Korobovs vēl īsti neapjēdza, kas noticis, kad Kalve spēji noliecās un pacēla priekšmetu, kas gulēja uz grīdas. Pacēlis augstāk, viņš to parādīja Korobovam, kas bija piesteidzies klāt.
— Redzi, — viņš teica, atguvis elpu. — Tie ir viņi . . .
Kalvēm uz delnas mirdzēja neliels metāla radiometrs — portatīvs elementārdaļiņu skaitītājs. Tie atradās visās raķetes telpās, lai fiksētu tās retās kodoklaļiņas, kurām bija izdevies ielauzties cauri raķetes apvalka aizsarg- sistēmai.
Droši vien Sencovs vai, ticamāk, Rains, atstādams kuģi un pilnīgi neuzticēdamies skafandros iemontētajiem radioaktivitātes indikatoriem, bija paņēmis līdzi vienu no šiem skaitītājiem.
— Skaidrs, viņi bijuši šeit, — Korobovs teica.
— Man pat liekas … — Kalve iesāka. — Paskaties: nav nekādu pēdu. Kājām viņi nav gājuši — viņi vilkti vai nesti! Iespējams, ka te darbojušies tādi paši automāti, kādus mēs redzējām.
— Skaidrs! — Korobovs noteica. — Ātrāk viņiem pakaļ!
Sažņaudzis saujā skaitītāju, viņš devās tālāk pa gaiteni.
Kalve neatpalika un tikai pēc brīža piezīmēja:
— Vai tev nešķiet, ka mēs visu laiku virzāmies augšup?
— Tā rādās gan, — Korobovs domīgi atbildēja. — Bet varbūt mums tā tikai liekas? Un, ja arī tā, — kas tur sevišķs?
— Nekas … — Kalve atbildēja. — Interesanti gan — kurp šis gaitenis mūs aizvedīs?
. . . Gaitenis pieveda kosmonautus pie cieši aizdarītām durvīm, taču tagad viņi jau zināja, kā tās atveras.
Aiz durvīm sākās jauns gaitenis. Tajā iegājuši, viņi uzreiz ieraudzīja pie sienas zilganu plāksnīti ar taisnu līniju zīmējumiem, līnijas varēja labi atšķirt pat cauri putekļu kārtai. Kalve skaļi nopūtās.
— Tātad tomēr … — viņš domīgi noteica.
— Kas tomēr?
— Tomēr rakstu zīmes. Rakstu zīmes . . . Tas nozīmē, ka pavadonī dzīvo saprātīgas būtnes — automātiem rakstisku instrukciju nevajag.
— Dzīvo vai — dzīvojušas . . .
— Ja dzīvojušas, tad dzīvo arī tagad, — Kalve teica. — Cilvēces neizmirst. Sliktākā gadījumā tās var pārvietoties no vienas planētas uz otru. Visumā dzīve iekārtota ļoti pareizi.
— Iesim, — Korobovs teica. — Lūkosim vēlāk visu izprast . . .
Putekļu slānī pie durvīm viņš ar pirkstu ievilka lielu burtu K — būs vieglāk atrast. Burts tūdaļ atplauka košās krāsās.
Kalvi tas ieinteresēja, un viņš ar cimdu notīrīja nelielu sienas laukumiņu.
— Kā vajadzētu to visu nozīmēt … — viņš sacīja, aplūkodams nespodri mirdzošos zīmējumus uz sienas. — Ļoti interesanti . . .
— Tiklīdz atradīsim savējos, nofotografēsim visu, ko vien varēsim, gan jau uz Zemes visu izpētīsim, — steidzināja Korobovs.
Šķiet, nebija īstais laiks tagad pieminēt Zemi . . . Pagaidām ik solis veda aizvien tālāk no tās prom un vislabākais būtu — nodoties darbam, nedomājot par to, kas viņus sagaida.
Kalve metās nopakaļ Korobovam, kurš jau vēra vaļā nākamās durvis.
— Netieku gudrs … — Korobovs pēc brīža teica. — Tā kā būtu laboratorija, vai ne?
Kalve paskatījās pāri viņa plecam.
Plašās istabas sienas manāmi sašaurinā- jās — it kā mākslinieks būtu pārcenties, atveidojot perspektīvu dabā. Šaurās ejas abās pusēs uz zemiem paaugstinājumiem stāvēja caurspīdīgas taisnstūra kastes, līdz malām pildītas ar kaut kādu pelēcīgu masu. Zem caurspīdīgajiem vākiem īpašās iedobēs stiepās dažādu krāsu caurules, varbūt arī kabeļi, kas caur vistālāko un visīsāko sienu veda kaut kur prom. Gaisma te bija citāda — silta, ar violetu nokrāsu un nemaz neatgādināja to palsi mirgojošo krēslu, pie kuras Korobovs un Kalve jau bija sākuši pierast.
Viņi tuvojās kādai kastei. Tās caurspīdīgais vāks nedaudz atstaroja gaismu. Piegājuši kastei pavisam tuvu, viņi ieraudzīja, ka priekšējā sieniņa, caur kuru varēja labi saskatīt pelēcīgo masu, tikai no tālienes šķita viengabalaina. Īstenībā tā sastāvēja no daudziem nelieliem kvadrātiem. Visa kaste bija sadalīta daudzās sekcijās, kas atgādināja kartotēku. Kalve uzmanīgi pavilka kādu no vāciņiem, un viņam pretī sāka celties visa ar pelēcīgi recekļaino masu piepildītā caurspīdīgā sekcija. Kastes priekšējā sieniņa uzliesmoja sarkanā, mirgojošā gaismā. Kalve atrāva roku. Sekcija lēni ieslīdēja atpakaļ, un sarkanā gaisma nodzisa.
