Durvis neatvērās . . .
Neticēdami neveiksmei, viņi atkal un atkal no jauna uzmina slieksnim, atspiedās pret durvīm ar plecu, it kā materiālu, no kā te viss bija uzbūvēts, varētu iespaidot citādāk nekā ar spridzekli, un kliedza, lai gan zināja, ka neviens nevar sadzirdēt.
Tad starmešu gaismā abi no jauna izpētīja katru grīdas centimetru, izmisīgi cerēdami, ka varbūt tomēr nav pamanījuši pēdas, kas veda atpakaļ, un biedri ir izkļuvuši laukā . . . Beidzot, noslīguši zemē pie nepadevīgajām durvīm, viņi laiku pa laikam cēlās augšā un no jauna mēģināja tās atvērt, un no jauna sēdās atpakaļ putekļos, līdz skābekļa balonu manometra rādītāji ietrīcējās kaut kur pie nulles.
Tad Korobovs piecēlās, pieskārās Kalves plecam un viņi lēnām devās uz savu angāru. Abus mocīja viena doma: kāpēc viņi jau pašā sākumā nebija gājuši pa kreisi . . . Nomākti viņi vilkās uz priekšu.
Tā tik bija nelaime . . . Viņi sēdēja kabīnē savos krēslos, pat nenometuši skafandrus, kaut arī noteikumi to aizliedza. Viņi iestāstīja sev, ka atpūtīsies tikai mirkli un tūlīt no jauna dosies meklēt. Visiem tomēr bija skaidrs: tam nav nozīmes. Pat ļoti taupīgi tērējot skābekli, Sencovam un Rainam tas izbeidzies jau pirms dažām minūtēm.
Nebija jēgas vērot sekundu rādītāju, kas joņoja apkārt ciparnīcai, bet Kalve neatrāva no tā skatienu. Korobovs sēdēja sadrūmis, acis nodūris. Viņa caurspīdīgā ķivere gulēja blakus uz grīdas . . . Berzēdams pieri (neciešami sāpēja galva), viņš klausījās, ko, rokas vicinot, stāstīja Azarovs.
Ko te varēja teikt? Un ko vairs līdzēja roku vicināšana?
— Sakarus, sakarus vajadzēja uzturēt! — Korobovs strupi noteica. — Pat mēs viņus dzirdējām, bet tev — paskat, kas par uztvērēju!
— Būtu pats pamēģinājis! — Azarovs atsvieda, grozīdams noskaņošanas rokturus. — Paklausies, kas par putru . . .
Patiesi, ēterā diapazonā starp desmit un trīsdesmit septiņiem centimetriem notika kaut kas neizprotams: skanēja ņaudieni, pīkstieni, palaikam skanīga trallināšana vai gaudošana, tad pēkšņi viss atkal apklusa, bija dzirdamas tikai čērkstošas skaņas, bet pēc kāda laiciņa viss sākās no jauna.
Brīdi ieklausījies šajā kakofonijā, Korobovs pavēlēja izslēgt raidstaciju, lai velti neizlādētu baterijas.
— Varbūt mūs tādā veidā izsauc vietējie iedzīvotāji? — Azarovs nedroši ieminējās.
— Nieki! — Korobovs atbildēja. — Mēs esam izpētījuši gandrīz vai pusi pavadoņa un nekur neesam atraduši ne pēdu. Es, protams, nezinu, ko nozīmē šī pīkstēšana un spiegšana, bet tomēr .. .
— Man šķiet, ka es zinu, — Kalve iejaucās, nenolaizdams acis 110 pulksteņa.
Abi palūkojās viņā — Korobovs ar interesi, Azarovs nosodot. Kalve laupīja viņam pēdējo cerību glābt biedrus, kuri (ja Azarova pieņēmums pareizs) varētu būt atraduši pajumti pie pavadoņa saimniekiem . . .
— Mums vienkārši nebija laika visu pārdomāt … — Kalve teica. — Ja mēs atrodamies angārā, kas domāts raķetei (bet mēs tieši tādā atrodamies), ja mūs, pareizāk sakot, angāru, apkalpo automāti (pēc visa spriežot, to patiešām apkalpo automāti), tad šīs automātiskās iekārtas no kaut kurienes saņem pavēles … Tā tam vajadzētu būt…
— Kāpēc? — Azarovs jautāja. — Tiem ari pašiem varētu būt . . .
