— Nē, tā nav barības viela. Tie — ir audi, varētu pat teikt — dzīvi audi, dzīvas šūnas, kas ļoti līdzinās smadzeņu šūnām . . .
— Velns lai parauj šos audus! — Korobovs iekliedzās. — Kāds tam sakars ar mums?
7*
99
— Ir skaidrs, ka šeit jābūt kibernētiskam centram, — Kalve turpināja. — Mēs šo centru atradām, paši to neaptverdami, — viss pārāk
atšķīrās no mūsu kibernētiskajām sistēmām. Tās caurspīdīgās kastes, redzi, ir mašīnas, turklāt ar visaugstāko darbības drošumu .. . Mūsu mikromodulēto vai elektronisko shēmu vietā viņiem ir organiska viela — skaidrs? Mēs esam sabojājuši kādu tās daļiņu, mēs . . .
— Vai mākslīgās smadzenes?
— Protams, ne jau nu īstās smadzenes, viņu radītie audi ir primitīvāki… Ne smadzenes, bet kibernētiskā mašīna, komplicēta skaitļojamā sistēma. Bet mēs …
— Kāds sakars visam tam tomēr ar mūsējiem? — Korobovs sadrūmis jautāja.
— Turp abi tikuši, kā redzams, netraucēti. Spriežot pēc pēdām — durvju priekšā nav aizkavējušies, vai ne tā? Toties atpakaļ nav nākuši. Arī mums neizdevās durvis atvērt. Varbūt viņi kaut ko sabojājuši? Sencovs ir uzmanīgs, un arī Rains ir tāds pats. Un tomēr — bojājums.
— Vai tad mēs būtu . . .
— Kā tu to nesaproti… Skaidrs taču, ka šeit visu automātiku vada no centra — tas atvieglina darbu un kontroli. To es sapratu tūlīt… Redzi, mēs samaitājām to mašīnas bloku, kas atrodas vistuvāk izejai. Atceries sarkano gaismu? Tā parādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs to nezinājām, bet mums to vajadzēja paredzēt, vajadzēja … Mūsu Zemes shēmas vēl nebūt neizsmeļ tehnikas iespējas, — ek, cik muļķīgi viss tas sanācis …
Kalve apklusa, ar plaukstām aizklājis seju. Korobovs uzlika viņam roku uz pleca.
— Ej apģērbies . . . Nāc līdz — bez tevis es netikšu galā. Paskatīsimies kopīgi, ko tur var darīt. Kaut vai tā …
Kalve saprata, ko Korobovs nebija pateicis līdz galam: kaut vai tā mēs viņus no jauna redzēsim un parādīsim pēdējo godu …
Klusēdams viņš aizgāja pēc skafandra. Vaigu kauli Korobova sejā bija izspiedušies, lūpas — sasprēgājušas, acis stingi raudzījās tukšumā. Tādu viņu ieraudzīja Azarovs.
— Ko jūs gribat darīt? Kalve pavisam slims un arī tu . .. Kas ar tevi noticis? Tādā stāvoklī nedrīkst iet . . .
Korobovs viņu klusi atbīdīja sānis. Azarovs atkāpās līdz sienai, satvēra rokturi, kas avārijas gadījumā noslēdza izeju, un iekliedzās:
— Nelaidīšu! Zvēru! Atpūtieties kaut stundu, pusstundu .. .
Korobovs pārsteigts apstājās, paskatījās uz Azarovu, it kā pirmo reizi viņu redzētu, un saprata — patiesi nelaidīs, un viņam taisnība.
— Labi, atlikt iziešanu, izģērbties! Trīsdesmit minūtes atpūtai.
Iegājis kajītē, Korobovs nobrīdināja: «Bet lai tad būtu pēc pusstundas! …» Azarovs cieši aizvēra durvis, ieslēdza elektriskā miega aparātu un, atgriezies savā vietā, ilgi raudzījās mikroskopā, pētot pelēko vielu. Kādu brīdi pavērojis, Azarovs neizturēja, un viņa pleci nodrebēja. Dobji dūca ieslēgtā raidstacija, pelēkas druskas mētājās uz galda . . .
. .. Tikai pēc kādām divām stundām viņi bija tik tālu atžirguši, ka spēja izkāpt no raķetes. Kalve atrunāja Korobovu no tūlītējas kibernētiskā centra apciemošanas: abiem tur nebija ko darīt, arī šeit gaidīja neatliekami darbi. Viņi nolēma, ka piloti tūliņ sāks remontu, kamēr Kalve viens pats uzkāps augšā un palūkos, vai nebūtu iespējams kaut kādā veidā atjaunot tā nodalījuma vadīšanu, kur putekļos uz grīdas guļ biedru nedzīvie augumi.
Smagiem soļiem Kalve devās uz izeju. Korobovs uzsauca viņam pakaļ:
— Laimon, lūdzu, nešauj pār svītru — pats zini, cik uzmanīgam tur jābūt.
— Pacentīšos, — skanēja īsa atbilde.
Atstādams angāru, Kalve pārbaudīja skafandra ķiverei piestiprināto invertoru. Aparātam bija īpašs ekrāns, kas rādīja elektrisko strāvu tīklu pat tad, ja vadi izolēti vai noslēpti, — magnētisko lauku, kas veidojās ap vadiem, invertors pārveidoja redzamā attēlā. Aparātu parasti lietoja, remontējot raķetes elektrisko tīklu, bet Kalve gribēja to izmantot, pētot pavadoņa kibernētiskās mašīnas sistēmu.
Viņš jau gatavojās atvērt gaiteņa durvis, kad dzirdēja Korobovu sakām:
— Atkal automāti … Ir gan drūmi radījumi …
Pilota balss atskanēja vienlaicīgi visās ķiverēs. Azarovs 1111 Kalve paskatījās apkārt.