— Velns viņu sazin, — Kalve teica. — Varbūt viņi no šā recekļa gatavo savas plastmasas? Vai arī te ir kaut kas līdzīgs plantācijai, kur audzē barības vielas? Hlorella tā nevarētu būt. Vārdu sakot — kaut kas neizprotams. Jāuzvedas uzmanīgi, bez vajadzības neko nevajag aizskart, citādi saimnieki var vēl apvainoties . . .
— Zināms, — Korobovs piekrita. — Barības viela? Neizskatās gan visai pievilcīga . . .
Viņš no jauna izvilka malējo kastīti un, pieturēdams to ar roku, tuvināja seju pelēcīgajai vielai, lai labāk izpētītu tās nelīdzeno virsējo kārtu . . . Kalve brīdinot pacēla roku, taču bija par vēlu . . .
No sekcijas izšāvās zilgans zibens un mirkli trakā dejā šaudījās pa pilota ķiveri. Korobovs strauji izslējās, it kā aizsargādamies pacēla rokas; ķiverei cauri Kalve ieraudzīja viņa sāpēs saviebto seju. Korobovs smagi nogāzās zemē, taču krītot trāpīja ar elkoni tieši sekcijai, kas lēnām atvilkās savā vietā. Zilganīgais zibens izlēca no jauna . .. Kalve saķēra Koro- bovu aiz pleciem, atvilka to līdz ejas vidum un līdz galam atgrieza vaļā skābekļa baloniņu. Viņš sāka Korobovu mākslīgi elpināt, kas skafandrā nemaz nebija tik viegli izdarāms. Kad Kalvēm likās, ka viss jau pagalam, Korobovs atvēra acis. Sāpīgi viebdamies, viņš atstūma Kalvi nost un lēnām piecēlās kājās.
— Nekas … — viņš teica. — Tikai apdullināja . . . Izrādās, te visur ieslēgts spriegums un diezgan pieklājīgs. Iesim, ka nenotiek vēl nelaime . . .
Atskatīdamies uz kastes vāciņu, kas atkal uzliesmoja, abi lēni devās pa eju tālāk, garām caurspīdīgiem rezervuāriem. Kalve vēl joprojām nemierīgi lūkojās atpakaļ. Trauksmainā sarkanā liesma nedzisa . . . Korobovs it kā jautādams teica:
— Kaste droši vien ziņo, ka traucēts normālais režīms . . .
Viņi piegāja istabas dibensienai. Uzmanīgi pārkāpa slieksni.
Priekšā pavērās apaļa, plaša zāle. Acīm redzot, tas bija centrs, ap kuru izvietotas pelēcīgās masas glabātuves, kas izveidoja precīzu loku. Iespējams, ka pēc tā varēja spriest par visu Deimosa iekšējo iekārtojumu. Bet vispārināt vēl bija par agru — viņi bija paspējuši apskatīt tikai nelielu pavadoņa daļu.
Augošs nemiers par biedru likteni neļāva viņiem kavēties. Sencova un Raiņa rīcībā bija atlikušas nedaudzas minūtes.
Viņi izgāja gaitenī, iepriekš šķērsojot vēl vienu telpu ar caurspīdīgajām kastēm. Gaitenis aizveda viņus pie tām pašām durvīm, kur Korobovs bija uzzīmējis pazīstamo burtu. Gaitenis, acīm redzot, gāja visapkārt zālei . . . Tā iekšējā pusē atradās pelēcīgās masas glabātuves, bet uz āru veda vienas vienīgas durvis — tās, pa kurām viņi bija ienākuši.
Tātad strupceļš. Vajadzēja atgriezties tur, no kurienes meklēšana bija sākusies. Kļuva skaidrs: Sencovs un Rains pa šo ceļu nav gājuši . . .
Apmulsuši no šā atklājuma, kosmonauti stāvēja nekustēdamies. Korobovs arvien vēl plaukstā žņaudzīja trauslo radiometru.
— Nu, bet skaitītājs! — Kalve jau otro reizi ietiepīgi sacīja.
— Skaitītājs … — Korobovs drūmi atkārtoja. — Viņu tomēr šeit nav un nekad nav bijis. Un viņiem te ari nav ko darīt . . . Šeit jau nedzīvo cilvēkēdāji, turklāt arī tad tie nebūtu norijuši skafandrus . . . Nav pat nekādu pēdu . . . Labi, nezaudēsim laiku. Gan jau viss reiz noskaidrosies …
. . . Viņi gandrīz skrēja, cerēdami (kaut ari neviens to neizteica skaļi), ka Sencovs un Rains jau paši būs sameklējuši raķeti, sēž patlaban kabīnē, mierīgi elpo skābekli un gaida viņus.
Pieskrējuši pie durvīm, kas veda uz angāru, kur atradās viņu raķete, viņi uzmanīgi aplūkoja grīdu. Jaunu pēdu nebija.
Abi metās pa gaiteni uz priekšu. Lūk, vēl vienas durvis . . . Kalve paklupa un nokrita uz ceļiem.
Starmetis skaidri apgaismoja pazīstamo kurpju rakstu grīdas putekļos.