— Loģiski domājošas sistēmas? Liekas gan, tas nebūtu lietderīgi. Tūkstošiem aritmometru nevar atvietot vienu skaitļojamo mašīnu . . . Tātad varētu domāt, ka mums ir darīšana ar visai sarežģītām kibernētiskām sistēmām, kas vada automātus un kontrolē tos. Vadības centrs katrā ziņā ir kaut kur tepat, uz pavadoņa. Mēs ar Korobovu pamanījām, ka automāti nesaņem informāciju ar vadu palīdzību. Arī ar angāra grīdu nav tieša kontakta. No tā var secināt, ka pavēles tie saņem pa radio. Lūk, to signālu avots, kurus mēs te dzirdējām.
— Pagaidi! — Azarovs iebilda. — Radioviļņi taču sienām cauri netiek . . .
— Tas ir dabiski, — Kalve teica. — Automātu droši vien daudz, toties frekvenču noteikta diapazona robežās — mazāk! Mēs konstatējām, ka mūsu angārs šeit nav vienīgais … Tātad ir nepieciešams, lai automāti, kas strādā uz viena un tā paša viļņa, saņemtu selektīvas pavēles.
— Kā redzams, viļņu vadi … — Azarovs domīgi ieVninējās. — Laikam gan. Un jūs dzirdējāt Sencovu un Rainu tikai tāpēc, ka tajā brīdī jūs un viņi atradāties viena un tā paša vada galos . . .
Nu reiz Korobova pacietības mērs bija pilns. Viņš jau tā tikko valdījās: galva sāpēja arvien mokošāk (droši vien no elektriskā šoka, ko viņš bija saņēmis istabā ar pelēcīgo masu), turklāt sūrstēja roka, bet Kalve klāsta un klāsta savu teoriju — tieši kā lekcijā; Azaro- vam, kas viegli aizraujas, mute līdz ausīm vaļā un galva pilna hipotēzēm; toties tad, kad vajadzēja uzturēt sakarus, viņš klausījās visādus tarkšķus. Korobovs ar mokām pacēla smago galvu — vēl kāds mirklis, un viņš bezspēkā sabruks.
Korobovs lēnām izslējās, ar grūtībām piecēlās no krēsla. Azarovs tai brīdī jautāja:
— Un ko, pēc tavām domām, dara tie automāti, kurus jūs redzējāt?
— Lidinās … — Korobovs drūmi atbildēja. — Svilpo. Vairāk nekā. Bet mums gan nebūtu par sliktu sākt kaut ko darīt — kaut vai pārmaiņu pēc.
Kalve sabozās un piesarka kā biete.
— Raķetes apskate vēl nav beigusies, — Korobovs turpināja. — Iesim un tūlīt sastādīsim darbības plānu. Palīdzēt neviens nepalīdzēs, un ilgi kavēties arī te nevaram . . . Iesim mēs abi, — viņš teica Azarovam (tas steidzīgi pamāja ar galvu un pastiepa roku, lai no skapja paņemtu skafandru). — Tu, Laimon, velc skafandru nost un padežurē kabīnē, vēlāk nomainīsi kādu no mums, kad būsim pastrādājuši . ..
— Pagaidām es pamēģināšu parēķināt… — Kalve sāka. — Pagaidi, ar ko tu esi notraipījis savu skafandru?
Pagriezis roku, Korobovs apskatīja skafandra elkoni, uz kuru norādīja Kalve.
— Dubļi … A, laikam tā pati pelēcīgā masa. Kad es to paspēju izdarīt?
— Kad tu kriti, — Kalve teica. — Nu atceros — tu ar elkoni trāpīji tieši atvērtajā sekcijā. — Viņš noņēma no Korobova piedurknes tumšpelēkās vielas druskas. — Apskatīšu un pacentīšos noskaidrot, kas tā tāda ir. Struktūra dažreiz daudz ko atklāj.
