visspēcīgākajiem radioteleskopiem neizdevās uztvert kaut niecīgākos signālus. Neviena no šīm raķetēm netika atgriezusies …
Lūk, par ko viņi vairs nestrīdējās: kas noticis ar šim raķetēm? Kas galu galā vispār varēja notikt? Varbūt vainīga blīvā meteoru plūsma? Jāšaubās — raķetes bija nodrošinātas pret meteoriem . . . Sastapšanās ar kādu asteroīdu, kura pievilkšanas spēks novirzīja raķeti no kursa? Astronomi tādus gadījumus nezināja . . . Pietrūka degvielas? Pēc aplēsēm tās vajadzēja pietikt. ..
Tādēļ jau sen bija nolemts: aplidosim — redzēsim. Un tāpēc šoreiz, lai visu apskatītu, šurp lidoja cilvēki. Lai apskatītu 1111 atgrieztos. Tādēļ arī bija pastiprināta kuģa aizsardzība pret meteorītiem, arī akumulatoru grupa šoreiz spēcīgāka. Raķete apgādāta ar kosmisko izlūku. Līdzi paņemtas rezerves daļas skaitļojamām iekārtām un saules baterijām. Vajadzības gadījumā kosmonauti varēja pārņemt kuģa vadību savās rokās un atvest to atpakaļ uz Zemi. Kuģī varēja justies droši — droši, cik tas kosmosa apstākļos vispār ir iespējams.
Bet nezināmas un tālab vēl lielākas briesmas viņus, acīm redzot, tomēr gaidīja. Un Sencovs nekļūdīgi nojauta, ka tieši par šīm briesmām domāja Kalve, kad atkal pieglauda savus matus, šīs briesmas centās iztēloties Rains, kad piemiedza acis, un tieši uz tām dusmojās Azarovs, kad gānīja automātus.
. . . Bet automāti pagaidām lieliski darīja savu darbu, un, kaut arī visi trīs piloti astoņas stundas stāvēja sardzē — viens no viņiem nenogurstoši dežurēja pie pults, — cilvēkiem nekas cits neatlika kā, tēlojot vienaldzību, vērot visādus aizsargmehānismus un noplom- bētas sviras …
Vērot tā visu laiku no malas nebija visai patīkama nodarbošanās, un Sencovu brīžiem mocīja vēlēšanās noraut plombas un savām rokām aizvadīt kuģi uz Marsu. Bet viņš savaldījās arī šoreiz. Sencova acis aiz ieraduma sekoja aparātu rādītājiem, un viņš zemapziņā skaitīja minūtes. Līdz tam brīdim, kad kuģim jāsāk aplidot Marsu, atlikušas 32 minūtes. Miljoniem kilometru attālumā precizitāte līdz minūtei — te tev nu bija kosmoss. Tātad . . .
Kabīnē jau risinājās mierīga saruna par teātriem. Šķiet, par Rīgas, bet varbūt arī par Maskavas baletu. Sencovs klusībā uzlielīja puišus par tādu mieru. Kad viņš ieklepojās, saruna pēkšņi aprāvās. Visi skatījās uz viņu.
— Tā … — viņš teica, cenzdamies, lai tas skanētu pēc iespējas mierīgāk un možāk.
Visi saprata: gaidītais brīdis ir klāt! Kalve un Rains atsprādzējās no krēsliem. Azarovs tā papurināja galvu, ka izspūra mati. Mazliet atgrūdies no savas pults, Azarovs jau peldēja gaisā. Atvēris durvis, viņš, dīvaini saliecies, ienira gaitenī. Izklaidēšanās nolūkā viņš ikreiz izgudroja kādu jaunu paņēmienu, kā izkļūt no kabīnes. Turēdamies pie pults, Kalve lēni pārvietoja savu masīvo stāvu. Viņam patika just pamatu zem kājām. Rains izgāja straujā solī, it kā nebūtu nekāda bezsvara stāvokļa, — atvadoties viņš vēl pamāja ar roku un pasmaidīja. Durvis aiz viņa it kā skaļi nopūtās, iekrītot savās hermētiski noslēgtajās ligzdās. Viņš devās pie telemagneto- grāfa — jaunā kuģa teleskopa, kas ieslēdzās, likko Marss parādījās tā redzes laukā, un pierakstīja magnētiskajā lentā Marsa attēlu.
No savas kajītes, it kā nomainīdams aizgājējus — lai te neiestātos trauksmains klusums, — kabīnē atpūsties ienāca Korobovs, otrais pilots. Kabīnē iesmaržojās odekolons; Sencovs, atgaiņādams smaržu vilni, novicināja ar roku. Korobovs to pamanīja un, atlaidies krēslā blakus Sencovam, pasmaidīja.
— Esmu gatavs — kā uz parādi, —- viņš jautri teica, gribēdams ar to pasvītrot, ka nedz viņa vārdus, nedz arī pašas briesmas nevajadzētu ņemt nopietni.
Abi noliecās pie kuģa žurnāla mikrofona. Korobovs stājās sardzē. Sencovs varēja kādu brīdi atpūsties un nedomāt ne par ko — kamēr brīdinājuma signāls neziņos par manevra sākumu. Taču to izdarli — izmest visas domas no galvas — viņam nekad neizdevās.
Sencovs pēc kārtas ieslēdza regulatorus, tad palielināja ekrānu spilgtumu. Tie iemirdzējās ar nedzīvu, spokainu spīdumu. Parādījās zvaigžņotā tāle, un šķita pat, ka no ekrāna nāk šā tukšuma ledainā vēsma. Korobovs no- drebinājās.
Sencovs tikai ar pūlēm atrada Zemi, kas peldēja žilbinošajos Saules staros, un neat- raudamies ilgi vēroja to. No turienes cilvēks neatturami tiecās izplatījumā. Nu tas devies kosmosā un, protams, arvien vairāk un vai- rūk attālināsies no savām mājām — tā bērns sākumā tikko uzdrošinās apstaigāt pagalmu, bel pēc tam arvien drosmīgāk un drosmīgāk iet uz meža pusi, kas sākas tālu aiz žoga, — taču bez Zemes cilvēks tā kā tā nevar dzīvot. Nevar iztikt bez Zemes, lai kādu oranžēriju iekārtotu uz kuģa. Kuģi būvējot, kāds gudrinieks gribēja izskaistināt griestus ar dažādām ainavām — tās radītu tikai skumjas . . . Labi, ka to nepieļāva — griestus nokrāsoja mierīgi sudrabainā krāsā.