Sencovs centās piecelties, bet kājas negribēja klausīt. Viņš tomēr noturējās, un Rains to gandrīz vai vilkšus aizvilka uz estakādes pakaļējo — zemāko galu.
Bija skaidrs — Sencovam augšā netikt, tāda piepūle viņam vairs nebija pa spēkam.
Rains ari nebija tādā stāvoklī, lai paceltu biedru divu metru augstumā, kaut arī, normāli elpojot, paveiktu to ar vienu roku — ar visu skafandru Sencovs šeit svēra, lielākais, '20 kilogramus … Pieslējis biedru pie estakādes pirmā balsta un ieslēdzis viņa starmeti uz pilnu jaudu, lai komandieris nejustos vientuļš — nebija vairs nekādas jēgas taupīt enerģiju, — Rains atstāja viņu apakšā.
Tad viņš paraudzījās apkārt. Šķita maz ticams, ka raķetes saimnieki iekļuva tajā, rāpjoties pa estakādi. Bet neatlika laika pārdomām, nedz arī, lai sameklētu kādu liftu. Saņēmis visus spēkus, Rains palēcās, satverot platformas malu ar vienu roku, tad ieķērās tajā arī ar otru roku un uzvilkās augšā. Skafandrā paveikt to bija grūtāk nekā treniņa tērpā, šī piepūle izsmēla viņa spēkus. Uzrāpies uz nedaudz izliektās platformas, Rains neuzdrošinājās piecelties kājās un, smagi elpojot, rāpus devās uz raķeti.
Viņam šķita, ka pagājis daudz laika, kamēr viņš tā rāpoja — sākumā pa platformu līdz raķetei, pēc tam gar to.
Cerība izglābties bija tikai tad, ja raķeti apkalpo nevis automāti, kurus no tālienes vada teleaparāti, bet gan dzīvas būtnes. Tas nozīmētu, sprieda Rains, ka apkalpe būs lietojusi skābekli un kaut kādas tā paliekas varēja būt saglabājušās rezervuāros… Par to, kā atrast šos rezervuārus kuģī, kura garums bija ap simt metru, Rains tagad nedomāja.
Galvenais uzdevums tagad bija — sameklēt lūku, kurai vajadzēja atrasties ne pārāk augstu: apkalpe (protams, ja tāda kādreiz vispār eksistējusi) taču tikusi pa to laukā. Rains nez kālab bija pārliecināts, ka te kādreiz bijusi apkalpe. Viņš būtu ļoti izbrīnījies, ja kāds teiktu, ka šo pārliecību radījis raķetes ārējais izskats — formas neviļus uzvedināja uz domām, ka tikai cilvēkiem (tā Rains bez ilgas gudrošanas savā nodabā sauca marsiešus — pavadoņa būvētājus) ir pa spēkam radīt ko tādu, kas liecina par tik labu gaumi un lielu māku.
. . Viņš satrūkās, atcerējies, ka pagājis jau ļoti daudz laika, kamēr viņš tā rāpoja gar raķetes sāniem,.bet lūku vēl arvien nevarēja saredzēt. Rains apstājās, atcerēdamies, ka pirms dažiem mirkļiem par to jau bija domājis, un no jauna rāpoja tālāk. Protams, lfika varēja atrasties arī pretējā pusē. Tādā gadījumā vajadzēs doties raķetei apkārt un iet atpakaļ gar otriem sāniem. Tas atkal prasītu tik daudz laika.
Rains nopūtās un, turoties pie raķetes borta, lēnām piecēlās kājās. Soļot pa ieliekto platformu nebija viegli. Skābekļa bads radīja reiboni. Taču tā tomēr varēja tikt ātrāk uz priekšu.
Rains ar kreiso roku aptaustīja kuģa apšuvumu. Uz tā nevarēja samanīt nekādas mikro- meteorītu trāpījumu pēdas, neviena skrāpē- juma … Ideāli gluda virsma; turēties pie tās nebija viegli, taču Rains soļoja uz priekšu, kamēr viņa saspringtie pirksti, kas slīdēja pa metāla virsmu, uzdūrās kaut kādam nelīdzenumam.
Viņš apstājās. Sirds sāka dauzīties kā negudra. Lūka? Rains ar pirkstiem pārvilka pār tikko samanāmo rieviņu. Tā stiepās augšup, cik vien tālu viņš varēja aizsniegt un vēl augstāk … Tad viņš apsēdās un izpētīja rievi- ņas apakšējo daļu — metot slaidu līkumu, tā pagriezās pa labi. Viņš sekoja tai, kamēr pēc kādiem pusotra metriem tā no jauna pagriezās uz augšu. Skaidrs — te bija hermētiski noslēgta lūka.
Rains pietupās, atbalstīdamies pret raķetes sāniem, un aizvēra acis. Vajadzēja izdomāt, kā atvērt lūku, ņemot vērā, ka kosmiskajai raķetei šis paņēmiens nevarēja būt pārāk vienkāršs. Nākamajās piecās minūtēs viņš izmēģināja visu, ko ieteica atmiņa. Viss velti.