Angāra sienās atvērās vairākas lūkas — to putekļiem klātie vāki bija līdz šim brīdim neatšķirami saplūduši ar gludo sienu virsmām; parādījās dīvaini konusveida mehānismi ar dīvainām sekstēm, kas atgādināja Romas leģionāru ķiveru izgreznojumus.
Mehānismi lēni peldēja uz priekšu. Nāves klusums šķita piepildām angāru. Korobovs, Azarovs, kas stāvēja uz estakādes, un Kalve pie pašām durvīm ar ziņkāri un ar bažām vēroja šīs savādās figūras.
Roboti piepeldēja mazliet tuvāk, un kļuva labi redzams, ka to «sekstes» sastāv no daudzām smalkām un lokanām svirām. Šīs sviras lēni kustējās, stiepdamās uz visām pusēm, it kā mehānisms, līdzīgi pianistam pirms koncerta, izlocītu pirkstus.
— Oho, tu tikai paskaties, cik veikli tās kuslas, — Azarovs brīnījās.
— Man tas viss nemaz nepatīk … — bažījās Kalve. — Tā vien rādās, ka .. .
Viņš nepabeidza. It kā vēlēdamies ātrāk izklīdināt šaubas, roboti strauji mainīja virzienu un sadalījās divās grupās. Viena no tām devās uz kuģa priekšgalu, otra — uz pakaļgalu. Taustekļi sakustējās un izstiepās uz priekšu …
— Turiet viņus! — Kalve iekliedzās, mezdamies pie raķetes.
Pazibēja varavīksnes krāsas lādiņš, aiz tā sekoja vēl un vēl viens .. .
— Uzmanību! — Korobovs pilnā balsī iekliedzās. — Atkāpties!
Virs raķetes parādījās zilganas dūmu vērpetes … Tām cauri neskaidri bija redzams, ka roboti ar savām izliektajām svirām divās vietās bija it kā piesūkušies raķetes sāniem. No jauna iezibējās lādiņš. Tas atgādināja nodevīgu šāvienu no neliela attāluma, tad atsevišķie šāvieni saplūda un izklausījās kā īsta ložmetēja kārta, līdz beidzot lādiņi sakusa nepārtrauktā trakojošā liesmā. Tā bija tik spilgta, ka žilbināja acis. Šķita, ka raķetei apkārt liesmotu viss gaiss.
Ar elkonī saliektu roku Kalve instinktīvi aizsedza ķiveri, lai aizsargātos no neizturami žilbinošās gaismas, bet tomēr pamanīja, ka liesmu mēle ieurbjas kuģa apvalkā un, lēnām virzoties uz priekšu, atstāj tajā taisnu griezuma svītru.
— Raķete! •— Kalve paguva iesaukties, bet Korobovs jau mežonīgā balsī ieaurojās: «No- sitīšu!» — un metās virsū robotam, kas atradās vistuvāk. Te vairs nevarēja domāt par pieklājību vai starpplanētu diplomātiju — notika visīstākais uzbrukums kuģim, un atlika tikai aizstāvēties.
Atvēzējies Korobovs iezvēla tuvākajam robotam, bet sitamais atlēca nost no tā cietajām bruņām. Automāti strādāja tā, it kā neviens tos nemēģinātu traucēt, griezuma līnijas bija taisnas un kļuva aizvien dziļākas, it kā raķete atrastos uz operāciju galda un labākais marsiešu ķirurgs, veselas ugunīgu asistentu svītas ielenkts, izdarītu pirmo griezienu.
Azarovam izdevās trāpīt pa konusa taustekļiem, bet arī tiem bija tāds pats ciets apvalks.
— Velsim uz sāniem! — Kalve iekliedzās, un visi trīs kosmonauti reizē pieķērās robotam, kurš karājās gaisā ne visai augstu virs grīdas, un centās to apgāzt, lai tad atvilktu sānis. Taču konuss nekavējoties ieņēma atkal iepriekšējo stāvokli (acīm redzot, tā līdzsvaru regulēja ļoti stabilas sistēmas), bet viena no svirām lēni, it kā negribīgi pagriezās un pastiepās uz Azarova pusi … Korobovs pēdējā brīdī paspēja aizlikt priekšā kāju, lai notriektu Azarovu zemē.
— Kā bez prāta! Bet ja nu šis sitīs? — viņš iekliedzās. — Tā mēs viņus neapturēsim …
Te angārā nodimdēja sprādziens. No raķetes izšāvās liesmu šalts un trāpīja vienu no robotiem. Tas tajā pašā mirklī gandrīz vai izkusa, tā taustekļi nespēkā saritinājās. Sakropļotais mehānisms pēc kāda brīža sasvērās, tad, saņēmis pēdējos spēkus, parāvās sānis un nokrita zemē tā, ka visa grīda nodrebēja.
Radās tāds iespaids, it kā cilvēku pamestais kuģis būtu nolēmis aizstāvēties paša spēkiem … Šā skata satriekts, Korobovs mīņājās uz vietas un, sažņaudzis dūres, kliedza: «Sadod šim . . . Sadod vēl!» Tikai tad viņš šausmās pēkšņi saprata, kas īsti bija noticis: automāti ar saviem degļiem bija trāpījuši degvielas bākas. Inertā atmosfēra neļāva uzliesmot visai degvielai, bet, kā redzams, kāds pārāk centīgs robots bija uzšķērdis rezervuāru tieši tur, kur atradās oksidētājs.
Ik mirkli varēja atskanēt sprādziens, kas noārdītu visu angāru. Aptvēris to pēkšņi, sekundes simtdaļās, Korobovs jau gribēja iekliegties, lai brīdinātu biedrus …