Kalve ieslēdza raidstaciju un pamāja biedriem. Uzlikuši ķiveres, viņi pazuda aiz izejas kameras durvīm. Kalve palika raķetē viens pats. Iestājās dziļš, neparasts klusums. Nedzirdēja teleiekārtu smalko klaboņu, nedūca skaitļojamā mašīna, kas salīdzināja kuģa faktisko kursu ar programmā paredzēto, lielākā daļa aparātu rādītāju bezspēcīgi gulēja nulles stāvoklī. Kalve nodrebinājās — klusums šķita nepatīkams, ļaunu vēstošs; tikai raidstacijas vieglā dūkoņa atgādināja, ka pasaulē ir vēl jautras un možas skaņas.
Lai nemanītu šo klusumu, Kalve nolēma ar skubu uzsākt darbu. Tīšuprāt velkot kājas pa zemi, viņš piegāja pie nelielā skapīša; tajā bija iemontēts pārnesamais elektronu mikroskops.
Viņš atdalīja mazu gabaliņu pelēcīgās vielas un ieslēdza strāvu. Ilgi pētījot ekrānu, Kalve uzmanīgi noregulēja fokusu un tad pie- plaka ar seju pie lodziņa.
97
Viela bija uzbūvēta no šūnām. Te nebija primitīvu šūnu kolonija, bet — daudzšūnu organisms. Sūnas bija izstieptas, ar gariem atzarojumiem … Aizmirsis visu pasauli, Kalve pētīja tās tik ilgi, kamēr sāka sūrstēt
7 — 1502 '
acis. Kaul kur viņš bija redzējis līdzīgas šūnas. Bet kur? Viņš taču nav biologs vai bio- niķis [3] un mikroskopā organiskos audus bija pētījis tikai tad, kad bija jāapgūst obligātais kosmiskās medicīnas sagatavošanās kurss. Tur bija visādi preparāti. Kādi? Nē, tas nav muskulis . . . Ļoti atgādina kaut ko . . . Ko viņiem vēl tādu rādīja? Nervu šūnas … Un vēl — jā, šī viela ļoti atgādina . . .
Korobovs un Azarovs atgriezās pēc pusstundas. Apskate nedeva nekā iepriecinoša: Saules bateriju lielākā daļa nolaižoties sasista. Pakaļējais teleuztvērējs neglābjami sabojāts, un norauti divi nolaišanās amortizatori. Nāksies krietni pastrādāt, lai visu savestu kārtībā.
Bet tieši tas arī bija tagad tik nepieciešams: strādāt, strādāt, cik jaudas, lai kaut cik apklusinātu dziļās sāpes par bojā gājušajiem biedriem un neieslīgtu apātijā — izmisuma pirmajā stadijā.
Priekštelpā, gaidīdams, kamēr ultravioleto staru virpulis notīrīs viņa skafandru, Korobovs visu to pārdomāja. Kāpēc Kalve nenāca pretī? Kamēr Azarovs noņēma ķiveri, Korobovs ieskatījās kabīnē.
Kalve sēdēja pie galda, galvu nolaidis. Viņš pat nepagriezās, izdzirdis, ka atveras durvis.
— Vai tu neesi saslimis, Laimon? — Korobovs jautāja. Viņa balss spalgi ieskanējās skaļruni — Korobovs vēl nebija paspējis no
ņemt ķiveri un runāja ar raidstacijas starpniecību.
Kalve pavērās viņā ar neko neredzošu skatienu un aplaizīja sausās lūpas:
— Zini, kāpēc Sencovs un Rains gāja bojā?
— Skābekļa trūkuma dēļ, — Korobovs atbildēja dobjā balsī, dusmodamies uz Kalvi, kas atkal atgādināja to, par ko nevajadzēja runāt. — Tu šaubies, vai?
— Būtībā — jā, šā iemesla dēļ, — Kalve sašķieba lūpas un apklusa. — Būtībā… — viņš pēc brīža atsāka no jauna. — Skābekļa trūkums — bija šis nāves cirvis … Bet ar cirvi cirtām mēs abi.
Korobovs ātri pienāca klāt un apņēma viņa plecus. Kalve sarāvies atgrūda tā roku.
— Nē, es esmu pie pilna prāta, — viņš pēkšņi sacīja ļoti nogurušā balsī. — Es nemur- goju … Jā, nemurgoju … — viņš pastiepa Korobovam plānu plāksnīti ar pelēkās masas preparātu, kam virspusē jau parādījās dīvaina brūnas krāsas kārtiņa. — Tu teici… Es apskatīju … Vai zini, kas tas ir?