Tad viņš atvilka elpu un iegrima domās. Kā vienmēr, kad problēmas tiešs atrisinājums bija neiespējams, viņš sāka meklēt apkārtceļus. Protams, nevarēja būt ne runas par to, ka pielietotu spēku. Rains uz mirkli iztēlojās, kā viņš laužas iekšā, teiksim, pa savas raķetes lūku — pa lūku, ko sedz superizturīga tērauda plāksne, kuru ligzdā iespiež varenas skavas. Tāds uzdevums nebūtu pa spēkam pat viskvalificētākajam seifu uzlauzējam. Agrāk gan eksistēja tāda specialitāte, tagad šīs mazliet savdabīgās profesijas iemaņas bija zudušas, bet arī tās šoreiz nevarētu līdzēt…
Vēl bezgala ilgi — tā viņam pašam likās — doma drudžaini meklēja iespēju, kā kosmonauti varētu iekļūt svešajā kuģī… Beidzot viņam bija jāatzīstas, ka vairāk nekā nespēj izdomāt un raķetē iekļūt neizdosies.
Nesteigdamies — steigai vairs nebija nozīmes — viņš nolaidās uz platformas grīdas, nogūlās un iekārtojās ērtāk; raķetes pulētais sāns karājās virs viņa galvas, tā izliektā kon- tūrlīnija pazuda kaut kur augšā. Rains pievēra acis. Skafandrā bija silts; skābeklis vēl nāca no balona, kā redzams, pēdējais. Kādu mirkli radās vēlēšanās uzreiz pārtraukt skābekļa pieplūdumu, lai nebūtu vissmagāko pēdējo brīžu … Viņš jau pastiepa roku, lai pagrieztu krāniņu, nejuzdams ne šausmu, ne baiļu no nāves — tikai dziļu nogurumu, kāds pārņem cilvēku, kas godīgi izpildījis smagu, taču interesantu darbu un tikai tad sapratis, ka ir bezgalīgi noguris un vairs ne mirkli nevar dzīvot bez atpūtas.
Viņa pirksti sataustīja krāniņu, un šis pieskāriens atgādināja Sencovu un to, kā komandieris pirmīt grieza krāniņu ciet.
Miera sajūta izgaisa kā nebijusi; viņš strauji atrāva roku. Sencovs gaida lejā … Jānokāpj pie viņa, lai kaut pēdējos mirkļus būtu kopā.
Viņš lēni apvēlās uz vēdera, pacēlās rāpus, tad izslējās visā augumā un turpināja ceļu. Tomēr ne lejup, bet — tālāk pa estakādi uz augšu.
Pašam to neapjaušot, viņa smadzenes visu laiku reģistrēja noieto attālumu un patērēto laiku. Un Rains saprata, ka lūka bijusi daudz tuvāk, nekā to varēja gaidīt: gandrīz vai pašā kuģa pakaļgalā, kur parasti nemēdz būt ieeja; tad jau drīzāk tur varēja atrasties dzinēji, degvielas rezerves un enerģētiskās iekārtas. Darba telpām, nerunājot nemaz par dzīvojamajām kajītēm, vajadzēja būt tālāk. Automobiļiem motoru, protams, var uzstādīt, kur patīk — priekšā vai aizmugurē; starpplanētu kuģim — un raķete bija domāta kosmosa lidojumam — dzinējs varēja atrasties tikai pakaļgalā, lai arī kādai planētai šis kuģis piederētu. Sencovs to būtu sapratis tūlīt. Kā gan Sencovam tur, lejā, klājas?…
Rains rāpoja, gandrīz vai zaudēdams samaņu, roka vairs neslīdēja gar raķetes sānu. It kā magnēts vilka Rainu uz priekšu. Viņam bija jāsakopo visi spēki, lai to izprastu; šis magnēts bija signālspuldzīte, kas nezin kāpēc bija iedegusies priekšā, — uz turieni Rains rāpoja. Viņš pat nebrīnījās par šo spuldzīti, kā arī par savu pārliecību, ka lūkai jābūt kaut kur tās tuvumā.
Lūka atradās tieši zem signāluguns, bet tai blakus — trīs nelieli padziļinājumi, kas izveidoja trīsstūri. It kā iepriekš zinot, kas jādara, Rains ielika padziļinājumos trīs pirkstus, un apšuvuma daļa, ko ierobežoja tikko samanāma rieviņa, sāka ievilkties kuģa iekšienē. Iemirdzējās neregulāras formas četrstūris ar noapaļotiem stūriem — ieeja raķetē …
Rains pārvēlās pāri lūkas slieksnim. Viņa seja savilkās grimasē. Katrs sirds pukstiens sāpīgi atbalsojās deniņos …
Viņš ierāpoja lielā kvadrātveida telpā. Četras salocītas sviras izstiepās taisni un lūkas vāku no jauna iespieda apšuvuma ligzdā. Sienās straujā ritmā iemirdzējās un dzisa spuldzītes. Tās mirkšķināja ilgi… Rains kā apburts skatījās tajās, pūlēdamies izdomāt, ko vajadzētu darīt tālāk …
Atskanēja klusa šņākoņa; Rains pašķielēja uz barometru — pacelt roku pie acīm vairs nebija spēka, — spiediens palielinājās. Var jau būt, ka šajā kamerā, kur atradās Rains, neieplūda skābeklis, bet gan kāda indīga gāze, taču izvēles nebija: viņa ceturtdaļstunda gāja uz beigām …
Barometra rādītājs kāpa arvien augstāk … Rains sadzirdēja kādas sēcošas, dziestošas elpas skaņu, lāgā pat neizprotot, ka tā elpo viņš pats, un norāva ķiveri…
7.
Sadzirdējis Kalves vārdus, Korobovs sarāvās un paskatījās atpakaļ. Tā izlīda kaut kur no estakādes apakšas —- šī dīvainā, kroplā būtne, kas atgādināja lielu, spīdīgu vardi, un, dobji kaukdama, metās uz priekšu. Netālu no abiem kosmonautiem tā apstājās un apmēram trīs metrus no grīdas palika karājamies gaisā.
— Lido? — Kalve izbijies čukstēja.
Varde izstiepa garās priekškājas — tās bija trīs : — ar plakaniem piesūcekņiem galos. Ķepas piespiedās raķetes sienai. īsi, griezīgi svil- pieņi tricināja klusumu; pat zem skafandru aizsega gribējās aizspiest ausis — tik nepatīkama bija šī skaņa.
— Tā nu gan ir balstiņa! — Korobovs nomurmināja. — Tagad saprotams, kāpēc mēs tos dzirdējām pat raķetē …
Tad ķepas tika ievilktas, un kādu mirkli marsietis — kā citādi lai to nosauktu? — atkal karājās nekustīgi gaisā, it kā apskatītu cilvēkus tikpat uzmanīgi, kā tie apskatīja viņu. Kalve no jauna juta sev pievērstu dīvainu, uzmanīgu skatienu … Pēc tam lidojošā varde palēkdamās devās tālāk. Atkal varēja dzirdēt griezīgas skaņas, šķila, it kā ar sprādzienu plīstu kuģa apvalks.
— E-e, — Korobovs teica, — tā nebija norunāts. Šie mums sabojās raķeti…
— Klau, pagaidi! — viņš iekliedzās un atvēzējās. Un nepazīstamā būtne paklausīja, palienot kaut kur zem raķetes.
— Nesaprotu, kā tas turas gaisā, — Kalve teica. — Ne tam ir kāju, ne spārnu … Es domāju, ka tā nav dzīva būtne. Zināt, ko es domāju? Es domāju, ka tas ir automātisks mehānisms, kas strādā pēc noteiktas programmas un kuru vada no tāluma.
— Kā tā — nav dzīva? — Korobovs jautāja, nenolaižot acis no tās vietas, kur dīvainā būtne bija nozudusi. — 2ēl gan, ka ar savu kliedzienu es to izbiedēju un tā pazuda …
«Pazuda» — lūk, ar kādiem vārdiem Korobovs runāja par marsieti, — Kalve nodomāja
ar ironiju. Ko lai dara, tos no tiesas varētu cienīt, ja vien — ja vien …
— Nē, tās nav dzīvas būtnes, — viņš noteica nešaubīdamies.
— Tāpēc, ka nav kāju? Vai tad tām obligāti jālīdzinās cilvēkam?
— Nē … — Kalve uz mirkli kļuva domīgs, — kā lai tev to paskaidro? Saproti — šis, protams, kustas un žestikulē. Vai nav tā? Labi, mēs to ieraudzījām. Ko tu darīji tai brīdī? Es atceros: tu pat mazliet palēcies …
— Ko tad es tur daudz …
— Palēcies un apmēram tā sarauci uzacis … Tad tu devies tam pretim. Tu biji izbrīnījies. Un ko es darīju?
— Es uz tevi neskatījos. Ko tad tādu?
— Droši vien kaut ko līdzīgu. Tas ir dabiski — mēs bijām izbrīnījušies un mazliet nobažījušies, tā mēs reaģējām uz pārsteigumu, tas ir nosacīts reflekss. Marsietim arī vajadzēja izbrīnīties, interesēties. Arī šī būtne redzēja mūs pirmo reizi…
— Nu, vajadzētu …
— Bet tā nebija pārsteigta.
— Toties tā paskatījās!
81
— Mums tikai šķita, it kā tā būtu paskatījusies. Šai būtnei taču nebija nekādas mīmikas. Šai būtnei nav sejas! Sunim ir seja, kaķim ir… Vabolei gan nav mīmikas, šai te arī tās nav. Saprātīgas būtnes domāšanai jābūt bagātai un emocionālajai pasaulei neiedomājami dziļai. Tai var pietrūkt vienīgi vārdu. Vārds ir informācija. Jūtas izpaužas mīmikā!